Džeks Londons - Dzelzs papēdis

Jo vairāk es domāju par Džeksona roku, jo dziļāks satraukums mani pārņēma. Es lūkojos faktiem acīs. Pirmo reizi es ieraudzīju dzīvi. Mani universitātes gadi, studijas un kultūra izrādījās tālu no īstenības. Es biju iepazinu­sies tikai ar teorijām par dzīvi un sabiedrību, grāmatās tās bija attēlotas ļoti jauki, bet īsto dzīvi es redzēju vienīgi tagad. Džeksona roka bija fakts. Ernesta vārdi: — Faktus, godātais, neapgāžamus faktus! — vēl skanēja man ausīs.

Man likās šausmīgi, neiespējami, ka visa mūsu sabied­rība būtu dibināta uz asinīm. Bet Džeksons! Es nevarēju viņu aizmirst. Manas domas vienmēr traucās atpakaļ pie viņa kā kompasa adata uz ziemeļpolu. Pret viņu bija izturējušies drausmīgi necilvēcīgi. Viņa asinis nebija sa­maksātas, lai akcionāriem varētu izmaksāt lielākas divi­dendes. Un es pazinu pāris desmit laimīgu, turīgu ģi­meņu, kas bija saņēmušas šīs dividendes un ar to guvu­šas labumus no Džeksona asinīm. Ja pret vienu cilvēku varēja tik necilvēcīgi izturēties un sabiedrība bezrūpīgi gāja savu ceļu tālāk, vai tad šāda nežēlīga izturēšanās nebija iespējama pret daudziem? Es atcerējos Čikāgas sievas, par kurām Ernests stāstīja, ka tās strādājot par deviņdesmit centiem nedēļā, un bērnus, kas vergo dien­vidu kokvilnas vērptuvēs. Un es garā skatīju viņu vārgās, bālās rokas, no kurām bija izspiestas asinis, gatavojot audumu manam tērpam. Un tad es atkal domāju par Sje­ras vērptuvēm un izmaksātajām dividendēm un skaidri saskatīju Džeksona asinis uz sava tērpa. Es nevarēju at­brīvoties no Džeksona.' Manas domas vienmēr atgriezās pie viņa.

Dvēseles dziļumos man radās izjūta, ka stāvu uz bez­dibeņa malas. Man šķita, ka man tūliņ atklāsies jauna un drausmīga dzīves atziņa. Un ne tikai man vien. Visa mana pasaule bija sabrukusi. Piemēram, mans tēvs. Es varēju vērot Ernesta ietekmi viņā. Un bīskaps! Kad es pēdējo reizi viņu redzēju, viņš atgādināja slimnieku. Viņa nervi bija visaugstākā mērā saspringti un acīs rēgojās neizsakāmas šausmas. No tā mazumiņa, ko uzzināju, no­pratu, ka Ernests bija turējis savu solījumu parādīt vi­ņam elli. Tomēr es nedabūju zināt, kādas elles ainas bīs­kaps bija redzējis, jo viņš šķitās pārāk satriekts, lai va­rētu par to runāt.

Reiz, kad es_ sevišķi stipri izjutu, ka manā mazajā pasaule un visa apkārtnē viss apsviests otrādi, es nodo­māju, ka Ernests tam visam cēlonis, un domās iesaucos: «Mes bijām tik laimīgi un apmierināti, iekāms viņš iera- das!» Bet tanī pašā mirklī es izjutu šīs domas kā patie­sības noliegumu, un Ernests atkal parādījās man kā ap- sluiidrotais, kā patiesības apustulis, kas starojošu seju un dieva eņģeļa bezbailībā cīnījās par patiesību un tais­nību, par nabagiem, atstātiem un apspiestiem. Un tad man parādījās cits tēls — Jēzus tēls. Arī Jēzus bija aiz­gavējis pazemotos un apspiestos pret priesteru un farizeju nostiprinājušos varu. Un es domāju par viņa nāvi pie krusta, un mana sirds sažņaudzās, iedomājoties Ernestu. Vai ari viņš ir lemts krustam, viņš ar savu skanīgo, ka­reivīgo balsi un savu vareno vīrišķīgo drosmi!

Un šinī mirklī sapratu, ka es viņu mīlu, ka ilgojos mierināt viņu. Es domāju par viņa dzīvi. Tā droši vien bijusi skarba, bēdīga un trūkuma pilna. Es atcerējos viņa Ievu, kas viņa labad bija melojis un zadzis, un nostrādā­jies lidz nāvei. Un viņam pašam desmit gadu vecumā bija jāsāk strādāt vērptuvēs! Mana sirds, šķita, lūzīs aiz ilgām apskaut viņu, piekļaut viņa galvu sev pie krūtīm — šo galvu, kam vajadzēja sāpēt aiz tik daudzām domām, un ļaut viņam rast laimīgā brīdī mieru, tikai mieru — atvieglojumu un aizmirstību.

