Gunārs Cīrulis - Biedrs mauzeris

Nebija vairs laika paskaidrot biedriem savu nodomu. Un tā arī labāk. Viņiem jābūt mierīgiem, pavisam mie­rīgiem. Viss būs labi, Robis tikai baidījās, vai Atamana nervi izturēs.

Atamana nervi patiešām bija saspīlēti līdz pēdējam. Viņam trūka ārkārtēja gribas spēka, kas ļāva Robim šai brīdī saskatīt Dinā nevis mīļoto sievieti, bet vienīgi ierindas kaujinieci.

Atamans redzēja, kā Dīna, pārvaldnieka pavadīta, iznāca no kabineta un pazuda gaitenī. Redzēja Lipu Tu­lianu, kas viņiem iztālēm sekoja. Redzēja Robi un Pa- rabellumu neuzkrītoši virzāmies uz kāpņu pusi. Vairāk viņš neredzēja nekā. Un tas bija visbriesmīgākais. Roka, aptverot mauzera spalu, vienā mirklī kļuva lipīga. Ausīs dunēja skrejošu soļu troksnis, viņam pat šķita, ka sa­klausa lejā šāvienus. Robis ir traks, pilnīgi traks! Tā nav varonība, tā ir rotaļāšanās ar Dīnas dzīvību. Pie velna ar visu naudu! Un ja jau, tad vismaz vajadzēja viņu, Atamanu, laist meitenes vietā. Dīna netiks galā! Netiks galā!

Nejēdzīgi bija redzēt svētdienīgi ģērbtā Bračkas smaidošo seju. Gribējās dauzīt tam ar dūri pa galvu, ka­mēr tas sapratīs briesmas. Bet pagalam nepanesams bija Šampions — tas stāvēja pie pults un ar aizrautību rakstīja savu korespondenci.

Kāpņu telpā Robi sagaidīja Lips Tulians.

— Robi, man ar tevi jārunā divatā. Ļoti svarīgi, — viņš runāja čukstus, lai Parabellums nesaklausītu.

Pagrabā dzirdēja pagriežamies atslēgu un pārvald­nieka balsi:

— Laipni lūdzu, Firli kundze.

— Vēlāk. Tagad nav laika, — un Robis pagrūda Lipu Tulianu uz priekšu.

Pavēlējis sargam ielaist Dīnu seifu kamerā, bankas pārvaldnieks aizsmēķēja un ņēmās staigāt šurpu turpu. Tādas jau ir šīs bagātās ārzemnieces — atnāk pēdējā mirklī, citus nemaz par cilvēkiem netur. Viņš pat nepa­gūs aiziet uz Klostera pagrabu un kārtīgi ieturēt pus­dienas.

— Labdien, pārvaldnieka kungs. Varbūt neatcera­ties … Es strādāju pie jums par ekspeditoru. Imants Magoņlapa, — Lips Tulians viņu godbijīgi uzrunāja. — Man teica, ka jūs esot lejā. Varbūt atvēlēsiet dažas minūtes?

— Atceros, diemžēl pārāk labi atceros, — norūca pārvaldnieks. — Jūs esat tas pats neapdomīgais jau­neklis, kura atvilktnē atrada musinošas lapeles. Nesa­protu, ko jūs te vēl meklējat.

— Pārvaldnieka kungs, es taču nebiju vainīgs. . . Vai tiešām neatradīsies kāda vietiņa. Tēva karstākā vē­lēšanās, lai es kļūtu bankas ierēdnis. Ticiet man, pār­valdnieka kungs, jums nenāksies nožēlot… — Runā­dams vienā laiclā, Lips Tulians vilināja pārvaldnieku ar­vien tālāk no bruņotajām durvīm.

Pie kāpnēm pārvaldnieks ieraudzīja divus svešus vīriešus, ieraudzīja trauksmes signāla vada pārgrieztos galus ļengani nokarājamies no sienas un pret sevi vēr­stus stobrus. Lips Tulians izrāva viņam papirosu no mutes, Robis tajā iebāza kabatas lakatu. Šī piesardzība nebija lieka. Pārvaldniekam nenāca ne prātā saukt pa­līgā — dzīvība viņam bija pārāk dārga — un tomēr caur drānu izlauzās histēriskas baiļu elsas. Juzdams pie vēdera nāvējošu metālu, viņš vienkārši nespēja citādi.

— Muti! — Un Parabellums piegrūda savu spal­vaino dūri pie pārvaldnieka deguna.

— Ņem šaujamo nost, — pavēlēja Robis.

Tas līdzēja. Pārvaldnieks apklusa. Un sasprindzinātā klusumā viņi gaidīja atveramies bruņu velves durvis.

… Smagās durvis aizkrita ar vāju klikšķi. Dīna pa­lika viena. Ar diviem atslēgas pagriezieniem sargs at­šķīra viņu no ārpasaules. Biedri bija pavisam tuvu, tikai dažu soļu attālumā, un tomēr neviens nevarēs viņai palīdzēt.

