Džeks Londons - Dzelzs papēdis

Kad pulkvedis van Džilberts bija beidzis, Ernests pie­cēlās un saka savu runu. Viņš iesāka klusā balsī, rātni un atturīgi, un visa viņa būtne pauda biklumu. Viņš ru­nāja par savu izcelšanos no strādnieku šķiras, par savas apkārtnes netīrību un postu, kur miesa un gars vienādā Mierā cieš badu un mokas. Viņš attēloja savus centienus un ideālus un to iedomāto paradīzi, kur dzīvo augstākās aprindas.

Viņš sacīja:

— Es zināju, ka tur valda pašaizliedzība, tīras un cēlas domas, drosmīgs prāts. Es zināju to visu, jo lasīju «Jūr­malas bibliotēkas» [37] romānus, kuros, izņemot ļaundarus un avantūristes, visi vīrieši un sievietes domā viscēlākās domas, runā visdaiļākā valodā un paveic viscildenākos darbus. Vārdu sakot, man bija skaidrs kā diena, ka aug­stākās šķirās viss ir daiļš, cildens un jauks, ka tur ir viss, kas piešķir dzīvei krietnumu un cieņu, viss, kas padara dzīvi vērtīgu un atalgo cilvēku par tā pūlēm un postu.

Turpinājumā viņš attēloja savu dzīvi fabrikā, mācekļa gadus kalvē un iepazīšanos ar sociālistiem. To vidū viņš teicās atradis cilvēkus ar asu prātu un lieliskām gara dā­vanām, evaņģēlija sludinātājus, kas izstumti, jo to kristiā­nisms bijis par plašu jebkurai mamona pielūdzēju sektai, un profesorus, kas nav gribējuši, lai valdošā šķira tos samaļ savas kastas gara dzirnakmeņos. Sociālisti esot re­volucionāri, tā viņš sacīja, kas cenšoties gāzt tagadējo aplamo sabiedrību, tie esot spējīgi radīt saprātīgu nākot­nes sabiedrību. Viņš vēl daudz ko sacīja, ko visu nemaz nevar uzrakstīt, bet es nekad neaizmirsīšu, kā viņš ap­rakstīja revolucionāru dzīvi. Viņa atturība izgaisa, balss kļuva stingra un noteikta, tā kvēloja viņa ugunī, un viņa ugunī kvēloja arī doma,s, ko viņš ietērpa vārdos. Viņš sacīja:

— Revolucionāru vidū es sastapu gaišu ticību cilvēcei, liesmainu ideālismu, viscēlāko pašaizliedzību, cildenumu un pašuzupurēšanos — visas lieliskākās, izcilākās gara īpašības. Te dzīve bija skaidra, cēla un moža. Es nācu saskarē ar dižām dvēselēm, kuru miesa un gars pacēlās pāri dolāriem un centiem, kurām izsalkušu priekšpilsētas bērnu vārgie vaidi nozīmēja vairāk nekā visa greznība un cenšanās pēc komerciālas ekspansijas un pasaules kundzības. Ap mani bija cēli mērķi un varonīgas jūtas, ap mani dienu un nakti bija saules un zvaigžņu mir­dzums, uguns un rasa, un manu acu priekšā vienmēr pacēlās degošs un liesmojošs svētais Grāls, paša Kristus Grāls, Kristus, kas ir silti cilvēcīgs, ilgi cietis un pāres­tību mocīts, bet beigās atbrīvots un glābts. — Un atkal, kā jau agrāk, es redzēju Ernestu apskaidrotu savā priekšā. Viņa piere izstaroja dievišķumu, kas viņā slē­pās, un vēl jo spožāk mirdzēja viņa acis šinī staru vai­nagā, kas viņu ietērpa it kā vizmā. Bet pārējie neredzēja šo staru vainagu, un es nodomāju, ka varbūt asaras, kas man lija aiz mīlas un prieka, aptumšojušas manas acis. Vismaz misters Viksons, kas sēdēja aiz manis, bija pil­nīgi vienaldzīgs, jo es dzirdēju viņu skaļi un ņirdzīgi nosakām: — Utopija. [38]

Ernests stāstīja par savu augšupeju sabiedrībā, kamēr viņš beidzot nācis saskarē ar augstāko slāņu pārstāvjiem un nostājies līdzās vīriem, kas ieņēmuši augstus posteņus. Tad sākusies viņa vilšanās, un šo vilšanos viņš attēloja tādiem vārdiem, kas nebija visai glaimojoši viņa klausī­tājiem. Viņu mācis apkārtnes zemiskums, dzīve vairs nav šķitusi daiļa un jauka. Viņš bijis sašutis par savtīgumu, ar ko viņš sadūries, un vēl vairāk viņu pārsteidzis ga­rīgu interešu trūkums. Pēc iepazīšanās ar revolucionāriem viņu satriecis valdošās šķiras gara trulums. Pie tam viņš atklājis, ka viņi visi, vīrieši un sievietes, par spīti savām krāšņajām baznīcām un labi atalgotajiem garīdzniekiem, bijuši vienīgi materiālā labuma meklētāji. Viņi gan pie­mīlīgi pļāpājuši par sīkiem ideāliem un tikpat sīku mo­rāli, bet tomēr viņu dzīve pašos pamatos bijusi mantas raušana. Un viņi nav pazinuši nekādu patiesu morāli, to, ko Kristus sludinājis un ko tagad vairs nesludina.