Es satiku pulkvedi Ingramu kādā baznīcas sarīkojumā. Pazinu viņu jau kopš gadiem ļoti labi. Notvēru viņu aiz lielajām palmām un gumijas kokiem, un viņam nebija ne jausmas, ka esmu viņu lenkusi. Viņš mani apsveica kā parasti — jautri un pieklājīgi. Viņš vienmēr bija ļoti ele­gants, taktisks, diplomātisks un uzmanīgs. Pēc ārējā iz­skata viņš bija viens no izcilākajiem vīriešiem šinī sa­biedrībā. Viņam līdzās pat godātais universitātes rektors likās neizskatīgs un nenpzīmīgs.

Un tomēr es redzēju, ka pulkvedis Ingrams ir tādā pašā stāvoklī kā neizglītotie mašīnu apkalpotāji. Arī viņam trūka rīcības brīvības. Viņš tāpat bija piesaistīts mašīnai. Nekad neaizmirsīšu, kā viņš pārvērtās, kad es pieminēju Džeksona lietu. Viņa smaidīgā labsirdība pagaisa kā rēgs. Pēkšņā baiļu izteiksme sašķobīja viņa laipno seju. Es sajutu tādu pašu nemieru kā toreiz, kad Džeimss Smiss nespēja savaldīties. Tomēr pulkvedis Ingrams nelādējās. Tā bija tā niecīgā starpība, kas bija palikusi starp viņu un strādnieku. Viņu mēdza slavēt kā asprātīgu cilvēku, bet tagad gan no asprātības nekas nebija manāms. Viņš gluži neapzināti pameta skatienu visapkārt, meklēdams atkāpšanās ceļu, bet viņš bija slazdā starp palmām un gumijkokiem.

Viņš nejūtoties labi, dzirdot Džeksona vārdu. Kāpēc es esot pieminējusi šo gadījumu? Viņam nepatīkot mani joki. Tas esot bezgaumīgi un neapsvērti no manas puses. Vai tad es nezinot, ka viņa profesija nepieļaujot nekādas personiskas jūtas? Tās viņš atstājot mājās, kad ejot uz biroju. Tur viņam esot tikai profesionālas jūtas.

— Vai Džeksonam pienāktos zaudējumu atlīdzība? — es jautāju.

— Protams, — viņš atbildēja. — Tas ir, tādi ir mani personiskie ieskati. Tomēr tam nav nekā kopēja ar lietas tiesisko pusi.

Viņš bija mazliet saņēmies.

— Sakiet — vai tiesībām ir kas kopējs ar likumu?

— Jūs esat izvēlējusies nepareizu lietvārdu, — viņš pasmaidīja.

— Ar varu? — es jautāju, un viņš pamāja. — Bet mēs taču uzskatām, ka likums palīdz mums tikt pie taisnības.

— Taisni šeit slēpjas paradokss, — viņš atteica. — Li­kums nedod mums taisnību, bet tiesības.

— Jūs tagad runājat kā profesijas pārstāvis, vai ne?

Ingrams nosarka, patiešām nosarka un atkal pameta

bailīgu skatienu visapkārt, raudzīdamies, kā izmukt. Bet es biju aizsprostojusi viņam ceļu un nemaz nerīkojos to atbrīvot.

— Sakiet, — es turpināju, — ja kāds savas personiskās jūtas nomāc ar profesionālām, vai tas nekļūst zināmā veidā par garīgu izdzimteni?

Atbildi es nesaņēmu. Pulkvedis Ingrams apkaunojošā kārtā metās bēgt, pie tam apgāzdams palmu.

Pēc tam es izmēģināju savu laimi laikrakstu redakcijās. Es uzrakstīju mierīgu, atturīgu, objektīvu rakstu par Džeksona nelaimes gadījumu. Es nemēģināju pārmest cil­vēkiem, ar kuriem biju runājusi, pat nepieminēju viņus. Es tikai attēloju šā gadījuma faktus, aizrādīju uz ilga­jiem gadiem, ko Džeksons nostrādājis vērptuvēs, par viņa pūlēm pasargāt mašīnu no bojājumiem, par sekojošo ne­laimes gadījumu un viņa pašreizējo bēdīgo, nožēlojamo stāvokli. Neviens no trim mūsu pilsētas dienas laikrak­stiem, ne arī abiem nedēļas laikrakstiem neievietoja šo rakstu.

Es uzmeklēju Persiju Laitonu. Viņš bija nolicis valsts eksāmenus universitātē, pievērsies žurnālista darbam un patlaban praktizējās kā reportieris iespaidīgākajā no trim laikrakstiem. Kad es jautāju, kāpēc laikraksti negrib nekā ievietot par Džeksonu un viņa nelaimes gadījumu, viņš pasmīnēja.

— Izdevniecības politika, — viņš atteica. — Mēs tur neesam noteicēji. Tā ir izdevēju darīšana.

— Ko nozīmē politika?

— Mēs visi solidarizējamies ar akciju sabiedrībām, — viņš paskaidroja. — Arī tad, ja jūs pati samaksātu iespie­šanas izdevumus, jums neizdotos tamlīdzīgu rakstu ieda- būt laikrakstā. Un, ja kāds no mums mēģinātu to pasle- pen iedabūt, tad tas zaudētu vietu. Jums neizdosies to ievietot, kaut jūs arī maksātu desmitkārtīgi.