Džeks Londons - Dzelzs papēdis

— Es jums pateikšu, kā jūs atbrīvosieties no pārpali­kuma, — Ernests sacīja. — Sviediet to jūrā! Sviediet ik gadus jūrā simtiem miljonu dolāru vērtībā kurpes, kvie­šus, apģērbus un citas preces! Vai tas nav atrisinājums?

— Neapšaubāmi, — misters Kalvins piekrita. — Bet tas ir absurds, par ko jūs runājat.

Ernests uzbruka viņam zibens ātrumā.

— Vai tas ir lielāks absurds par to, ko sludināt jūs. mašīnu dragātāji, kad jūs pieprasāt atgriezties pie tēvu tēvu laiku darba metodēm? Kā jūs ieteicat atbrīvoties 110 pārpalikuma? Jūs izvairīsieties no šī jautājuma, nera­žodami nekāda pārpalikuma. Bet ko jūs ieteicat darīt, lai nesaražotu pārpalikumu? Atgriezties pie primitīvā ražo­šanas veida, kas ir tik jucekligs, pretrunīgs un neracio­nāls, aizņem tik daudz laika un izmaksā tik dārgi, ka nav iespējams ražot pārpalikumu.

Misters Kalvins norija slienas. Sitiens bija ķēris mērķi Viņš norija atkal un atkāsējās.

— Jums taisnība, — viņš sacīja. — Es esmu sakauts. Tas ir absurds. Bet mums kaut kas jādara. Mums, vidus­šķirai, tas ir dzīvības un nāves jautājums. Mēs negribam iet bojā. Labāk mēs izvēlamies absurdu un atgriežamies pie mūsu senču patiesi rupjajām, primitīvajām un nesaim nieciskajām ražošanas metodēm. Mēs gribam atsviest rūpniecību atpakaļ pirmstrestu stadijā. Mēs gribam sa­dragāt mašīnas. Un kā jūs to aizkavēsiet?

— Mašīnas sadragāt jūs nevarat, — Ernests atbildēja. — Jūs nevarat pagriezt attīstības straumi atpakaļ. Pret jums nostāsies divi lieli spēki, un katrs no tiem ir stip­rāks par visu vidusšķiru. Lielkapitālisti, tresti aizsprostos jums ceļu. Viņi negrib, lai sadragā mašīnas. Un vēl spē­cīgāks par trestu varu ir darbs. Tas neatļaus jums dragat mašīnas. Pasaules kundzība un reizē ar to mašīnas at­rodas starp trestiem un darbu. Tā ir fronte. Neviena ka­rotāja puse nevēlas iznīcināt mašīnas, katra vēlas tās iegūt savā īpašumā. Sinī cīņā nav vietas vidusšķirai, kas ir kā pundurītis starp diviem milžiem. Jums jāsaprot, jūs nožēlojamā, iznīkstošā vidusšķira, ka jūs esat nokļuvuši starp diviem dzirnu akmeņiem un ka dzirnas jau sāk dar­boties.

Es jums matemātiski pierādīju, ka kapitālistiskās sis­tēmas sabrukums ir neizbēgams. Ja katrā valstī uzkrājas neizlietots un nepārdodams pārpalikums, tad kapitālis­tiskā sistēma sabruks zem tās drausmīgās peļņas celtnes, ko tā pati uzcēlusi. Un tad arī nebūs vairs nekādas ma­šīnu dragāšānas. Cīnīsies tikai par to, kam mašīnas pie­derēs. Ja darbs uzveiks, jūsu ceļš būs vienkāršs. Savie­notajās Valstīs, visā pasaulē tad iestāsies jauns, varens gadsimts. Mašīnas vairs nedragās cilvēkus, bet padarīs to dzīvi patīkamāku, laimīgāku un daiļāku. Jūs no bojā ejošās vidusšķiras kopā ar darbaļaudīm — tad paliks tikai darbaļaudis —, jūs un visi darbaļaudis taisnīgi sa­dalīsiet brīnišķīgo mašīnu ražojumus. Un mēs visi būvē­sim jaunas un vēl brīnišķīgākas mašīnas, un tad nebūs vairs nekāda neizlietota pārpalikuma, jo nebūs nekādas kapitālistu peļņas.

— Bet ja nu šinī cīņā par mašīnu piederību un pasau­les kundzību uzvar tresti? — ievaicājās misters Kovalts.

— Tad, — Ernests atbildēja, — jūs un darbaļaudis, un mūs visus samīs visnežēlīgākā, visbriesmīgākā, cilvēces vēsturē vēl nepieredzētā despotisma dzelzs papēdis. Tas būtu piemērots apzīmējums šim despotismam — Dzelzs papēdis [53] .

Iestājās ilgāks klusums, un katrs risināja neparastas, smagas domas.

— Bet jūsu sociālisms tomēr ir sapnis, — misters Kal­vins noteica un atkārtoja: — Sapnis.

