Džeks Londons - Dzelzs papēdis

Kā jau sacīju, viņam līdzīgs mīlētājs nebija redzēts. Neviena meitene nevar nodzīvot universitātes pilsētā līdz divdesmit ceturtajam mūža gadam bez mīlas piedzīvoju­miem. Manos pielūdzējos bija skaitījušies gan jauniņi studenti, gan sirmi profesori, gan atlēti un milzeņi fut­bolisti. Tomēr neviens nebija man tā izrādījis savas jūtas, kā to darīja Ernests, lekāms es to apzinājos, viņš bija mani apskāvis. Iekāms es varēju celt ierunas vai aizkavēt, viņa lūpas bija uz manējām. Pret viņa nopietnību parastā meitenes gražošanās būtu smieklīga. Viņš mani aizrāva ar savu vareno, neatvairāmo straujumu. Viņš nesāka ar bildinājumu. Viņš apskāva mani, skūpstīja mani un uz­skatīja par pašsaprotamu, ka mēs precēsimies. Tas bija skaidrs. Vienīgais jautājums bija — un tas radās krietni vēlāk —, kad mēs precēsimies.

Tas bija kas nepieredzēts. Tas bija fantastiski. Tomēr saskaņā ar Ernesta patiesības pierādījumu tas iedarbojās. Es uzticēju viņam savu dzīvi. Šī uzticēšanās solīja laimi. Mūsu mīlas pirmajās dienās es gan dažreiz bažījos par nākotni, domājot par viņa mīlas straujumu un nevaldā- mību.

Tomēr šīm bažām nebija pamata. Neviena sieviete nav vēl aplaimota ar cēlāku, maigāku dzīves biedru. Viņa smalkjūtība un nevaldāmība bija dīvaini sajauktas, tāpat kā viņa biklums un nepiespiestība. Šis vārais biklums! Viņš nekad nespēja atbrīvoties no tā, un tas bija tik jauki.

Viņa izturēšanās mūsu viesistabā atgādināja nobijušos vērsi porcelāna veikalā. [35]

Tanī laikā izgaisa manas pēdējās šaubas par manu mīlu (tas bija lielāko tiesu zemapziņā). Tas notika Zi­nātnes atbalstītāju klubā — brīnišķīgā vakarā, kad Er­nests devās uzbrukumā pret sabiedrības pīlāriem viņu pašu nometnē. «Zinātnes atbalstītāji» bija labākais iz­lases klubs Klusā okeāna piekrastē. To bija dibinājusi mis Brentvuda, ļoti bagāta vecmeita, un šis klubs bija viņas dzīves biedrs, ģimene un rotaļlieta. Tā biedri bija vis­bagātākie pilsētā un visstabilākie savā bagātībā. Klubā bija pieaicināti arī atsevišķi zinātnieki, lai piešķirtu tam intelektuālu noskaņojumu.

Šim klubam nebija savas celtnes. Tas nebija tāda veida klubs. Tā biedri sapulcējās reizi mēnesī kādā no saviem privātajiem namiem, lai noklausītos kādu lekciju. Lektori, kaut arī ne vienmēr, taču parasti saņēma atlīdzību. Ja kāds ķīmiķis Ņujorkā atklāja ko jaunu, teiksim, rādija jautājumā, viņam samaksāja visus ceļojuma izdevumus pāri kontinentam un karaliski atlīdzināja zaudēto laiku. Tāpat rīkojās ar mājup atgriezušos ziemeļpola ceļotāju vai panākumiem bagātu rakstnieku vai mākslinieku. Vie­sus neaicināja, jo kluba biedri nevēlējās, lai viņu disku­sijas iekļūtu laikrakstos. Toties lieli valstsvīri — un tādi gadījumi bija — varēja pilnīgi brīvi izsacīt savas domas.

Esmu izklājusi sev priekšā saburzītu vēstuli, ko Ernests man rakstījis pirms divdesmit gadiem, un izrakstu no tās šīs rindas:

«Tavs tēvs ir Zinātnes atbalstītāju kluba biedrs, tātad Tu vari tur iekļūt. Ierodies tur nākamās otrdienas va­karā! Es Tev apsolu lielisku pārdzīvojumu. Tev pagājušo reizi neizdevās izsist šos džentlmeņus no sliedēm. Ja Tu ieradīsies, tad es izdarīšu to Tevis labad. Es piespiedīšu viņus rūkt kā vilkus. Tu tikai aizskāri viņu morāli. Un, ja aizskar viņu morāli, tad viņi kļūst vēl jo vairāk paš­apmierināti un pārāki. Es apdraudēšu viņu naudas maku. Tas satricinās viņu primitīvo dabu līdz pamatiem. Ja Tu atnāksi, Tu redzēsi alu cilvēkus smokingos ņurdam un plūcamies ap kaulu. Es Tev apsolu lielisku kaķu koncertu un dziļu ielūkošanos zvēru dabā.

Viņi uzaicinājuši mani, lai saplosītu. Tā ir mis Brent- vudas ideja, ko viņa mēģināja visai neveikli slēpt, mani uzaicinot. Viņa jau arī agrāk ir sniegusi viņiem šādu laika kavēkli. Viņi priecājas, ja dabū redzēt vaļsirdīgus, pieklājīgus pasaules lāpītājus. Mis Brentvuda domā, ka es esmu piemīlīgs kā kaķēns un labsirdīgs un stulbs kā slaucama govs. Nenoliegšu, ka palīdzēju viņai gūt šādu iespaidu. Sākumā viņa bija visai piesardzīga, kamēr bei­dzot konstatēja manu nekaitīgumu. Es saņemšu pieklājīgu honorāru — divi simti piecdesmit dolāru —, kā pienākas cilvēkam, kas, kaut arī radikālis, tomēr reiz kandidējis uz gubernatora posteni. Jā, man jāierodas smokingā. Tas ir obligāti. Nekad savā mūžā neesmu ko tādu valkājis. Šķiet, man tas būs kaut kur jānoīrē. Tomēr es darītu ne tikai to vien, ja man ir izdevība nokļūt šajā klubā.»

Tovakar kluba biedri sapulcējās Pertonveitu namā. Lie­lajā viesistabā bija sanesti krēsli, lai tur varētu sasēsties divi simti klausītāju. Tie bija patiešām sabiedrības pīlāri. Es uzjautrinājos, domās aprēķinādama šo cilvēku repre­zentētās mantas summu, — tā sniedzās vairākos simtos miljonu. Pie tam tās īpašnieki nebija dīkdieņi. Tie bija veikalnieki, kas jo aktīvi piedalījās industriālajā un poli­tiskajā dzīvē.

Mēs visi jau bijām apsēdušies, kad mis Brentvuda ieveda Ernestu. Viņi tūliņ devās uz to telpas galu, kur viņam vajadzēja runāt. Viņš bija smokingā, un viņa platie pleci un karaliskā galva izskatījās lieliski. Visās viņa kus­tībās bija tikko jaušama nepārprotama mulsuma atēna. Man gandrīz šķiet, ka par to vien es būtu varējusi viņu iemīlēt. Raugoties viņā, es izjutu dziļu prieku. Es atkal jutu viņa pulsu sitam manā rokā un viņa lūpas pieskā­rāmies manējām; un tik lepna es biju par to, ka man gribējās piecelties un uzsaukt visai šai sabiedrībai: «Viņš ir mans! Viņš ir turējis mani savās rokās, un es, es vien esmu piepildījusi viņa dvēseli līdz tās iespēju un vareno domu robežām!»

Viesistabā ienākot, mis Brentvuda iepazīstināja viņu ar pulkvedi van Džilbertu, kas vadīja šīsdienas sanāksmi. Pulkvedis van Džilberts bija plaši pazīstams tresta advo­kāts. Piedevām viņš bija ārkārtīgi bagāts. Mazākais ho­norārs, ko viņš mēdza pieprasīt, bija simttūkstoš dolāru.

Likumus viņš zināja no galvas. Viņš rotaļājās ar likumu kā ar lelli. Viņš to mīcīja kā mālus, staipīja un izlocīja pēc patikas kā ķīniešu rotaļlietu. Viņa āriene un runas veids bija veclaicīgi, taču iztēles, atjautības un apķērības ziņā viņš bija tikpat jauns kā pēdējais likuma paragrāfs. Pirmos slavas laurus viņš ieguva, panākdams Šārdvela testamenta laušanu, par ko saņēma piecsimttūkstoš do­lāru. [36] Kopš tās reizes viņš cēlās augšup strauji kā ra­ķete. Viņu bieži dēvēja par labāko advokātu visā valstī — protams, tresta advokātu, un, nosaucot trīs Savienoto Val­stu vislabāko advokātu vārdus, viņa vārda tur nekad ne­trūka.

Viņš piecēlās un dažos labi izvēlētos teikumos ar vieglu ironijas pieskaņu iepazīstināja sapulcējušos ar Ernestu. Pievēršot viņu uzmanību šim sociālajam reformatoram un strādnieku šķiras pārstāvim, pulkvedis van Džilberts bija rotaļīgi zobgalīgs, un klausītāji smīnēja. Tas mani kai­tināja, un es pametu acis uz Ernestu, bet viņa izskats mani nokaitināja vēl vairāk. Sķitās, viņš neņem ļaunā rafinēto izzobošanu. Pat vēl ļaunāk — šķītās, ka viņš to nemaz nemana. Viņš sēdēja stīvi pieklājīgs un miegains. Viņš patiešām izskatījās aprobežots. Uz mirkli man pa­zibēja doma: ja nu šo varas un prāta pārstāvju impozantā klātbūtne iedvesusi vmam bijību? Tad es pasmaidīju. Mani apmuļķot viņš nevarēja, tomēr citus viņš bija ap­muļķojis — kā nupat mis Brentvudu, kura apsēdās pir­majā rindā un šad un tad pavērās pret kādu savu domu biedru, un atzinīgi pasmaidīja par tā piezīmēm.