Džeks Londons - Dzelzs papēdis

— Bet kā ir ar jūsu pašu politiku? — es jautāju. — Iz­skatās, it kā jūsu uzdevums ir sagrozīt patiesību pēc savu darba devēju pavēles, kuri savukārt paklausa akciju sabiedrību pavēlēm.

— Tā nav mana darīšana. — Mirkli viņš jutās neomu­līgi, bet tad atrada izeju — un viņa seja noskaidrojās.

— Un pats es neko nepatiesu nerakstu. Mana sirdsap­ziņa man neko nevar pārmest. Protams, manā ikdienas darbā ir daudz traucēkļu, bet tas jau šinī darbā iederas,— viņš naivi nobeidza.

— Bet jūs taču cerat sēdēt kādu dienu pie redaktora galda un vadīt politiku.

— Tad es jau būšu ciets kā krams.

— Bet, kamēr jūs vēl neesat tik ciets, es jūs palūgšu atklāti izsacīt savas domas par vispārējo izdevniecības politiku.

— Par to es nemaz nedomāju, — viņš aši attrauca.

— Kas grib gūt panākumus žurnālista darbā, tas nedrīkst cirst pāri robežai. Tik daudz vismaz es te jau esmu iemā­cījies.

Un viņš gudri pamāja ar savu jauneklīgo galvu.

— Bet patiesība? — es neatlaidos.

— Jūs nesaprotat spēles likumus. Ja visu dara pa­reizi, tad patiesībai nenodara pāri. Vai tā nav?

— Pārāk neskaidri, — es nomurmināju, bet man bija žēl viņa jaunības, un es baidījos, ka man būs jāsāk kliegt vai raudāt.

Nu es jau sāku redzēt cauri savas sabiedrības ārējai čau­lai un atklāju tur drausmīgu īstenību. Likās, pret Džek­sonu nodibinājusies slepena sazvērestība, un man kļuva žēl gaudulīgā advokāta, kas viņa prāvu bija tik apkau­nojoši zaudējis. Šī slepenā sazvērestība pastāvīgi pie­auga. Tā nevērsās pret Džeksonu vien. Tā bija tēmēta pret katru strādnieku, kas fabrikā bija kļuvis par kropli. Un, ja pret katru strādnieku vērptuvēs, kāpēc ne pret katru strādnieku jebkurā citā fabrikā? Patiešām, vai tas tā nebija viscaur, visā rūpniecībā?

Bet, ja tā bija, tad sabiedrība pamatojas uz meliem. Es nobijos pati no saviem secinājumiem. Tas bija pārāk šausmīgi un riebīgi, lai būtu patiesi. Bet Džeksons un viņa roka, un asinis, kas aptraipīja manas drēbes un lā­soja no manu griestu sijām? Un tādu Džeksonu bija daudz — simtiem vērptuvēs vien, kā Džeksons pats iz­teicās. Es nevarēju no Džeksona izbēgt.

Es apmeklēju misteru Viksonu un misteru Pertonveitu, abus galvenos Sjeras vērptuvju akcionārus, tomēr man neizdevās satricināt viņu uzskatus kā priekšstrādniekiem viņu vērptuvēs. Es redzēju, ka viņu morāle pārspēj pārē­jās sabiedrības morāli. Es to būtu dēvējusi par aristo­krātu jeb kungu morāli. [29] Viņi runāja augstā stilā par politiku un identificēja politiku un tiesības. Ar mani viņi runāja tēvišķīgi, aizbildinot manu jaunību un piedzīvo­jumu trūkumu.. Viņi bija visvairāk saistītie no visiem, ku­rus es tiku iztaujājusi. Viņi bija pilnīgi pārliecināti, ka vērptuves tiek vadītas^ pareizi. Te nebija ko jautāt vai diskutēt. Viņi uzskatīja sevi par sabiedrības. glābējiem, kas gādā laimi lielam ļaužu vairumam. Viņi attēloja pa­tētiskas ainas, kā gan būtu jācieš strādnieku šķirai, ja nebūtu darba, ko viņi vienīgie tai apgādājot.

Tūliņ pēc tikšanās ar šiem abiem džentlmeņiem es sa­tiku Ernestu un pastāstīju viņam, ko biju atkiājusi. Viņš apmierinats uzlūkoja mani un sacīja: _— Patiešām lieliski! Jūs sākat pati uz savu roku mek- let patiesību. Tas ir jūsu pašu empīriskais vispārinājums, un tas ir pareizs. Neviens cilvēks, kas saistīts pie indus­trijas mašīnas, nav brīvs savā rīcībā, ja nu vienīgi liel­kapitālisti, kas arī nav brīvi, — piedodiet man šo īrismu [30] . Jūs redzat — šie džentlmeņi ir pārliecināti, ka viss, ko viņi dara, ir pareizs. Tas ir visas šīs absurdās situācijas

Kalngals. Viņos vēl ir tik daudz cilvēciskuma, ka viņi nevar spert ne soļa, nedomādami, ka tas ir pareizs. Vi­ii lem nepieciešama sankcija savai rīcībai.

Ja viņļ grib kaut ko darīt, kaut ko veikalniecisku, tad viņiem jāgaida, kamēr viņu smadzenēs rodas kāds reli­ģisks, ētisks, zinātnisks vai filozofisks jēdziens par viņu nodomātā darba pareizību. Un tad viņi stājas pie darba un realizē to, nemaz nenojauzdami, ka viena no cilvēka dvēseles vājībām ir tā, ka vēlēšanās ir domu māte. Lai viņi dara ko darīdami, viņi vienmēr atrod attaisnojumu savai rīcībai. Viņi ir sekli kazuisti. Viņi ir jezuīti. Pat ļaunu darot, viņi apsver, kāds labums no tā varētu ras- lies. Viena no patīkamākām un par aksiomu pieņemtām fikcijām, ko viņi radījuši, ir iedoma, ka viņi pārspēj gud- rībā un tikumos pārējo cilvēces daļu. Te rodas viņu pār­liecība, ka viņi apgādā ar dienišķu maizi visu pārējo cil­vēci. Viņi ir arī atdzīvinājuši seno teoriju par karaļu — šinī gadījumā par tirdzniecības karaļu — dievišķīgajām tiesībām. [31]

Viņu stāvokli vājina tas apstāklis, ka viņi ir tikai vei­kalnieki. Viņi nav filozofi. Viņi nav ne biologi, ne socio­logi. Ja viņi tie būtu, tad, protams, viss būtu labi. Vei­kalnieks, kas reizē ir arī biologs un sociologs, apmēram zinātu, kas cilvēcei vajadzīgs. Bet šie cilvēki ārpus savu veikalniecisko darījumu robežām ir truli. Viņi zina tikai savus darījumus. Viņi nepazīst ne cilvēci, ne sabiedrību un tomēr uzņemas izlemt miljoniem badacietēju un visu pārējo miljonu cilvēku likteņus. Pienāks laiks, kad vēs­ture rūgti smies par viņiem.

Viņas atdarināja savus vīrus un runāja tādā pašā augstā stilā par politiku, par bagāto pienākumiem un at­bildību. Viņām bija tā pati morāle kā viņu vīriem — viņu šķiras morāle; un viņas mētājās ar skaistām frāzēm, ko pašas nesaprata.

Viņas sapīka, kad es izstāstīju par Džeksona ģimenes nožēlojamo stāvokli un izsacīju izbrīnu, ka viņas nav nekā darījušas šā cilvēka labā. Man pateica, ka viņām neesot vajadzīgs, lai kāds tās instruētu viņu sabiedriska­jos pienākumos. Kad es bez aplinkiem lūdzu palīdzēt Džeksonam, viņas tāpat bez aplinkiem noraidīja mani. Visdīvainākais bija tas, ka mani noraidīja ar gandrīz vie­nādiem vārdiem, kaut gan es apmeklēju katru atsevišķi un neviena nezināja, ka esmu otru apmeklējusi vai ga­tavojos to darīt. Abas atbildēja, ka viņas priecājoties par izdevību pateikt skaidri un gaiši, ka nemaksās nekādas prēmijas par nevīžību un tikpat maz vēlas ar atlīdzību par nelaimes gadījumiem kārdināt trūcīgos, lai tie metas mašīnās. [34]

Viņas bija atklātas,- šīs abas sievietes. Viņas bija ap­skurbušās aiz pārliecības par savu un savas šķiras pā­rākumu. Viņu šķiras morāle sankcionēja visu, ko vien viņas darīja. Pametot misis Pertonveitas māju, es atska­tījos un atcerējos Ernesta vārdus, ka arī viņas ir piesais­tītas pie mašīnas, kaut arī atrodas sabiedrības virsotnē.

Ernests apmeklēja mūs bieži. Tas nebija tikai mans tēvs, kas viņu pievilka, un tie nebija arī strīdīgie jautā­jumi, ko pārsprieda pie mūsu pusdienu galda. Es jau vairākkārt toreiz pieļāvu glaimojošo domu, ka ari es esmu cēlonis viņa apmeklējumiem, un drīz uzzināju, ka manas aizdomas bijušas pareizas. Tāds mīlētājs vēl nebija re­dzēts kā Ernests Everhards. Viņa skatiens un rokas spie­diens kļuva, ja tas iespējams, vēl stingrāks un noteiktāks un jautājums, kas jau sākumā bija lasāms viņa acīs, vēl uzstājīgāks.

Pirmais iespaids, kādu man radīja Ernests Everhards, bija nelabvēlīgs. Pēc tam es jutu, ka viņš mani valdzina, bet tad mani atstūma viņa rupjie uzbrukumi manai šķirai. Kad es tomēr atklāju, ka viņš nav manu šķiru apmelojis, ka visi asie un skarbie vārdi, kas par to sacīti, ir pama­toti, es atkal jutos viņam tuvāka. Viņš kļuva mans orā­kuls. Manis dēļ viņš norāva masku sabiedrībai un ļāva man ieskatīties īstenībā, kas gan bija nepatīkama, toties neapstrīdami patiesa.