— Tad es jums parādīšu kaut ko tādu, kas nav sap­nis, — Ernests atbildēja. — Es nosaukšu šo kaut ko par nllgarhiju. Jūs to dēvējat par plutokrātiju. Mēs tomēr domājam vienu un to pašu: lielkapitālistus vai trestus. Apskatīsim, kam šodien ir vara, un šinī nolūkā sadalī­sim sabiedrību šķirās.

Sabiedrība sastāv no trim lielām šķirām. Vispirms, plu- iokrātija, kurā ietilpst bagātie baņķieri, dzelzceļu mag­nāti, apvienību direktori un trestu magnāti. Otrkārt, vidus­šķira, jūsu šķira, kas sastāv no lauksaimniekiem, tirgotā- ļlem, sīkiem fabrikantiem un brīvo profesiju pārstāvjiem, li'eškārt, kā pēdējā mana šķira, proletariāts, kas sastāv no algotiem strādniekiem. [54]

Jūs nevarat noliegt, ka īpašums šodien Savienotajās Valstīs nozīmē faktisku varu. Kā īpašums sadalīts šo trīs šķiru starpā? Es minēšu skaitļus. Plutokrātijai pieder vērtības par sešdesmit septiņiem miljardiem. No visiem nodarbinātiem cilvēkiem Savienotajās Valstīs tikai devi­ņas desmitdaļas procenta sastāda plutokrātija, bet tai pie­der septiņdesmit procenti no visām bagātībām. Vidusšķi- rai pieder divdesmit četri miljardi, tanī ietilpst divdesmit deviņi procenti no visiem nodarbinātiem cilvēkiem, un to rīcībā ir divdesmit pieci procenti no visām bagātībām. Paliek vēl proletariāts. Tam pieder četri miljardi dolāru, fas sastāda septiņdesmit procentus no visiem nodarbinā­tajiem, un tā rīcībā ir četri procenti no visām bagātībām. Kam tad pieder vara, džentlmeņi?

— Pēc jūsu minētajiem skaitļiem mēs, vidusšķira, esam stiprāki par proletariātu, — misters Asmunsens piezīmēja.

— Ja jūs dēvējat mūs par vājiem, tad tas nepadara Jūs stiprākus salīdzinājumā ar plutokrātiju, — Ernests atcirta. — Bet es vēl neesmu beidzis. Ir vēl kāds lielāks spēks par bagātībām, lielāks tāpēc, ka tas nav atņemams. Mūsu spēks, proletariāta spēks ir mūsu muskuļos, mūsu rokās, kas iemet urnās balsošanas zīmītes, mūsu pirkstos, kas nospiež ieroci. So spēku mums nevar atņemt. Tas ir pirmatnējs spēks, pašas dzīvības spēks, stiprāks par vi­sam bagātībām, un to mums nekādas bagātības nevar atņemt.

Jūsu spēks turpretī ir atņemams. To jums var nolaupīt. Taisni patlaban plutokrātija grasās to darīt, un beigu beigās tā jums šo spēku atņems. Un tad jūs vairs ne­būsiet vidusšķira. Jūs nokāpsiet lejup pie mums un kļū­siet par proletāriešiem. Labākais pie tam ir tas, ka jūs pavairosiet mūsu spēku. Mēs jūs apsveiksim kā brāļus un cīnīsimies kopā ar jums par cilvēces uzvaru.

Jūs redzat, strādniekiem nav nekā konkrēta, ko tiem varētu atņemt. Viņu visas tautas bagātības daļa sastāv no drēbēm un mājturības priekšmetiem. Ļoti retos gadī­jumos tiem ir pašiem sava mītne. Jums turpretī ir kon­krētas vērtības, divdesmit četri miljardi, un tos jums plu­tokrātija atņems. Protams, ir pilnīgi iespējams, ka pro­letariāts paņems tos pirmais. Vai jūs esat skaidrībā par savu stāvokli, džentlmeņi? Vidusšķira ir kā vārgs jēriņš starp lauvu un tīģeri. Tas kritīs par upuri ja ne vienam, tad otram. Un, ja plutokrātija aprīs jūs pirmā, tad ir tikai laika jautājums, kad proletariāts aprīs plutokrātiju.

Jūsu pašreizējās bagātības nav nekāda pareizā mēr­aukla jūsu spēkam. Jūsu bagātības pašlaik ir vienīgi tukša čaula. Tāpēc jūsu vārgais kara sauciens arī skan: «At­pakaļ pie mūsu senču metodēm!» Jūs apzināties savu vā­jumu, jūs zināt, ka jūsu spēks ir tukša čaula, un es jums parādīšu šo tukšumu.

Kāda vara ir lauksaimniekiem? Vairāk par piecdesmit procentiem fermeru ir vergi, jo tie ir nomnieki vai iegri­muši parādos. Un visi ir vergi tāpēc, ka trestiem pieder vai tie kontrolē visus līdzekļus, kas nepieciešami ražas pārdošanai, — noliktavas, dzelzceļus, elevatorus, tvaikoņu, līnijas. Vēl vairāk — tresti kontrolē pašus tirgus. Lauk­saimniekiem te nav nekādas noteikšanas. Par viņu poli­tisko varu es runāšu vēlāk, kad runāšu par visas vidus­šķiras politisko varu.