— Es sastapu cilvēkus, — Ernests turpināja, — kas miera ķēniņa vārdā dedzīgās daiļrunās vērsās pret karu un tanī pašā laikā izdalīja saviem pinkertoniem [39] šaute­nes, lai tie apšautu streikotājus viņu pašu fabrikās. Es

Mistapu cilvēkus, ko iesvēla sašutumā boksa cīņu bruta- lilate, bet kuri tanī pašā laikā piedalījās uztura līdzekļu viltošanā, tā nonāvējot ik gadus vairāk zīdaiņu nekā asiņainais Erods.

Sis smalkais aristokrātiska izskata džentlmenis bija mēms tresta direktors un rīks, ar kura palīdzību slepeni aplaupīja atraitnes un bāriņus. Sis goda vīrs, kas kolek­cionēja dārgas grāmatas un atbalstīja literatūru, deva luikuļus municipalitātes mašīnas saimniekam, cilvēkam ar masīviem žokļiem un zemu pieri. Sis izdevējs, kas publicēja sludinājumus par medicīniskiem patentlīdzek- jiem, nosauca mani par nekrietnu demagogu, kad es pie­prasīju, lai viņš publicē savā laikrakstā patiesību par šiem patentlīdzekļiemSis cilvēks, kas runāja augstā stilā un lielā nopietnībā par ideālisma daiļumu un dieva žēl- • irdību, nupat bija noblēdījis saviem kompanjoniem viņu peļņas tiesu. Šis cilvēks, baznīcas balsts un liels misio­nāru pabalstītājs, nostrādināja sava veikala kalpotājas desmit stundas dienā par bada algu un dzina tās taisnā ceļā uz prostitūciju. Šis cilvēks, kas deva līdzekļus jaunu katedru dibināšanai universitātēs un cēla greznas baznī­cas, par dolāriem un centiem nodeva tiesā nepatiesu zvē­restu. šis dzelzceļu magnāts lauza savu vārdu kā pilsonis, goda vīrs un kristīgais, atļaudams slepenu rabatu, un to viņš darīja bieži. Tur tas senators bija rotaļlieta, vergs un marionete brutāla, neizglītota lielfabrikanta rokās, [40] tapat bija arī ar gubernatoru un augstākās tiesas locekli; un visi trīs brauca pa dzelzceļu ar brīvbiļetēm; un tātad veiklais kapitālists bija kungs pār fabrikām, fabrikantiem un dzelzceļiem, kas izsniedza brīvbiļetes.

Tā es paradīzes vietā nokļuvu izkaltušajā komerciālisma tuksnesī. Izņemot darījumu sfēru, visur valdīja trulums. Es neatradu nekā, kas būtu tīrs, cēls un možs, kaut at­radu daudzus, kas bija moži savā pagrimšanā. Ko es sastapu, tas bija neiedomājams savtīgums un nežēlība, nejēdzīga, rijīga un rupji praktiska iedzīvošanās kāre.

Ernests vēl daudz runāja par viņiem un par savu vil­šanos. Garīgi tie bija viņu garlaikojuši, morāliski — at­stūmuši, tā ka viņš juties laimīgs, atgriežoties pie saviem revolucionāriem, tīriem, cēliem un garīgi možiem, — pil­nīgs pretstats kapitālistiem.

— Un nu, — viņš sacīja, — ļaujiet man pastāstīt par revolūciju!

Bet vispirms man jāaizrāda, ka viņa niknā apsūdzība nebija nevienu ietekmējusi. Es aplūkoju viņus un redzēju, ka viņu augstprātīgo pašapziņu nebija ne drusciņ skā­ruši viņa pārmetumi. Man bija jāatceras Ernesta vārdi, ka uzbrukums viņu morālei nespēj izsist viņus no sliedēm. Tomēr es manīju, ka viņa drosmīgā valoda bija zināmā mērā ietekmējusi mis Brentvudu. Viņa izskatījās noraizē­jusies un nemierīga.

Ernests iesāka ar revolūcijas armijas aprakstu, un, kad viņš minēja tās skaitlisko spēku (pēc dažādās valstīs no­dotajām balsīm), sapulcējušies kļuva nemierīgi. Viņu se­jas pauda bažas un lūpas cieši sakniebās. Tagad, beidzot, viņi juta, ka cīņa ir sākusies. Viņš attēloja sociālistu internacionālo organizāciju, kas apvieno pusotra miljona cilvēku Savienotās Valstīs un vairāk par divdesmit trim miljoniem pārējā pasaulē.