Džeks Londons - Dzelzs papēdis

Bet Ernests nezaudēja galvu nevienā situācijā. Iekāms pulkvedis van Džilberts bija paguvis apsēsties, Ernests jau bija kājās.

— Runāt pa vienam! — viņš uzbrēca.

Šīs skaņas no viņa spēcīgo plaušu dziļumiem apklusināja kliedzējus. Ar savas personības spēku viņš piespieda tos klusēt.

— Runāt pa vienam, — viņš mierīgi atkārtoja. — Ļau­jiet man atbildēt pulkvedim van Džilbertam! Pēc tam varēs runāt citi — tikai labi ievērojiet, katrreiz pa vie­nam! Nekādas masu spēles. Te nav futbola laukums.

Jūs, — viņš turpināja, pievērsies pulkvedim van Džil­bertam, — neatbildējāt nekā uz maniem vārdiem. Jūs tikai iekaisumā izteicāt pāris dogmatisku apgalvojumu par manām garīgajām spējām. Tās var noderēt jūsu pro­fesijā, bet ar mani jūs tā nedrīkstat runāt. Es neesmu strādnieks, kas jūs lūdz, cepuri rokā turēdams, paaugsti­nāt viņam algu vai pasargāt no mašīnas, pie kā viņš strādā. Ar mani strīdoties, jūs nedrīkstat mētāties ar ne­pierādāmiem apgalvojumiem. Tos varat pataupīt saviem algotajiem vergiem. Tie neiedrošināsies jums atbildēt, jo jūs turat viņu dienišķo maizi, viņu dzīvību savās rokās.

Ja runā par atgriešanos pie dabas, par ko jūs esot mā­cījušies universitātē vēl pirms manas dzimšanas, tad at­ļaujiet man piezīmēt, ka jūs acīmredzot kopš tā laika neesat nekā vairs mācījušies. Sociālismam tikpat maz ko­pēja ar to kā diferenciālnolīdzinājumiem ar Bībeles pan­tiņiem. Es jau sacīju, ka jūsu šķira ir stulba, tiklīdz tā nonāk ārpus veikala' darījumu robežām. Jūs, ser, esat brīnišķīgs piemērs manam apgalvojumam.

Mis Brentvudas nervi neizturēja, ka viņas simttūkstoš dolāru vērto advokātu tik drausmīgi nozākā. Viņas histē­rijas lēkme kļuva tik stipra, raudas un smiekli tik neval­dāmi, ka viņu izveda no istabas. Un tas bija labi, jo pats ļaunākais vēl bija priekšā.

— Jums nemaz nevajag man ticēt, — Ernests turpi­nāja, kad traucēklis bija likvidēts. — Jūsu pašu autori­tātes vienbalsīgi apstiprinās jūsu nezināšanu. Jūsu pašu algotie zināšanu piegādātāji pateiks, ka jums nav tais­nība. Ejiet pie saviem iztapīgākajiem socioloģijas profe­soru asistentiem un pavaicājiet, kāda starpība starp Ruso mācību par atgriešanos pie dabas un sociālisma mācību; vaicājiet jūsu lielākajiem ortodoksajiem buržuāziskajiem tautsaimniekiem un sociologiem; uzšķiriet jebkuru grā­matu, kura apskata šo tematu un kura atrodas jūsu pa­balstīto bibliotēku plauktos; visur jūs saņemsiet atbildi, ka aicinājumam atgriezties pie dabas nav nekā kopēja ar sociālismu. Taisni otrādi — jūs saņemsiet vienbalsīgu atbildi, ka atgriešanās pie dabas un sociālisms ir dia­metrāli pretēji viens otram. Kā jau sacīju, jūs neesat spiesti man ticēt. Jūsu stulbumu apliecina grāmatas, jūsu pašu grāmatas, ko jūs nekad nelasāt. Un attieksmē uz stulbumu jūs esat tikai savas šķiras pārstāvis.

Jūs pārzināt likumus un veikalu darījumus, pulkvedi van Džilbert. Jūs zināt, kā jākalpo trestam un kā jāsa­groza likumi, lai dividendes celtos. Ļoti labi. Palieciet i)ie tā! Tur jūs esat īstā vietā. Jūs esat lielisks jurists, bet nožēlojams vēsturnieks, jūs nekā nezināt no sociolo­ģijas, un jūsu bioloģija ir Plinija laikabiedre.

Pulkvedis van Džilberts nemierīgi grozījās savā krēslā. Telpā valdīja pilnīgs klusums. Visi sēdēja kā apmāti, kā paralizēti, man gribētos sacīt. Tik drausmīga izturēšanās pret lielo pulkvedi van Džilbertu bija nedzirdēta, neiedo­mājama, neticama — pret lielo pulkvedi van Džilbertu, kura priekšā drebēja tiesneši, kad viņš piecēlās tiesas zālē. Bet Ernests nekad netaupīja savus ienaidniekus.

— Protams, es nedomāju jūs personiski aizskart, — Ernests runāja tālāk. — Katrs labs savā darbā. Tikai pa­lieciet jūs pie sava darba, tāpat kā es pie sava. Jums ir sava specialitāte. Ja runā par to, kā labāk apiet likumu vai ka radīt jaunu likumu laupītkāro trestu labā, tad es esmu nevarīgs jūsu priekšā. Turpretī socioloģijā — manā darba laukā — tas ir otrādi. Neaizmirstiet to! Atcerieties arī to, ka jūsu likums ir tikai šīsdienas produkts un nav spējīgs aptvert dziļākus jautājumus. Tāpēc jūsu nepie­rādītie apgalvojumi un vēsturisko un socioloģisko jautā­jumu pārsteidzīgie vispārinājumi nav to pūļu vērti, ko jūs izšķiežat, tos izsakot.