Sargs bija tas pats, kas pirmo reizi, un tieši šis maz­svarīgais apstāklis paralizēja Dīnu. Ar pūlēm, it kā puda smagumu viņa pacēla etvijas vāku un laida kakla rotas zibošos akmentiņus caur nejūtīgajiem pirkstiem. Dīna darīja to instinktīvi, lai novilcinātu izšķirošo brīdi. Viņa šai mirklī pat neapzinājās, ka rīkojas saskaņā ar Roba pavēli — Lipam Tulianam taču nepieciešams laiks, lai dabūtu pārvaldnieku projām.

Sekundes ritēja, bet Dīna vienkārši nespēja atraut pirkstus no kakla rotas. Cik ilgi var tā stāvēt? Viņa ne­redzēja sarga seju, bet likās, ka tas viņu jau uzlūko ar aizdomām. Vai tiešām Atamanam bijusi taisnība, ka šis uzdevums viņai nav piemērots. Nē, nē, viņa to spēj, viņa to izdarīs! Tikai jāpārvar uztraukums, jābūt pa­visam mierīgai.

— Neuztraucieties, cienkundze, jūsu briljantiem šeit nekas nenotiks, — sarga balss izrāva Dīnu no sa­stinguma.

Un tai pašā mirklī ausīs ieskanējās jūras šalkoņa, kaiju klaigas un Roba vārdi: «Grietiņa to izdarīs! Un cauri!» Viss pasākums atkarājās no viņas. Tāpēc jārīko­jas, un cauri!

Dīna atvēra somiņu un, izņemot atslēgu, pieskārās tajā noglabātajam revolverim. Atamans reiz teicis, ka ierocis tam allaž iedvešot mieru un paļāvību. Tagad Dīna izjuta ko līdzīgu. Nekādu sevišķu varonību no vi­ņas neprasa, jāizpilda tikai pienākums, ko veiktu katrs ierindas kaujinieks. Viņa atcerējās, ka Robis bija pie­kodinājis nešaut, nesacelt troksni. Un tomēr bija labi apzināties, ka ir apbruņota …

Viss pārējais bija kā biezā miglā tīts. Viņa pat lāgā nesajuta, kā noglabāja rotu, lāgā neredzēja, kā sargs atvēra durvis, lāgā nedzirdēja vārdus: «Lūdzu, cien­kundze!»

Sargs bija viņai pa pusei pagriezis muguru. Ar abām rokām tas turēja atslēgu saišķi. Pāri viņa plecam Dīna redzēja gaiteni. Tas bija tukšs. Tikai pašā galā kaut kas sakustējās. Biedri nāk šurp. Lūk, īstais bridis!

Dīna izrāva no somiņas revolveri un pavēlēja:

— Rokas augšā!

Laikam sargs pat īsti nebija sapratis viņas vārdu no­zīmi, jo nekā tamlīdzīga nedarīja, tikai pagrieza galvu. Pamanījis brauniņu daiļās un trauslās sievietes rokā, viņš pilnīgi apjuka. Nākamajā mirklī Parabelluma stip­rās rokas sažņaudza sarga kaklu un neļāva iekliegties.

Lips Tulians ievilka pārvaldnieku, Robis aizslēdza bruņu velves durvis. Līdz šim viss ritēja pēc plāna. Bet pēkšņi radās negaidīts šķērslis — sargs atteicās pateikt naudas glabātavas atslēgas šifru.

— Ja neteiksi, sašķaidīšu galvaskausu! — piedrau­dēja Lips Tulians.

— Varat mani nogalināt, — stūrgalvīgi atbildēja sargs. — Bet es to nedarīšu.

— Muļķi, — sacīja Parabellums. — Nav tava nauda, buržuju nauda.

— Vienalga. Tā man uzticēta.

— Mēs neesam laupītāji, bet revolucionāri. Nauda nepieciešama ieročiem, — Dīna mēģināja viņu pierunāt.

Sargs kļuva domīgs, tomēr nepiekāpās:

— Es esmu godīgs cilvēks un pildu savu pienākumu.

— Tu esi goda vīrs, — ierunājās pārvaldnieks, kuru bija atbrīvojuši no aizbāžņa. — Mēs tevi apbalvosim.

Tagad Robis zināja, ko darīt. Viņš pielika stobru pie pārvaldnieka deniņiem:

— Ja gribi dzīvot, pavēli sargam atvērt seifu. Es skaitīšu līdz trim. Viens …

— Pasaki viņiem šifru! — izelsa pārvaldnieks.

— Pārvaldnieka kungs, jums tad jāuzņemas visa at­bildība.

— Divi … — skaitīja Robis.

— Kungs debesīs, es uzņemos! Es uzņemos, tikai āt­rāk! — pārvaldnieks drebēja pie visām miesām.

— Labi, tad es to daru, — beidzot izšķīrās sargs. — Bet, kamēr uzgriežu šifru, jās nedrīkstat skatīties.

Parabellums atpogāja savus platos svārkus un atrai- sija viduklim aptītos maisus. Atvērās glabātavas dur­vis, atklājot nelielu telpu ar grēdā sakrautām banknošu paciņām. Robis iesauca pārvaldnieku un Lipu Tulianu: