Džeks Londons - Dzelzs papēdis

— Sauciet, kā gribat. Fakts ir tas, ka cilvēks nogurst, ja viņš stundām ilgi strādājis.

Šis cilvēks sāka mani interesēt. Viņš neapšaubāmi bija apdāvināts.

— Jūs esat vairāk izglītots, nekā strādnieki vispār mēdz būt, — es piezīmēju.

— Esmu beidzis vidusskolu, — viņš atteica. — To es izdarīju, strādādams par vārtu sargu. Gribēju mācīties universitātē, bet nomira tēvs, un man vajadzēja iestāties darbā vērptuvē. Es gribēju studēt dabas zinātnes, — viņš kautri paskaidroja, it kā atzīdamies kādā vājībā. — Es mīlu dzīvniekus, bet esmu spiests strādāt vērptuvē. Kad tiku par priekšstrādnieku, apprecējos, un tad radās ģi­mene, un, jā, tagad es vairs neesmu par sevi noteicējs.

— Ko jūs gribat ar to sacīt?

— Es gribēju paskaidrot, kāpēc es tā liecināju tiesā,— es sekoju instrukcijām.

— Kādām instrukcijām?

— Pulkveža Ingrama. Viņš uzrakstīja liecību, kas man bija jānodod.

— Un tāpēc Džeksons prāvu zaudēja.

Viņš pamāja, un asinis tumšā vilnī ieplūda viņa sejā.

— Un Džeksonam jāuztur sieva un divi bērni.

— To es zinu, — viņš mierīgi atbildēja, kaut gan viņa seja aizvien vairāk pietvīka.

— Sakiet, — es turpināju, — vai jums bija viegli pār­vērsties no tā cilvēka, kāds jūs bijāt, teiksim, vidusskolā, par tādu cilvēku, kādam jums vajadzēja kļūt, lai tā rīko­tos tiesā?

Viņa jūtas izlauzās tik negaidīti, ka es sabijos. Viņš izgrūda rupju lāstu un sažņaudza dūres, it kā gribētu man sist.

— Piedodiet! — viņš nākamā mirklī sacīja. — Nē, tas nebija viegli. Bet tagad labāk ejiet! Jūs visu, ko gribējāt, esat uzzinājusi no manis. Tomēr, iekāms ejat, es jums ko pateikšu. Nekāda labuma nebūs, ja jūs stāstīsiet tālāk, ko dzirdējāt no manis. Es to noliegšu, un liecinieku jums nav. Es noliegšu katru vārdu, ja būs vajadzīgs, ar zvē­restu liecinieku solā.

Pēc sarunas ar Smisu es devos uz tēva biroju ķīmijas laboratorijā un tur satiku Ernestu. Satikšanās bija pil­nīgi negaidīta, bet viņš apsveica mani ar savu drosmīgo skatienu un ciešo rokas spiedienu, un dīvaina mulsuma caurstrāvoto nosvērtību. Likās, it kā viņš būtu piemirsis mūsu pēdējo vētraino tikšanos, bet es nebiju tā noska­ņota, lai to aizmirstu.

— Esmu iepazinusies ar Džeksona lietu, — es atklāti sacīju.

Viņš saspringti gaidīja turpmāko, bet viņa acīs bija lasāma pārliecība, ka mani uzskati iedragāti.

— Liekas, pret viņu izturējušies negodīgi, — es atzinu. — Un man — man šķiet, ka viņa asinis var gan lāsot no mūsu sijām.

— Protams, — viņš atbildēja. — Ja pret Džeksonu un viņa biedriem būtu izturējušies cilvēcīgi, dividendes ne­kad nebūtu tik lielas.

— Man vairs nebūs nekāda prieka par skaistām drē­bēm, — es piemetināju.

Jutos pazemota un salauzta, un man bija saldi apzi­nāties, ka Ernests zināmā mērā uzklausa manu grēksūdzi. Toreiz, tāpat kā vienmēr vēlāk, mani atbalstīja viņa spēks. Tas izstaroja aizsardzības un miera solījumu.

— Tikpat maz prieka jums būs par maisa audumiem,— viņš nopietni atteica. — Jūs zināt džutas vērptuves, tur valda tādi paši apstākji. Tur un visur citur. Mūsu daudz cildinātā civilizācija dibināta uz asinīm, piesātināta ar asinīm, un ne jūs, ne es, ne kāds cits nevar izbēgt no to sarkanajiem traipiem. Kas tie bija par cilvēkiem, ar ko jūs runājāt?

Es izstāstīju viņam visu.

— Un nevienam no viņiem nebija rīcības brīvības, — viņš sacīja. — Visi viņi saistīti pie nežēlīgās industrijas mašīnas. Un pats traģiskākais, ka viņi saistīti ar savām sirds asinīm. Viņu bērni — tā ir jaunā dzīvība, ko viņu instinkts aizsargā. Sis instinkts ir stiprāks par visu viņu ētiku. Mans tēvs! Viņš meloja, viņš zaga, nekāda rīcība viņam nelikās negodīga, ja vien tā deva maizi man un maniem brāļiem un māsām. Viņš bija industrijas mašī­nas vergs, un tā viņu samala, iedzina nāvē.

