Džeks Londons - Dzelzs papēdis

Ernests brītiņu nogaidīja un tad vērsās ar savu jau­tājumu pie katra atsevišķa cilvēka pēc kārtas. Viņi kra- tīja galvas.

— Es nezinu, — viens no tiem vaļsirdīgi atteica.

— Jūs noteikti zināt, — Ernests turpināja. — Padomā­sim mazliet par to! Ja kapitāls izlietotu savu daļu, tad kapitāla kopsumma nepieaugtu. Tā paliktu nemainīga. Ja jūs ieskatīsieties Savienoto Valstu ekonomikas vēsturē,

tad pārliecināsieties, ka kapitāla kopsumma pastāvīgi augusi. Tas nozīmē, ka savu daļu kapitāls nav izlietojis. Vai jūs vēl atceraties tos laikus, kad liela daļa mūsu dzelzceļu akciju piederēja Anglijai? Ar laiku mēs atpir- kām šīs akcijas. Ko tas nozīmē? Kapitāla neizlietotā daļa atpirka šīs akcijas. Ko nozīmē tas fakts, ka šodien Sa­vienoto Valstu kapitālistu rīcībā ir tūkstošiem meksikāņu, krievu, grieķu un itāliešu akciju tūkstošiem miljonu do­lāru vērtībā? Tas nozīmē, ka tūkstošiem miljonu kapitāla daļas nav izlietotas. Kopš kapitālistiskās sistēmas sākuma kapitāls nekad nav pilnīgi izlietojis savu daļu. Un nu mēs nonākam pie paša galvenā. Vienā gadā Savienotajās Valstīs saražo vērtības par četriem miljardiem dolāru. Darbs atpērk un izlieto divus miljardus. Kapitāls neiz­lieto atlikušos divus miljardus. Uzkrājas ļoti liels neiz­lietots pārpalikums. Kas notiek ar šo pārpalikumu? Ko ar to var darīt? Darbs nevar nekā no tā izlietot, jo iz­devis jau visu savu algu. Kapitāls arī šo pārpalikumu ne­izlieto, jo tas atbilstoši savai dabai izlietojis visu, ko va­rējis. Bet pārpalikums paliek. Ko ar to var darīt? Kas ar to notiek?

— Tas iet uz ārzemēm, — misters Kovalts ieteicās.

— Pilnīgi pareizi, — Ernests piekrita, — jo šis pār­palikums ir cēlonis mūsu vajadzībām pēc ārzemju tir­giem. To eksportē. Tam jātiek eksportētam. Citas iespējas nav kā atbrīvoties no tā. Un šis neizlietotais, eksportētais pārpalikums rada to, ko mēs dēvējam par labvēlīgu tirdz­niecības bilanci. Vai tiktāl mēs esam vienis prātis?

— Mēs veltīgi šķiežam laiku, izklāstīdami šo komerci­jas ābeci, — misters Kovalts īgni sacīja. — Tā mums visiem pazīstama.

— Un taisni ar šo komercijas ābeci, ko es jums tik pamatīgi izklāstu, es jūs izsitīšu no segliem, — Ernests atcirta. — Tas ir pats skaistākais. Un es tūliņ iesākšu. Uzklausiet!

Savienotās Valstis ir kapitālisma zeme ar attīstītu rūp­niecību. Saskaņā ar kapitālistisko ražošanas sistēmu in­dustrijā uzkrājas neizlietoti pārpalikumi, no kuriem jāat­brīvojas, un to izdara, eksportējot tos uz ārzemēm. [51] un las, ko mēs sakām par Savienotajām Valstīm, attiecināms liz katru kapitālistisku valsti ar attīstītu rūpniecību. Kat­rai šādai valstij ir neizlietoti uzkrājumi. Neaizmirstiet, ka 15m ir savstarpēji tirdznieciski sakari, un tomēr šie uz­krājumi paliek. Darbs visās šinīs valstīs ir savu algu Izdevis un nevar nekā iegādāt no šā uzkrājuma. Kapitāls visās šinīs valstīs ir izlietojis tik daudz, cik varējis izdot. Pārpalikumi tomēr ir. Sīs valstis nevar vairs nodot šos pārpalikumus cita citai. Kā tās var atbrīvoties no tiem?

— Pārdot valstīm ar neattīstītu rūpniecību, — misters Kovalts izsacīja savas domas.

— Pilnīgi pareizi. Jūs redzat, mani argumenti ir tik skaidri un vienkārši, ka jūs paši tos atrodat manā vietā. Bet iesim tālāk! Pieņemsim, ka Savienotās Valstis pār­dod savu pārpalikumu zemei ar neattīstītu rūpniecību, teiksim, Brazīlijai. Ko Savienotās Valstis saņems no Bra­zīlijas kā pretvērtību?

— Zeltu, — minēja misters Kovalts.

— Bet pasaulē ir tikai zināms daudzums zelta — un tas nav liels, — Ernests piezīmēja.

— Zeltu obligāciju un akciju veidā, — misters Ko­valts papildināja.

— Naglai uz galvas! — Ernests atzinīgi noteica. — Sa­vienotās Valstis saņem no Brazīlijas kā pretvērtību obli­gācijas un akcijas. Un ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka Savienotās Valstis kļūst par Brazīlijas dzelzceļu, fabriku, raktuvju un zemju īpašnieku. Un ko tas savukārt nozīmē?

Misters Kovalt.s prātoja un grozīja galvu.

— Es jums to pateikšu, — Ernests turpināja. — Tas nozīmē, ka Brazīlijas dabas bagātības tiks strauji izman­totas. Un tagad tālāk. Līdzko Brazīlija kļūs tāda pati kapitālistiska valsts kā Savienotās Valstis, tad tai arī būs radies neizlietots pārpalikums. Vai tā var atbrīvoties no pārpalikuma uz Savienoto Valstu rēķina? Nevar, jo Savienotajām Valstīm pašām savs pārpalikums. Vai Sa­vienotās Valstis var, tāpat kā agrāk, atbrīvoties no sava pārpalikuma uz Brazīlijas rēķina? Nevar, jo tagad Brazī­lijai pašai pārpalikums.

Kas nu notiek? Savienotajām Valstīm un Brazīlijai jā­meklē citas valstis ar neattīstītu rūpniecību, kurām tās varētu nodot savus pārpalikumus. Bet, tā kā noieta iespē­jas ir tādas pašas, tad arī šajās valstīs atkārtosies tas pats. Jaunajā valstī attīstīsies rūpniecība, drīz radīsies produkcijas pārpalikums — un tā meklēs citās valstīs pārpalikuma novietošanas iespējas. Tagad, džentlmeņi, uzmaniet! Mūsu planētai ir noteikts lielums. Pasaulē ir tikai zināms skaits valstu. Kas notiks, ja visas valstis pa­saulē, lielas un mazas, nostāsies ar saviem pārpaliku­miem pretī pārējām valstīm, kam tāpat ir pārpalikumi?

Viņš apklusa un uzlūkoja klausītājus. Apmulsums viņu sejās bija taisni amizants. Bet šinīs sejās bija arī šaus­mas. Ernests bija radījis no abstraktiem jēdzieniem kādu vīziju, un viņi šo vīziju skatīja, un viņus pārņēma bailes.

— Mēs iesākām no ābeces pirmajiem burtiem, mister Kalvin, — Ernests šķelmīgi sacīja. — Es jums noskaitīju visu pārējo alfabētu. Tas ir loti vienkārši, un tas ir pats skaistākais. Jums, protams, atbilde jau gatava. Kas tātad notiek, ja katrai valstij pasaulē ir neizlietots pārpalikums? Kas tad notiek .ar visu jūsu kapitālistisko ražošanas sis­tēmu?

Misters Kalvins noraizējies grozīja galvu. Viņš acīm­redzot vēl pārdomāja Ernesta pierādījumus, cerēdams at­rast tur kādu kļūdu.

— Atkārtosim vēlreiz visu īsumā, — Ernests ierunājās atkal. — Mēs iesākām ar atsevišķu rūpniecības nozari, ar apavu fabriku. Mēs redzējām, ka kopprodukta sadale tur tāda pati kā visās pārējās rūpniecības nozarēs. Mēs redzējām, ka darbs ar savu algu var atpirkt tikai zināmu daļu saražotās produkcijas un kapitāls nepatērē visu pār­palikumu. Mēs redzējām, ka vienmēr paliek neizlietots pārpalikums, kad darbs izdevis visu savu algu un kapi­tāls tik, cik gribējis. Mēs vienojāmies, ka šo pārpalikumu var izvietot tādā valstī, kur vāji attīstīta rūpniecība, un šis pārpalikums stimulē tās ražošanas spēkus: valsts kļūst kapitālistiska un pēc neilga laika pati varēs uzrādit pār­palikumu. Mēs attiecinājām šo procesu uz visām mūsu zemeslodes valstīm, līdz pārliecinājāmies, ka pienāks tāda diena, kad katra valsts ik gadus un ik dienas saražos ne­izlietotu pārpalikumu, no kura vairs nebūs iespējams at­brīvoties ar citu valstu palīdzību. Un nu es jautāju vēl­reiz: ko mēs darīsim ar šo pārpalikumu?

Visi joprojām klusēja.

— Mister Kalvin? — Ernests jautāja.

— Tas ir pāri manai saprašanai, — misters Kalvins at­zinās.

— Kaut kas tamlīdzīgs man nebija pat sapņos rādī­jies, — misters Asmunsens noteica. — Un tomēr tas šķiet skaidrs kā diena.

Es pirmo reizi dzirdēju izklāstām Kārļa Marksa [52] mā­cību par virsvērtību: Ernests bija to izskaidrojis tik vien­kārši, ka es arī sēdēju satriekta un mēma.