Džeks Londons - Dzelzs papēdis

— Bet kāpēc tev jāpieļauj bīskapa krustā sišana? — es jautāju. — Tu taču nenoliegsi, ka būsi tās iemesls.

— Kāpēc man būtu jāatstāj pašapmierināta dvēsele tās omulībā, kad miljoni dzīvo trūkumā un postā? — viņš atjautāja.

— Kāpēc tad tu ieteici tēvam pieņemt atvaļinājumu?

— Tāpēc, ka es neesmu cēla un jūsmīga dvēsele, — skanēja atbilde. — Tāpēc, ka esmu grūti iekustināms, flegmātisks un savtīgs. Tāpēc, ka es tevi mīlu, un tāpēc, ka, tāpat kā gadījumā ar Ruti, tava tauta ir mana tauta. Bīskapam nav nevienas meitas. Bez tam, lai gan tas būtu tikai sīkums, taču viņa sīkā apsūdzība tomēr nesīs zināmu labumu revolūcijai — un pat sīkumam ir nozīme.

Es nevarēju Ernestam piekrist. Es pazinu bīskapa Mor- hauza cēlo raksturu un nevarēju aptvert, ka viņa balss, ko viņš pacels par taisnību, būs tikai sīka, neievērojama gaušanās. Tomēr dzīves skarbo īstenību es nepazinu tā kā Ernests. Viņš skaidri redzēja, cik veltīgas būs bīskapa cildenās dvēseles pūles, un tuvie notikumi drīz noskaid­roja to arī man.

īsi pēc tam Ernests pastāstīja man, ka valdība viņam piedāvājusi Savienoto Valstu darba pilnvarnieka posteni. Es gavilēju aiz prieka. Atalgojums bija pietiekami liels un varēja nodrošināt mūsu kopdzīvi. Bez tam darbs bija Ernestam piemērots, un, beidzot, mans pašmīlīgais lepnums uzskatīja šo piedāvājumu par Ernesta spēju at­zīšanu. . ,

Tad es pamanīju viņa acīs ko pazibam. Viņš smējās par mani.

— Tu taču to… nenoraidīsi? — es apmulsusi jautāju.

— Tā ir piekukuļošana, — viņš atbildēja. — Te pieli­cis savu slīpēto roku Viksons, un aiz viņa stāv arī aug- .lakas personas. Tas ir vecs triks, tikpat vecs kā pati šķiru cīņa, — nolaupīt strādnieku armijai tās vadoni. Na­baga piekrāptais strādniek! Ja tu zinātu, cik daudzi no laviem vadoņiem šādā veidā nopirkti! Ir taču lētāk, daudz U'tāk kādu ģenerāli nopirkt nekā cīnīties ar viņu un viņa armiju. Reiz bija — bet es negribu nosaukt nevienu vārdā. Ir jau tāpat pietiekami ļauni. Mana dārgā, es esmu strād­nieku vadonis. Es nevēlos pārdoties. Ja arī ne aiz citiem Iemesliem, tad vismaz tāpēc, ka nevaru nodot sava na­baga vecā tēva piemiņu un aizmirst, kā viņu iedzina nāvē.

Manam lielajam, stiprajam varonim bija asaras acīs. Viņš nevarēja nekad piedot, kā bija izturējušies pret viņa lēvu — kā viņu bija piespieduši uz zemiskiem meliem un sīkām zādzībām, lai viņš varētu sagādāt maizi saviem bērniem.

— Mans tēvs bija krietns cilvēks, — Ernests man reiz sacīja. — Viņam bija laba sirds, bet to saplosīja, sakrop­ļoja un notrulināja dzīves nežēlība. Viņa darba devēji, šie nezvēri, padarīja viņu par nodzītu kustoni. Viņš būtu varējis vēl dzīvot tāpat kā tavs tēvs. Fiziski viņš bija stiprs. Bet viņš bija saistīts pie mašīnas, un viņu no­dzina līdz nāvei peļņas dēļ. Neaizmirsti to! Peļņas dēļ viņa darba devēji, šie laiskie parazīti, šie nezvēri, samak- sāja ar viņa dzīvību par kādu uzdzīves vakaru, spožiem vizuļiem vai tamlīdzīgu jutekļu orģiju.

«Bīskaps ir zaudējis galvu,» Ernests man rakstīja. «Viņš vairs nejūt zemi apakš kājām. Šovakar viņš grib mēģināt nodibināt atkal kārtību mūsu nožēlojamajā pa­saulē. Viņš grib pasludināt savu priecas vēsti. Tā viņš man izteicās, un es nespēju viņu atturēt. Šovakar viņš vada sēdi I. H. P. [44] un nodomājis jau ievadvardos darīt zināmu savu misiju.

Vai lai aizvedu Tevi noklausīties viņu? Protams, viņa mēģinājumam jau iepriekš lemta neveiksme. Tas salau­zīs sirdi ir Tev, ir viņam, bet Tev tā būs lieliska mācība. Tu zini, mana dārgā, cik lepns esmu uz Tavu mīlu, un tāpēc es vēlētos, lai Tu zini manu īsto vērtību, lai es Ta­vās acīs izpērku kādu drusku no tā, kas Tev manī šķiet necienīgs. Mans lepnums grib, lai Tu atzīsti manas domas par pareizām un piekriti tām. Mani uzskati ir skarbi, bet tik cēlas būtnes kā bīskapa neveiksme rādīs Tev, kāpēc esmu spiests būt tik skarbs. Tātad ierodies šovakar; lai cik bēdīgs būs šāvakara notikums, es tomēr jūtu, ka tas tuvinās Tevi man.»

