Džeks Londons - Dzelzs papēdis

Tā tas turpinājās. Šad tad viņš apmainīja zobenu pret rungu un izdalīja triecienus viņu uzskatiem pa labi un kreisi. Un vienmēr viņš prasīja faktus un atsacījās ap­spriest teorijas, un viņa fakti sagādāja pārējiem pilnīgu sakāvi. Kad viņi uzbruka strādnieku šķirai, viņš atcirta: «Katliņš sauc podiņu par melnu; tā nav atbilde uz ap­galvojumu, ka jūsu pašu seja netīra.» Un pastāvīgi viņš atkārtoja: «Kāpēc jūs neatbildat uz apvainojumu, ka jūsu šķira nepareizi saimniekojusi? Jūs runājat par daudz ko citu, tikai ne par to. Vai tas ir tādēļ, ka jūs nezināt, ko atbildēt?»

Diskusijas beigās runāja misters Viksons. Viņš vienī­gais bija palicis, aukstasinīgs, un Ernests izturējās pret viņu ar cieņu, ko citiem nebija parādījis.

— Nekāda atbilde nav vajadzīga, — misters Viksons nosvērti sacīja. — Es sekoju visai šai diskusijai ar izbrīnu un īgnumu. Man dusmas par jums, džentlmeņi, manas šķiras locekļi. Jūs uzvedāties kā nelgas skolnieki, iejaucot šādā diskusijā gan ētiku, gan vidusmēra politiķa frāžai- nību. Jūs tikāt sakauti un nostumti pie malas. Jūs lieto­jāt ļoti daudz vārdu, bet viss jūsu teiktais bija tikai sīk­šana. Jūs sīcāt kā odi ap lāci. Džentlmeņi, te ir lācis (viņš norādīja uz Ernestu), un jūsu sīkšana tikai kutināja viņa ausis.

Ticiet man, stāvoklis ir nopietns. Šis lācis izstiepj šo­dien savus nagus, lai saplosītu mūs. Viņš sacīja, ka Sa­vienotajās Valstīs ir pusotra miljona revolucionāru. Tas ir fakts. Viņš sacīja, ka šo cilvēku nolūks ir atņemt mums mūsu kundzību, mūsu pilis un visu mūsu godību. Arī tas ir fakts. Pārgrozības, lielas pārgrozības sabiedrībā ir gai­dāmas, bet varbūt tās nebūs tās, ko lācis paredz. Lācis sacīja, ka viņš saplosīs mūs. Bet ja nu mēs saplosām lāci?

Telpā sacēlās balsu dūkoņa, un visi pamāja cits citam saprazdamies un apņēmīgi. Viņu sejas bija kļuvušas skar­bas. Tie bija karotāji, tas bija skaidrs.

— Bet ar vārdiem mēs lāci neuzveiksim, — misters Viksons turpināja dzestri un bezkaislīgi. — Mēs viņu medīsim. Mēs neatbildēsim viņam ar vārdiem. Mēs savu atbildi dosim ar svinu. Mums ir vara. To neviens neno­liegs. Un ar šīs varas palīdzību mēs paliksim neuzvarami.

Viņš pēkšņi pievērsās Ernestam. Šis mirklis bija dra­matisks.

— Tāda ir mūsu atbilde. Mēs nešķiedīsim veltīgi vār­dus. Ja jūs izstiepsiet savas daudzinātās stiprās rokas pēc mūsu pilīm un visas mūsu godības, mēs jums pierā­dīsim, ko nozīmē spēks. Granātu un šrapneļu rēcieni, automātu sprakšķi būs mūsu atbilde. 1 Mēs samīsim revo­lucionārus zem sava papēža un soļosim pāri jūsu līķiem. Pasaule pieder mums, mēs esam tās kungi, mūsu tā pa­liks. Kopš vēsture sākusies, darbaļaužu masas ir gulē­jušas pīšļos, un es protu vēsturi lasīt. Pīšļos tie arī pa­liks, kamēr man un manējiem, un tiem, kas mums sekos, piederēs vara. Tas ir īstais vārds, karalisks vārds — vara! Ne dievs, ne mamons, bet vara. Turiet šo vārdu uz mēles, kamēr tā sāk sūrstēt! Vara!

— Esmu saņēmis atbildi, — Ernests mierīgi noteica. — Tā bija vienīgā iespējamā atbilde. Vara. Tas ir, ko mēs sludinām strādnieku šķirai. Mēs zinām un mēs zi­nām no rūgtiem piedzīvojumiem, ka jūs neaizkustinās nekāda lūgšanās pēc tiesībām, taisnības un cilvēcības. Jūsu sirdis ir tikpat cietas kā jūsu papēži, kas samin trū­cīgos. Tāpēc mēs sludinām varu. Ar mūsu balsošanas tiesību varu mēs jums vēlēšanu dienā atņemsim kundzību.