— Bet jūs, — es pārtraucu, — jūs taču esat brīvs savā rīcībā.

— Ne gluži, — viņš atteica. — Mani nesien manas sirds asinis. Esmu bieži priecīgs, ka man nav bērnu, kaut gan es bērnus ļoti mīlu. Tomēr es nevēlētos bērnus, kaut arī būtu precējies.

— Tas nu gan ir slikts princips! — es iesaucos.

— Es zinu, — viņš skumji atbildēja, — bet man tas ir piemērots. Es esmu revolucionārs, un tā ir bīstama profesija.

Es neticīgi pasmīnēju.

— Ko jūsu tēvs darītu, ja es nakti ielauztos pie viņa, lai nolaupītu viņa Sjeras vērptuvju dividendes?

— Uz viņa naktsgaldiņa atrodas revolveris, — es at­bildēju. — Droši vien viņš jūs nošautu.

— Un, ja nu es un vēl daži citi ievestu pusotra mil­jona [27] cilvēku turīgo ļaužu namos, tad gan būtu varena apšaudīšanās, vai ne?

— Jā, bet to jūs nedarīsiet, — es piezīmēju.

— Taisni to es darīšu. Un mūsu nolūks ir ne vien pa­ņemt visas bagātības šinīs namos, bet arī šo bagātību avotus, visas raktuves, dzelzceļus, fabrikas, bankas un uzņēmumus. Tā ir revolūcija. Tā ir patiešām briesmu pilna. Baidos, ka apšaudīšanās būs daudz niknāka, nekā esmu jebkad iedomājies. Bet, kā jau sacīju, šodien nevie­nam nav brīvas rīcības. Visi mēs esam ierauti industrijas mašīnas ratos un zobos. To jūs redzējāt tur, kur bijāt, jūs redzējāt, kādi bija cilvēki, ar ko runājāt. Runājiet vēl ar citiem! Aizejiet pie pulkveža Ingrama! Uzmeklējiet re­portierus, kas gādāja, lai Džeksona prāva neiekļūtu laik­rakstos, un izdevējus, kam pieder šie laikraksti. Jūs re­dzēsiet, ka tie visi ir šīs mašīnas vergi.

Mūsu sarunas laikā es uzstādīju viņam mazu vienkāršu jautājumu par strādnieku pakļautību nelaimes gadīju­miem un saņēmu statistisku lekciju.

— Tas viss ir grāmatās, — viņš paskaidroja. — Skaitļi ir sakopoti, un tas ir neapstrīdami, ka rīta stundās ne­laimes gadījumu ir vismazāk un to skaits strauji pieaug ar katru stundu, kad strādnieks, miesīgi un garīgi noguris, kļūst gausāks. Vai jūs arī zināt, ka jūsu tēvam ir trīs­kārt lielākas izredzes saglabāt savu veselību un dzīvību nekā strādniekam? Viņam tās ir. Apdrošināšanas sabied- ribas to zina. [28] jūsu tēvam dzīvības apdrošināšanas polise par tūkstoš dolāriem izmaksā četri dolāri divdesmit centu gadā, bet strādniekiem tāda pati maksā piecpadsmit do­lāru.

— Un kādas ir jūsu izredzes? — es ievaicājos un šinī mirklī jutu, ka mana interese par viņu nav tikai pavirša.

— O, kā revolucionāram man var būt astoņkārt lielā­kās izredzes nekā strādniekam tikt ievainotam vai noga­linātam, — viņš bezrūpīgi atteica. — Apdrošināšanas sabiedrības no visai izveicīga ķīmiķa, kas rīkojas ar sprāgstvielām, pieprasa astoņkārt lielāku summu nekā no strādnieka. Mani viņi droši vien nemaz neapdrošinātu. Kāpēc jūs to vaicājat?

Es nevarēju acu pacelt un jutu, ka man asinis karsti saplūst vaigos. Ne jau tādēļ, ka viņš būtu varējis pa­manīt manas bažas, bet tādēļ, ka es tās pati nule pama­nīju un vēl viņa klātbūtnē.

Šinī mirklī ienāca mans tēvs un gatavojās iet kopā ar mani mājup. Ernests atdeva viņam dažas grāmatas, ko bija aizņēmies, un atvadījās. Izejot viņš vēl atskatījās un sacīja:

— Zināt, kamēr jūs postāt savu un es atkal bīskapa dvēseles mieru, labāk apmeklējiet misis Viksoni un misis Pertonveitu. Viņu vīri, kā jums zināms, ir galvenie vērp­tuvju akcionāri. Tāpat kā visi pārējie, ari šīs abas sie­vietes ir mašīnai piesaistītas, kaut arī atrodas sabiedrī­bas virsotnē.