I. H. P. tovakar noturēja Sanfrancisko sapulci. [45] Tā bija sasaukta, lai apspriestos par piemērotiem līdzekļiem sa­biedrības netikumības apkarošanai. Bīskaps Morhauzs va­dīja sapulci. Kad viņš parādījās prezidijā, es skaidri re­dzēju, cik viņš ir nervozs un satraukts. Viņam līdzās sē­dēja bīskaps Dikinsons, H. H. Džonss, ētikas profesors Kalifornijas universitātē, misis V. V. Herda, pazīstama labdarīgu sarīkojumu organizētāja, Filips Vords, tikpat pazīstams filantrops, yn vēl dažas mazākas slavenības tuvākmīlestības un morāles laukā. Bīskaps Morhauzs pie­cēlās un iesāka bez ievada:

— Es braucu vakar savā karietē pa ielām. Bija jau vēls. Sad un tad es palūkojos ārā pa tās logiem, un pēk­šņi man likās, ka manas acis atdarās un es redzu parā­dības to īstajā gaismā. Vispirms es aizsedzu acis ar ro­kām, lai paglābtos no drausmīgās ainas, bet tad tumsā es dzirdēju balsi: «Kas darāms? Kas darāms?» Pēc mirkļa šis jautājums atskanēja citādi: «Ko darītu mūsu pestī­tājs?» Un līdz ar šo jautājumu man likās, ka ataust spoža gaisma un es ļoti skaidri saredzu savu pienākumu, kā Zauls ieraudzīja savējo ceļā uz Damasku.

Es apturēju karieti, izkāpu un pāris vārdiem pierunāju divas ielasmeitas iesēsties karietē pie manis. Ja Jēzum bija taisnība, tad šīs divas nelaimīgās ir manas māsas uti vienīgais, kas viņas var šķīstīt, ir mana mīlestība un gadiba.

Es dzīvoju vienā no jaukākajiem Sanfrancisko rajo­niem. Nams, kurā es mītu, izmaksāja simttūkstoš dolāru, mēbeles, bibliotēka un mākslas darbi vēl vairāk. Tas ir grezns nams, nē, tā ir pils ar daudziem kalpotājiem. Līdz šim es nebiju zinājis, kam der pilis. Es biju domājis, ka tanīs jādzīvo. Bet tagad es zinu. Es ievedu šīs abas sie­vietes no ielas manā pilī, un viņas paliks pie manis. Es ceru visas istabas savā pilī piepildīt ar šādām māsām.

Klausītāji kļuva aizvien nemierīgāki un mulsāki, un prezidijā sēdošo sejas pauda aizvien lielākas izbailes un samulsumu. Sinī brīdī bīskaps Dikinsons piecēlās un ar derdzīguma izteiksmi sejā steigšus pameta prezidiju un zaļi. Bet bīskaps Morhauzs likās visu apkārtni aizmirsis, viņa acis skatīja tikai savu vīziju, un viņš turpināja:

— O, manas māsas un brāļi, šī mana rīcība parādīja man iespēju uzveikt visas grūtības. Līdz šim es nebiju zinājis, kāpēc pasaulē ir karietes. Tagad es zinu. Tās ir tam nolūkam, lai tanīs varētu pārvadāt vārgos, sasirgušos un vecos, lai varētu parādīt godu tiem, kas zaudējuši pat kauna sajūtu.

Es nezināju, kāpēc ir būvētas pilis, bet tagad es zinu, kam tās der. Mēs pārvērtīsim baznīcu pilis par slimnīcām un patversmēm tiem, kas nomaldījušies neceļos un iet bojā.

Viņš apklusa uz ilgāku brīdi, savu domu pārņemts un noraizējies, kā tās labāk izsacīt.

— Es neesmu cienīgs, dārgie brāļi, runāt ar jums par morāli. Esmu pārāk ilgi nodzīvojis kaunā un liekulībā, lai spētu līdzēt citiem. Bet tas, ko izdarīju ar šīm sie­vietēm, savām māsām, parādīja man, cik viegli uzejams istais ceļš. Tiem, kas tic Jēzum un viņu mācībai, nevar būt citu jūtu pret savu tuvāko kā tikai — mīlestība. Ti­kai mīlestība ir stiprāka par grēku, stiprāka par nāvi. Tāpēc es runāju uz bagātajiem jūsu vidū: jūsu pienākums ir darīt to, ko es esmu darījis un darīšu. Lai katrs, kam labi klājas, uzņem savā namā kādu zagli un izturas pret lo kā pret savu brāli vai kādu nelaimīgo un izturas pret to kā pret savu māsu, un tad Sanfrancisko nevajadzēs ne policijas, ne maģistrāta, cietumi tiks pārvērsti slimnīcās un noziegums izzudīs līdz ar noziedzniekiem.