— Un, ja nu jums vēlēšanu dienā ir pārsvars, noteikts pārsvars, — misters Viksons viņu pārtrauca, — bet mēs

• Lai parādītu tālaika uzskatus, sekojošā definīcija paņemta no «Ciniķa vārdnīcas» (1906. g.), kuras autors ir Ambrozs Bīrss, savā laikā plaši pazīstams un nelabojams mizantrops. «Karteča, liet. v., siev. dz. Arguments, ko nākotne gatavo par atbildi uz Amerikas so­ciālistu prasībām.» atsakāmies nodot jums to varu, ko jūs esat iekarojuši pie vēlēšanu urnas?

— Arī to mēs esam apsvēruši, — Ernests atbildēja, - un savu atbildi mēs jums dosim ar svinu. Jūs nosau­cat varu par karalisku vārdu. Ļoti labi. Lai tā paliek. Un tanī dienā, kad mēs būsim iekarojuši uzvaru pie vēlē­šanu urnām un jūs atteiksieties nodot mums vadību, ko mēs būsim ieguvuši konstitucionālā un miera ceļā, — ja Jūs vēlaties zināt, ko mēs tad darīsim, tad, es saku, mēs atbildēsim jums: mūsu atbilde būs granātu un šrapneļu iecieni un automātu sprakšķi.

Jūs neizbēgsiet no mums. Tas ir taisnība, ka jūs esat vēsturi pareizi lasījuši. Tas ir taisnība, ka darbaļaudis gulējuši pīšļos kopš vēstures sākuma. Un tāpat taisnība ir tas, ka darbaļaudis paliks pīšļos, kamēr jums un jūsē­jiem, un jūsu pēcnācējiem piederēs vara. Es piekrītu jums. Es piekrītu visam, ko jūs sacījāt. Vara visu iz­šķirs — tāpat kā līdz šim. Šī ir šķiru cīņa. Tāpat kā jūsu šķira uzveica feodālo aristokrātiju, tāpat jūs uzveiks mana šķira, strādnieku šķira. Ja jūs protat lasīt savu bioloģiju un socioloģiju tikpat pareizi, kā esat lasījuši vēsturi, tad jūs atzīsiet, ka iznākums, ko es aprakstīju, ir neizbēgams. Nav svarīgi, vai tas notiks pēc gada, pēc desmit vai tūkstoš gadiem, — jūsu šķiru uzveiks. Un tas notiks ar varas palīdzību. Mēs, strādnieki, esam mācī­jušies šo vārdu no galvas, kamēr tas pārņēmis visus mūsu jutekļus. Vara! Tas ir k'aralisks vārds!

Un tā beidzās vakars Zinātnes atbalstītāju klubā.

Ap to laiku pār mūsu galvām savilkās arvien tumšāki negaisa mākoņi. Ernests jau vairākkārt bija runājis ar tēvu par viņa paradumu uzaicināt pie sevis sociālistus un strādnieku līderus, kā arī atklāti apmeklēt sociālistu mītiņus, bet tēvs tikai nosmējās par Ernesta bažām. Es atkal daudz mācījos no satiksmes ar strādnieku šķiras līderiem un domātājiem. Es iepazinos ar medaļas otru pusi. Mani sajūsmināja viņu pašaizliedzība un augstais ideālisms, kaut arī biedēja sociālisma ārkārtīgi plašā zinātniskā un filozofiskā literatūra. Es gan mācījos ātri, tomēr ne tik ātri, lai aptvertu mūsu bīstamo stāvokli.

Bija brīdinājumi, bet man tie pagāja secen. Piemēram, , misis Viksone un misis Pertonveita mūsu universitātes pilsētā bija milzīgs sociāls spēks, un tās bija konstatē-j jušas, ka es esmu pārsteidzīga un pārāk pašapzinīga jau­nava ar nelāgām tieksmēm jaukties citu darīšanās. Tas man likās pilnīgi dabiski, ņemot vērā, ko es biju darījusi, lai noskaidrotu, kādos apstākļos Džeksons zaudējis roku. Bet tomēr biju novērtējusi par zemu šo sabiedriskā ziņā tik spēcīgo sieviešu sprieduma nozīmi.

Es manīju gan, ka mani labākie draugi sāk no manis izvairīties, bet izskaidroju to ar noskaņojumu, kas bija radies manās aprindās sakarā ar gaidāmajām manām un Ernesta kāzām. Tomēr drīz vien Ernests man lika sa­prast, ka šī manas šķiras izturēšanās nav tikai spontāna jūtu izpausme, bet ka aiz tās slēpjas organizēta sazvē­restība.

— Tu esi devusi pajumti savas šķiras ienaidniekam, — viņš sacīja. — Un ne vien pajumti, tu esi atdevusi savu mīlu, pati sevi. Tā ir savas šķiras nodevība. Nedomā, ka tu izbēgsi no sodai

Vēl pirms tam tēvs pārnāca kādu pēcpusdienu mājās, un mēs ar Ernestu, kas arī te atradās, redzējām, ka tēvs ir pikts, pikts kā filozofs. īsti pikts viņš bija ļoti reti, tomēr atļāvās sev zināmu tiesu kontrolēta piktuma. Viņš to sauca par tonisku līdzekli, un, viņam ienākot, mēs nopratām, ka viņš ir toniski pikts.