Džeks Londons - Dzelzs papēdis

— Nabaga nelgas — Ernests man klusu pačukstēja.— Ciktāl viņu acis sniedz, tiktāl viņi redz skaidri, bet viņu acis sniedzas tikai līdz viņu degungalam.

Pēc brīža viņš atkal pārņēma sarunu un savā īpatnējā veidā vadīja to visu vakaru.

— Es vērīgi noklausījos jūsu valodās, — viņš iesāka, — un skaidri redzu, ka jūs spēlējat šo darījumu spēli vispār pieņemtā veidā. Dzīve jums sastāv tikai no peļņas. Jums ir stingra, stabila ticība, ka jūs esat radīti, lai gūtu peļņu. Tikai te ir viens «bet». Kad jūsu peļņas gūšana iet pilnā sparā, pēkšņi ierodas trests un atņem jums peļņu. Tā ir dilemma, kas kaut kur runā pretī radīšanas mēr­ķim, un jums šķiet vienīgā izeja iznīcināt to, kas jums nočiepj peļņu.

Es vērīgi noklausījos jūsu valodās un atradu tikai vienu vārdu, kas jūs labi apzīmē. Es jums nosaukšu šo vārdu. Jūs esat mašīnu dragātāji. Vai jūs zināt, kas ir mašīnu dragātājs? Uzklausieties! Astoņpadsmitajā gadsimtā vīri un sievas Anglijā auda savās būdās ar rokas stellēm. Šī mājas darba sistēma bija garlaicīga, neparocīga un dārgi izmaksāja. Tad radās tvaika mašīna, kas ietaupīja darbu. Tukstošiem steļļu novietoja lielā fabrikā, un centrālā tvaika mašīna tās visas darbināja. Audumus tagad paga­tavoja daudz lētāk, nekā to varēja izdarīt audēji mājās ar rokas stellēm. Fabrika bija pārāka un izkonkurēja māj- rūpniekus. Vīriem un sievām, kas līdz šim bija paši no­darbojušies ar aušanu, vajadzēja iet tagad uz fabriku un strādāt pie mašīnstellēm, turklāt kapitālistu labā. Pat vēl vairāk — šinīs fabrikās strādāja par zemāku algu arī mazi bērni. Daudzi vīri palika tāpēc bez darba, un viņiem sākās grūtas dienas. Viņu dzīves standarts pazeminājās. Viņi cieta badu un sprieda, ka pie visa vainīgas mašīnas. Tāpēc viņi mēģināja mašīnas sadragāt. Viņiem nelaimē­jās; viņu rīcība bija ļoti muļķīga.

Jūs neesat no viņiem nekā mācījušies. Pēc pusotra gad­simta jūs atkal gribat uzsākt mašīnu dragāšanu. Jūs paši atzīstat, ka tresti strādājot ātrāk un lētāk, un tāpēc jūs nevarat ar tiem konkurēt. Aiz šī iemesla jūs gribat šīs mašīnas sadragāt. Jūs esat vēl stulbāki nekā Anglijas vientiesīgie strādnieki. Kamēr jūs šķiedīsiet vārdus par brīvas konkurences atjaunošanu, tresti izpostīs jūs ga­līgi. Jūs visi stāstāt vienu un to pašu stāstu, kā beidzās brīvā konkurence un kā radās tresti. Jūs, mister Ouen, iznīcinājāt konkurenci Berklijā, kad jūsu filiāle izskauda trīs mazos pārtikas veikalus. Jūsu firma bija stiprāka. Tagad jūs jūtat citu firmu — tresta firmu spiedienu un brēcat. Tas ir tāpēc, ka jūs neesat nekāds trests. Ja jūs būtu trests Savienoto Valstu mērogā, jūs dziedātu citu dziesmu. Un tā skanētu: «Lai slavēti tresti!» Vēl kas: jūsu mazā firma ne tikai nav trests, bet jūs arī jūtat, ka tai trūkst spēka. Jūs sākat paredzēt savu galu. Jūs ar savām filiālēm esat tikai bandinieki šajā spēlē. Jūs re­dzat, ka rodas spēcīgāki uzņēmumi un kļūst dienu no die­nas varenāki. Jūs redzat, ka bruņota dūre uzgulstas jūsu peļņai un paņem gan te, gan tur pa drusciņai — dzelz­ceļu trests, tērauda trests, eļļas trests, ogļu trests —, un jūs zināt, ka beigās jūs izputinās un atņems pēdējo centu no jūsu mazās peļņas.

Jūs esat nožēlojams spēlētājs, ser. Kad jūs, pateicoties savai pārākajai organizācijai, izspiedāt no Berklijas šos trīs mazos veikalus, tad jūs izriezāt krūtis, runājāt par aktivitāti un iniciatīvu, un par peļņu, ko ieguvāt, aprijot trīs mazos veikalus, aizsūtījāt savu sievu ceļojumā uz Eiropu. Suņi plūcās ap kumosu, un jūs to viņiem atņē­māt. Bet tagad jums taisās uzbrukt lielāks suns, un nu jūs sākat gaudot. Tas, ko es jums saku, attiecināms uz visiem pie šī galda. Jūs gaudojat visi. Visi jūs spēlējat zaudētu spēli un tāpēc gaudojat.

