Gunārs Cīrulis - Biedrs mauzeris

— Pārskaitiet!

— Bāz tik maisā! — skubināja Parabellums. — Skai­tīs vēlāk.

Jā, laiks ir dārgs. Robis to apzinājās vēl labāk, jo ne mirkli neaizmirsa, ka viņi ir aplenkti. Piecas minūtes aizritējušas, kopš gongs iezvanījis pusdienas pārtrau­kumu — vesela mūžība šādos ārkārtējos apstākļos. Un ja slepenajiem apniks gaidīt uz ielas?… Tomēr nekā nevarēja darīt — ekspropriācija nav laupīšana. Nāksies vēl paciesties. Pagāja vēl dažas mokpilnas minūtes — savā uztraukumā pārvaldnieks tikko spēja skaitīt. Lips Tulians uz papīra atzīmēja tūkstošus, Dīna meta paciņas maisā. Viens jau bija pilns, bet uz grīdas vēl palika kaudze. Pārvaldnieks grasījās turpināt skaitīšanu, tomēr Robis viņu apturēja.

Parabellums nervozēja — ko tas Robis tur tielējas? Bīdot ar pistoli sargu sev pa priekšu, viņš iegāja gla­bātavā:

— Ātrāk!

— Tūlīt, es tikai izdošu kvīti.

Robis saslapināja tintes zīmuļa galu un blankā ar Federatīvās komitejas zīmogu ierakstīja:

«Latviešu Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas vajadzībām saņemts no Krievu bankas tirdzniecībai ar ārzemēm (Rīgas filiāles) divi simti piecdesmit septiņi tūkstoši rubļu.»

. . . Operāciju zāles lielais stāvpulkstenis laikam uz visu mūžu tā arī paliks Atamana miņā. Viņš ienīda un nolādēja apzeltīto rādītāju, kas ar nāvējošu gausumu slīdēja no nodalījuma uz nodalījumu. Desmit minūtes, kopš Dīna nokāpusi pagrabā. Pieradis pie tā, ka tikai veiklība, ātrums un spēks izšķir kaujas iznākumu, Ata­mans nespēja vairs ticēt veiksmei. No paša sākuma viņš šaubījās par to. Šaubījās no tā brīža, kad Šampions pa­teica par nodevību. Viņš iedomājās zinām, kas ir node­vējs. Šis cilvēks pašlaik atradās lejā pie Dīnas. Ar katru smeldzošo smadzeņu šūnu, ar katru satraukto asiņu lāsi

Atamans rāvās turp. Un tomēr nekustējās no vietas,, kur viņu bija piekalusi Roba pavēle.

Kad Dīnas slaidais stāvs parādījās zāles galā, Ata­mans pat satrūkās. Velna milti! Sviedrainā roka atlaida mauzera spalu. Tātad tomēr sveika un vesela! Viņš bija gatavs noskūpstīt savu Dīnu. Kaut vai šeit, visu priekšā.

Meitenei uz pēdām sekoja Lips Tulians. Bet kur ka­vējās pārējie? Arī Dīna to nezināja. Kad viņa atstāja bruņu velvi, sargs un pārvaldnieks jau gulēja sasieti, aizbāztām mutēm. Kāpēc gan Robim un Parabellumam ievajadzējies atgriezties naudas glabātavā? Dīna nervo­zēja — kāpēc tik ilgi? . . .

Beidzot viņi iznira kāpņu galā. Abi ar maisiem, — atzīmēja Dīna. Tātad, tomēr nolēmuši paņemt visu naudu. Un pareizi darījuši — gan jau noderēs. Meite­nei neienāca prātā, ka atlikušās banknošu paciņas ne­spētu piepildīt veselu maisu . . .

Un nebija arī laika lauzīt galvu — vajadzēja rīko­ties. Tikai sekundi vēlāk par pārējiem Dīna pacēla savu mazo brauniņu.

— Rokas augšā! — nodimdēja Parabelluma dobjais bass.

— Un mazliet veicīgāk, brālīši! — Bračka tik ilgi bija klusējis, ka vienkārši vairs nespēja.

Kā aiz diedziņa raustīti ampelmaņi, panikas pārņem­tie ierēdņi pielēca kājās. Gaisā uzšāvās kādas divdesmit rokas. Un kas tik tajās nebija! Tējkarotītes un apakš­tases, no kurām sīkām straumēm tecēja atdzisusi tēja, sviestmaizes un salvetes. Kasieris nepaguva atraut ku­mosu no mutes un tā ir sastinga ar vistas kāju zobos. Visjocīgāk izskatījās Šampions — kreiso roku viņš kon­spirācijas dēļ turēja augstu virs galvas, bet ar labo turpināja rakstīt korespondenci:

«Drāmas pirmais cēliens, kas risinājās pazemē, lai­mīgi beidzies. Patlaban ceļas priekškars otram cēlie­nam: uz skatuves mēs redzam statistus — bankas darbi­niekus ar paceltām rokām. Varu jums apliecināt, ka tas nav nemaz tik patīkami, jo arī es atrodos līdzīgā stā­voklī. Slavenais kaujinieks R., kuru lasītājs atcerēsies no iepriekšējām korespondencēm, pāri manai kreisa­jai ausij paņēmis uz tēmēkļa galveno ieeju. Cits kaujinieks — pavisam jauns puisis ar tādām kurpēm, kādas bija modē Pasaules izstādes laikā, — apsargā otras durvis, acīm redzot, papildu izeju. Šī aina sevišķi iespai­dīga tādēļ, ka krasi kontrastē ar mierīgo ielu, kas saska­tāma caur logiem. Ir pusdienas pārtraukums, un šis iestāžu kvartāls gandrīz pilnīgi izmiris. Neaizmirstams efekts: saules stari, krizdami patumšā bankas zālē, zeltī kauji­nieku mauzerus. Tas vispār ir krievu revolucionāru iemīļotākais ierocis. Vienīgi vīram, kas ar savu drūmo ārieni atgādina melnsvārci, ir parabellums, bet drosmī­gajai kaujiniecei D. — brauniņš. Visu skatieni pievērsti vadonim — neparasti garam jauneklim ar maigu un reizē enerģisku seju, kuru var uzskatīt par šejienes nacionālo tipu. Un šim vienkārši, lai neteiktu trūcīgi, ģērbtajam revolucionāram pie kājām maiss, kurā atro­das vesela bagātība!

Notiek kas līdzīgs kaujas apspriedei. Diemžēl nesa­protu vadoņa vārdus, jo viņš runā man svešā latvju valodā. Bet pēc tramīgās izteiksmes revolucionāru sejās nojaušu jēgu. Drama draud pārvērsties traģēdijā — mēs esam ielenkti! Tā es jau domāju. Nupat pamanu, ka lietoju «mēs» «viņu» vietā. Lasītāji man piedos — es ārkārtīgi uztraucos. Interesanti, kā vadonis izkļūs no šīs vairāk nekā kutelīgās situācijas.

Lūk, viņš jau dod attiecīgus rīkojumus. Tie ir ap­rauti un valdonīgi. Man atliek tikai apbrīnot mieru, ar kādu kaujinieki izturas šai brīdī. Liekas, viņi neatzīst nekādus šķēršļus .. .

Trīs vīri ieņem kaujas pozīciju iepretī galvenajai ieejai. Vadonis, uzmetis maisu uz pleciem, dodas uz pretējām durvīm. Arī viņš, kaut uzņēmies visbīstamāko uzdevumu, neizrāda nekādas uztraukuma pazīmes. Pa ceļam pat apstājas un pārmijas dažiem vārdiem ar garmataino revolucionāru, kuru pie pirmās tikšanās uzskatīju par krievu rakstnieku Gorkiju, bet patlaban uzskatu par kaut ko citu. Lai lasītājs man neņem ļaunā, ka neizsakos konkrētāk, bet šai tēmai ceru veltīt vienu no savām nākamajām korespondencēm.

Vadonis jau pazudis aiz durvīm. Aizturu elpu. Tūlīt dzirdēsim šāvienus. Bet nē, klusumu iztraucē tikai pa­kavu dimdoņa, kas pamazām attālinās.

Pagājusi vesela minūte, kurā nekas nav mainījies. Un tagad sākas: trīs vīri ar slaveno pagrīdnieku R. priekšgalā atrauj stiklotās parādes durvis un izskrien ārā. Klusā iela kā uz burvju mājienu atdzīvojas. Gan­drīz no katras pievārtes dzird šāvienus. Tur paslēptie slepenpolicisti mēģina aizsprostot bēgļiem ceļu. Nejauša lode sadrumstalo logu un, gandrīz skārusi manu labo ausi, ieurbjas panelī. Kaujinieki atbild ar nāvējošu uguni. No afišu staba aizsegas kā apgāzta muca izveļas policists un nokrīt garšļaukus uz bruģa. Ormaņa zirgs sāk trakot un metas uz priekšu. Šo apstākli izmanto visjaunākais kaujinieks. Ielēcis joņojošajos ratos, tur­pinādams šaut uz visām pusēm, viņš izlaužas no aplen­kuma. Nelīdz arī tas, ka saskrien policijas papildspēki — jauneklis jau izzudis skatieniem.

Pašlaik esmu spiests pamest R. viņa liktenim un at­kal pievērst lasītāju uzmanību zālei, kur esam atstā­juši pēdējos divus kaujiniekus. Ar parabellumu apbru­ņotais revolucionārs pa visu apšaudes laiku nav pamirkšķinājis ne ar aci, viņa ierocis uzmana katru bankas ierēdņu kustību.

Lūk, viņš kaut ko pasaka meitenei, kas manāmi pār­dzīvo kaujas norisi, pasit maisu padusē un virzās uz papildu izeju. Meitene seko viņam — atmuguriski, jopro­jām apdraudēdama ierēdņus. Spraugā vēl pazib brauniņa stobrs, tad durvis aizveras.

Lasītāji, cerams, būs jau sapratuši kaujinieku taktiku. Apšaude piespieda policiju savilkt visus savus spēkus bankas priekšā, un tādā kārtā izdevās nemanot iznest pa pakaļdurvīm otro maisu.