Gunārs Cīrulis - Biedrs mauzeris

Dīna pati atgādināja to:

— Vai Atamans jau bija? — viņa satraukti jautāja, it kā no tā nez kas atkarātos.

Ilgu pilnais tonis, kādā meitene izrunāja šos vārdus, un jo vairāk tas, ka Dīna pat aizmirsa sasveicināties, pateica Robim visu … Uz Beļģiju aizbraukusi meitene ar gaišām bizītēm, no turienes atgriezusies Atamana draudzene. Cik ilgi viņš bija gaidījis šo tikšanos! Tagad tā ir klāt, bet gluži citāda, nekā sapņots. Kaut arī viņi atrodas vienā dzīvoklī, viņus joprojām šķir neskaitāmas verstis, — tikpat daudzas, cik atdala Rīgu no Lježas.

Lai nenodotu savas jūtas, Robis mēģināja domāt par ko citu, kaut vai par ieročiem, bet nespēja. Domas spī­tīgi gāja savu ceļu, aizmaldījās tālā pagātnē .. .

Robis redzēja izstīdzējušu četrpadsmitgadīgu puišeli, kas pirmo reizi atbrauca saimniekam līdzi uz lielo pil­sētu Tukumu. Todien viņi tirgoja ķirbjus. No pircējiem nevarēja ne atkauties — tādus milzeņus tukumnieki sen nebija redzējuši. Pienāca meitenīte ar gaišām bizēm. Puišelis viņu ieraudzīja, atplēta muti un vairs nespēja novērst skatienu, pat izdeva kādai resnai mammai lieku puskapeiku. Meitenīte ilgi pētīja ķirbjus, tad izvēlējās pašu glītāko — ar dzeltenām svītrām. Ielika kurvī un tik tikko spēja pacelt. Puika veicīgi nolēca no vezuma un palīdzēja aiznest līdz mājām, kas diemžēl atradās pavisam netālu. Meitenīte pat paldies nepateica, toties viņas brālis, kas stāvēja vārtos, dusmīgi paplūkāja viņu aiz auss un pārmeta:

— Kā tev nav kauna ekspluatēt cilvēku, tā sakot, izmantot!

Atgriezies puišelis dabūja no saimnieka krietnu bā­rienu un tomēr bija laimīgs. Visu atceļu acu priekšā vīdēja meitenes nopietnā sejiņa, samtainais skatiens un gaišgaišās bizes. Kaut ko tik skaistu viņš nekad nebija redzējis. Tā rādījās viņam kā pasakas tēls.

Arī brālis puišelim tīri labi patika. Pirmo reizi kāds bija viņu godājis par cilvēku. Tikai visu laiku knosīja un nedeva mieru neizprotamais vārds «ekspluatēt». Ko tas gan varētu nozīmēt? . ..

Kopš tās reizes viņš ar nepacietību gaidīja katru tirgus dienu, visādi izdabāja saimniekam, lai tiktu līdzi. Kad vien izdevās kaut vai iztālēm samanīt gaišās bizī- tes, tie bija svētki.

Pārcēlies uz Rīgu un strādādams pie Riharda Pola, viņš bija pārāk aizrāvies ar agrāk nepazīto pasauli, lai bieži atcerētos Dīnu, un tomēr šad tad nemīlīgajā, auk­stajā cehā vai drūmajā mežā, kur Zibens apmācīja nā­kamos kaujiniekus, nez no kurienes iznira meitenes tēls. Tādos mirkļos virpa griezās raitāk, lode drošāk ķēra mērķi . . .

Atkalredzēšanās iekrita pavisam nejauši. Pulciņam «Blāzma» uzdeva pārklāt stacijas mūrus ar lozungiem pret slaktiņu Mandžūrijā. Ievajadzējās grūti nomazgā­jamas krāsas. Zibens ieteica griezties pie biedra Fausta. Fausts, kas izrādījās Dīnas brālis, gan apgalvoja, ka vi­ņam tas esot nieka lieta, tomēr noņēmās ar dažādiem sastāviem vairākas stundas no vietas. Beidzot viņam li­kās, ka atradis īsto. Lai pierādītu, ka šis karmīnsarka­nais ir nenomazgājams, viņš uztriepa to uz vienīgā krēsla, bet pats aizmetās pēc atšķaidītāja. Šai brīdī ga­dījās ienākt Dīnai. Robis bija tā apmulsis, ka nedabūja ne vārdu pār lūpām, nepaguva pat brīdināt viņu. Atguvās tikai, kad meitene jau sēdēja uz svaigās krāsas. Tad Robis pirmo reizi saprata, ka mīl.

Vēl gadu pēc tam Robis mēdza jokodamies apvaicā­ties, vai traipi izgājuši. Nē, tos nevarēja nomazgāt, tā­pat kā viņš nespēja atbrīvoties no savām jūtām. Ja Dīna būtu bijusi vecāka, Robis bez vilcināšanās dalītu ar meiteni savas «valsts noziedznieka» dzīves skopos priekus un dāsnās briesmas. Bet Dīna šķita vēl bērns, — trauslie pleci par vājiem tādai nastai. Tāpēc Robis izli­kās vienaldzīgs. Tas nenācās pārlieku grūti — apziņa, ka viņš kaut ko liedz sev, pasargādams citu no bēdām, sagādāja tādu kā apmierinājumu. Tā tas vilkās līdz Dīnas aizbraukšanai.

Un tagad — Atamans! Nu ko, lai viņi kļūst lai­mīgi! . . . Tas skan banāli, bet revolūcija nav vēl izgud­rojusi jaunus vārdus to cilvēku izjūtām, kuri nespēj iedomāties īstu laimi bez cīņas . . .

Robis atgriezās īstenībā un ieraudzīja Dīnu joprojām stāvam pie durvīm… Kāpēc viņa nav izkustējusies?… Bet varbūt pats laiks apstājies, kamēr viņš kavējies pa­gātnē? Nē, atmiņas bija vienkārši zibenīgi nomainījušas cita citu, tās nebija jāceļ laukā no pūra lādes, tās vienmēr bija klāt, tāpat kā mauzeris.

Viņš pat atrada spēkus neizrādīt neko, tomēr nācās abām rokām ieķerties krēsla mugurā.

— Priecājos tevi redzēt! — Roba balss skanēja mazliet dobji, tomēr draudzīgi un stingri. Pirmo reizi mūžā viņš neizjūta kautrību, runājot ar Dīnu.

Toties meitene jutās apmulsusi, sārtums sakāpa vaigos:

— Robert, man tev kas jāsaka . . .

— Zinu, es jau esmu sapratis, — Robis smaidīja, bet sažņaugto pirkstu kauliņi kļuva vēl bālāki.

Dīna pagalam apmulsa. Senāk viņa apjukuma brī­žos mēdza izpīt un atkal sapīt bizes galu. Arī tagad ro­kas instinktīvi meklēja bizes, taču to vairs nebija.

— Jā, esmu nogriezusi matus, — Dīna nez kādēļ ju­tās vainīga. — Domāju, ka kaujiniecei nepiestāv garas bizes.

Nu tikai Robis saprata, kāpēc Dīna vairs neizska­tījās pēc pasaku meitenes. Trūka zelta matpīņu, kas Robi ik reizi pārvērta kautrīgā lauku puišelī.

— Žēl, — viņš neizturēja, — man tā patika tava bize.

Dīnas acis apmiglojās:

— Robi, lūdzu nedusmo … Man tāda sajūta, it kā es būtu tev pāri darījusi…

— Man? Esi gan tu jocīga! Atzīsties, laikam biji iztēlojusies, ka esmu tevī ieķēries?

— Nē?! Ai Robi, tad esmu divkārt laimīga! — viņa pieskrēja un noskūpstīja puisi uz vaiga.

Robis bija spiests atlaist krēslu, atlauztā atzveltne nokrita ar troksni.

Apaļu mēnesi Atamans bija pavadījis tālu prom no Rīgas, un izskatījās, ka pa šo laiku ārēji nekas nebūtu mainījies. Lūk, kur stāv gorodovojs un smīnot nolūko­jas, kā piedzēries vīrietis dauza savu sievu; lūk, no pie­vārtes iznāk liks lupatlasis, ar nagloto spieķi paceļ no­smulētu un samīdītu papirosa galiņu un kāri aizpīpē; lūk, vēderu pa priekšu stumdams, tīšu prātu aizskar­dams garāmgājējus, aizpeld kupcis. Nedaudz tālāk bars skrandainu bērnu dzenāja pāri ielai sarūsējušu mucas stīpu. Viņus izkliedēja straujš četrjūgs ar grāfa kroni uz karietes durvīm. Bērni atlēca sānis, bet, acīm redzot nepietiekami žigli, jo livrejā tērptais kučieris, nešpetni lamādamies, pārmācīja viņus ar pātagu.

Atamanu sagrāba nevaldāms niknums. Daudz ne­trūka, un viņš būtu panācis karieti un norāvis kučieri no bukas. Tomēr laikus atjēdzās — saskries ļaužu bars, izcelsies kņada.

Bet tieši tādēļ, ka viņš bija spiests norīt dusmas, īg­nums kļuva vēl lielāks.

Kā par spīti, ceļš uz komūnu veda pa labi pazīsta­mām ielām. Lūk, vienkārša dēļu sēta, aiz kuras drūmā savrupmājā aizritējusi Atamana bērnība. Pie vārtiem joprojām karājās šo tālo dienu ienīstais simbols — iz­kārtne «Johana Rusenieka korsešu fabrika».

Vecais Rusenieks pret dēlu izturējās labi un — gal­venais — nekā neliedza. Fabrikas īpašniekam tas grūtības nesagādāja. Bet tad pienāca diena, kad roman­tiski noskaņotajam zēnam, kuru vairāk par visu aizrāva stiprie, brīvību alkstošie Bairona varoņi, gadījās ierau­dzīt tēvu jaunā gaismā. Rusenieku savrupmājā visur mētājās zivju kaulu plāksnītes, ko lietoja korsetēm. Bet reiz zēns ielavījās fabrikā, kur viņam bija stingri noteikts nerādīties, un redzēja, kā tieši tādas salauztas nieka plāksnītes dēļ tēvs, kas ne reizi nebija pacēlis roku pret dēlu, iecirta pļauku māceklei Katei. Nikni, ar visu spēku. Tad noslaucīja pirkstus nēzdogā un aizgāja. Ernests klusītēm izzagās no fabrikas, un, kad atgriezās mājās, viņš vairs nebija tas pats — kaut kas bija sa­lūzis arī viņā. Tai pašā vakarā zēns pirmo reizi aizbēga no mājām. Viņu noķēra, krietni nopēra un ieslodzīja istabā. Naktī viņš sasēja palagus, dvieļus, visu, kas pa­gadījās pie rokas, no trešā stāva laidās lejā, gandrīz nolauza sev kaklu. Ielavījās Vējzaķsalas ostā, kur pa­rasti meta enkuru tālbraucēji burinieki, un paslēpās uz kāda šonera. Divas dienas Ernestu mocīja jūras slimība, tomēr puika nekā nenožēloja. Gribējās mirt — par spīti visiem, sevišķi tēvam. Tad laiks kļuva rāmāks un bads guva virsroku. Viņš izlīda no enkura piederumu kastes. Visapkārt viļņoja Ziemeļjūra — Ernests bija panācis savu, ceļa atpakaļ vairs nebija. Bet drīz vien prieki pārgāja. Kapteinis izpļaukāja «aklo pasažieri», gluži kā tēvs toreiz Kati, un zēns atkal kļuva par vienu atziņu bagātāks. Ernestu pielika pie darbiem, un komanda, kurā bija salasījušies īsti rīkļu rāvēji, bez apnikuma ņirgājās par tūļīgo misiņu. Katru pārestību, katru lamu vārdu, katru kāvienu Ernests ieskaitīja tēva un viņam līdzīgo rēķinā. Lai cik dīvaini tas izliekas, komandas biedrus viņš nespēja nīst — jau tajā vecumā saprata, ka tādus var tikai nicināt vai nožēlot. Bija dusmas un reizē skumjas par cilvēkiem, kas varēja būt šā vārda cienīgi, bet, krātiņā dzīvodami, pārvērtušies zvēros . . .