Ernests mirkli klusēja un domīgi aplūkoja van Džil­bertu. Viņš redzēja, kā pretinieka seja dusmās pietvīka un saviebās, kā viņa krūtis cilājās, augums locījās un slai­dās, baltās rokas nervozi sažņaudzās un atlaidās.

— Man tomēr liekas, ka jums vēl ir drusku enerģijas, un es došu jums iespēju to izlietot. Es apsūdzēju jūsu šķiru. Pierādiet, ka mana apsūdzība nav pamatota! Es aizrādīju jums uz šālaika cilvēku postu — Savienotajās Valstīs vergo trīs miljoni bērnu, bez kuru darba nav iespējama peļņa, piecpadsmit miljoni nepietiekami ap­ģērbtu un nepietiekami paēdušu cilvēku mitinās sliktos dzīvokļos. Es aizrādīju, ka šolaiku cilvēka ražošanas spē­jas, pateicoties jaunajām ražošanas attiecībām un darba mehanizācijai, ir tūkstoškārt lielākas nekā alu cilvēkiem. No šiem diviem faktiem izriet tikai viens secinājums — proti, kapitālistu šķira ir slikti saimniekojusi. Tā ir mana apsūdzība, un es uzaicināju jūs atbildēt uz to. Pat vēl vairāk: es jau iepriekš pateicu, ka jūs neatbildēsiet. Jums tātad pienākas likt kaunā un apsmieklā manas pareģa spējas. Jūs nosaucāt manu runu par aplamībām. Pierā­diet, ka tās ir aplamības, pulkvedi van Džilbert! Atbildiet uz šo apsūdzību, ko es un mani pusotra miljona biedru cēluši pret jūsu šķiru!

Pulkvedis van Džilberts bija galīgi aizmirsis, ka viņš vada sanāksmi un ka pieklājība prasa, lai viņš dotu vis­pirms vārdu citiem. Viņš uzlēca kājās, mētājās rokām un vārdiem, piemirsis jebkuru savaldīšanos, pārmaiņus pārmeta Ernestam gan viņa jaunību, gan demagoģiju un nikni uzbruka strādnieku šķirai, nosaucot to par slinku un nevērtīgu.

— Neesmu redzējis neviena advokāta, kas tik stūrgal­vīgi turētos pie viena punkta, — Ernests atbildēja uz viņa tirādi. — Maniem gadiem nav nekāda sakara ar maniem vārdiem, tāpat arī strādnieku šķiras nevērtībai. Es apvainoju kapitālistu šķiru nepareizā sabiedrības va­dīšanā. Jūs neatbildējāt. Jūs pat nemēģinājāt atbildēt. Kāpēc? Vai tāpēc, ka jums nav ko atbildēt? Jums jāaiz­stāv visu šeit sapulcējušos gods. Visi, izņemot mani, gaida šo atbildi no jums, jo viņiem pašiem nav ko atbildēt. Bet es jau sacīju jums iepriekš, ka jūs ne vien neatbildēsiet, bet arī nemēģināsiet atbildēt.

— Tas ir neciešami! — pulkvedis van Džilberts iesau­cās. — Tas ir apvainojums.

— Neciešami ir tas, ka jūs neatbildat, — Ernests uz­svērti atteica. — Intelektuāli nevienu nevar apvainot. Apvainojums pēc savas dabas ir emocionāls. Atjēdzieties! Dodiet man intelektuālu atbildi uz manu intelektuālo ap­sūdzību, ka jūsu šķiras saimniekošana bijusi nepareiza!

Pulkvedis van Džilberts klusēja, viņa seja bija nelaipna un augstprātīga kā cilvēkam, kas nolēmis nestrīdēties ar kausli.

— Nevajag noskumt, — Ernests viņu priecināja. — Ap­mierinieties ar to, ka neviens jūsu šķiras loceklis vēl nav atbildējis uz šo apsūdzību! — Viņš pievērsās pārējiem, kas nepacietīgi gaidīja savu kārtu. — Tagad ir jūsu reize. Nāciet uzbrukumā, tikai nepiemirstiet, ka esmu jūs uzaicinājis dot man atbildi, ko pulkvedis van Džilberts palika man parādā!

Nav iespējams uzrakstīt visu, ko šinī diskusijā saru- uaja. Nekad nebiju iedomājusies, cik daudz var sarunāt Iris stundās. Tomēr tas bija brīnišķīgi. Jo vairāk oponenti Iekarsa, jo vairāk Ernests viņus tīšuprāt kaitināja. Viņam bija enciklopēdiskas zināšanas visās zinātņu nozarēs, un bieži viņš satrieca tos ar vienu vārdu vai teikumu kā ar izveicīgu zobena dūrienu. Viņš aizrādīja uz viņu loģikas vajajām vietām. Tur bija nepareizs silloģisms, tam seci­nājumam nebija sakara ar premisu, nākošā premisa bija nederīga, jo tanī bija viltīgi apslēpts secinājums, ko vēl vajadzēja pierādīt. Te bija maldi, tur bezkaunība, un šis apgalvojums atkal bija pretrunā ar visās grāmatās minē­tiem faktiem.