Tomēr jūs aiz gaudām nevarat skaidri saredzēt situā­ciju, kā to varu es. Jūs neatzīstat, ka jums ir vēlēšanās izspiest no citiem peļņu un ka viss tracis ir tikai tāpēc, ka citi izspiež peļņu no jums. Šādai rīcībai jūs esat pa- tak slīpēti. Jūs runājat pavisam ko citu. Jūs turat sīkka- pitalistu politiskas runas kā misters Kalvins. Ko tad viņš sacīja? Es atkārtošu dažus viņa izteicienus, kas man at­miņā: «Mūsu pamatprincipi ir taisnīgi»; «Kas šai valstij vajadzīgs, tas ir — atgriešanās pie vecajām amerikāņu Ieražām: brīvu ceļu visiem!»; «Brīvības gars, kurā šī tauta dzimusi»; «Atgriezīsimies pie mūsu tēvu tēvu prin­cipiem».

Kad viņš saka «brīvu ceļu visiem», viņš domā par brīvu iespēju iegūt peļņu, ko tagad lielie tresti viņam padara neiespējamu. Un pats lielākais absurds ir tas, ka jus esat šos izteicienus tik bieži atkārtojuši, ka paši sā­kat tiem ticēt. Jūs ilgojaties pēc izdevības izputināt citus cilvēkus, bet jūs esat iestāstījuši paši sev, ka ilgojaties pēc brīvības. Jūs esat nekautrīgi un alkatīgi, bet, savu frāžu apmāti, jūs uzskatāt sevi par patriotiem. Savas peļ­ņas alkas, kas ir tīrs savtīgums, jūs iztēlojat kā altruis­tiskas rūpes par cietēju cilvēci. Jūs esat savējo vidū, esiet taču godīgi. Lūkosimies faktiem sejā un konstatēsim tos atklātiem vārdiem!

Starp klausītājiem bija laba daļa pietvīkušu, sašutušu un satrauktu seju. Viņus mazliet biedēja šis jaunais bez- bardainais cilvēks, viņa vārdu vēriens un spēks un negan­tais prieks saukt visu īstā vārdā. Misters Kalvins neka­vējoties atbildēja.

— Un kāpēc gan ne? — viņš jautāja. — Kāpēc mēs nevaram tā rīkoties, kā rīkojās mūsu tēvi, kad republiku dibināja? Jūs pateicāt daudz patiesības, mister Everhard, lai arī tā bija nepatīkama. Bet mēs esam savējo vidū, tāpēc varam izrunāties brīvi. Mēs nometīsim maskas un atzīsim patiesību, ko misters Everhards skaidri konsta­tējis. Ir pareizi, ka mēs, šikie kapitālisti, dzenamies pēc peļņas un tresti nočiepj mums to. Ir taisnība, ka mēs gribam iznīcināt trestus, lai peļņa atkal nāktu mūsu ro­kas. Un kāpēc lai mēs tā nedarītu? Kāpēc? Es prasu, kāpēc ne.

— Ahā, tagad mēs nonākam pie paša lietas kodola, —

Ernests apmierināts noteica. — Es jums pateikšu, kāpēc ne, kaut mani vārdi btīs diezgan skarbi. Redzat, jūs pār­zināt veikalus šaurā apjomā, bet jūs nezināt nekā par sabiedrisko attīstību. Jūs atrodaties saimnieciskās attīs­tības pārejas stadijā, bet jūs to nesaprotat, un tāpēc rodas jūsu apmulsums. Kāpēc lai jūs neatgrieztos atpakaļ? Tā­pēc, ka tas nav iespējams. Jūs nevarat saimnieciskās at­tīstības straumi atplūdināt atpakaļ tanī gultnē, no ku­rienes tā nākusi, tāpat kā nevarat likt upei tecēt pret kalnu. Jozua apturēja sauli virs Gibeona, bet jūs gribat viņu pārspēt. Jūs gribat likt saulei pie debess iet otrādi. Jūs gribat, lai tā dienas vidū dodas atkal uz rītiem.

Nevērojot mašīnas, kas ietaupa darbu, nevērojot labāk organizēto ražošanu un priekšrocības, ko dod ražošanas apvienošana, jūs gribat atsviest ekonomikas sauli vismaz par veselu paaudzi atpakaļ, tanīs laikos, kad vēl nebija ne lielkapitālistu, ne lielu mašīnu, ne dzelzceļa, — tanīs laikos, kad bars sīku kapitālistu karoja savā starpā un kad ražošana bija primitīva, prasīja daudz laika, izmak­sāja dārgi un bija neorganizēta. Varat ticēt man, Jozuam bija vieglāk, bez tam Jehova viņam palīdzēja. Bet jūs, sīkie kapitālisti, esat dieva pamesti. Sīko kapitālistu saule noriet un vairs nekad neuzlēks. Un jums arī nav varas to apturēt. Jūs ejat bojā, un jums nolemts pavisam pa­zust no sabiedrības apvāršņa.