Džeks Londons - Dzelzs papēdis

Bet tēvs bija īsts zinātnieks. Viņš nekad netaisīja pār­steidzīgus slēdzienus. Laboratorijas eksperiments nebija pilnīgs, ja nebija ievēroti visi atsevišķie sīkumi. Tā nu viņš pacietīgi apstaigāja visas izdevniecības. Tās neskai­tāmas reizes atvainojās, bet neviena negribēja izdot grā­matu par jaunu.

Kad tēvs pārliecinājās, ka grāmata patiešām izņemta no apgrozības, viņš mēģināja darīt zināmu šo faktu laik­rakstos, bet tas viņam neizdevās. Viņš domājās guvis labu izdevību kādā sociālistu mītiņā, kur bija klāt daudz re­portieru. Viņš izstāstīja tur visu, kas noticis ar viņa grā­matu. Otrā dienā viņš smējās, lasīdams laikrakstus, bet drīz viņu sagrāba tādas dusmas, kas daudzkārt pārspēja viņa tonisko piktumu. Laikraksti nemaz nepieminēja grā­matu, toties pilnīgi nomelnoja autoru. Viņi ņēma atse­višķus vārdus un teikumus ārpus kopsakarības un sagro­zīja viņa labi pārdomātos izteicienus, izveidojot neprā­tīgu, anarhistisku runu. Tas bija izdarīts veikli. Atceros, piemēram, ka tēvs bija lietojis vārdus «sociālā revolūcija». Reportieri bija vienkārši izmetuši vārdu «sociālā». «Asso­ciated Press» šo reportieru izdomu telegrāfiski izplatīja visā valstī, un visur sacēlās nikna brēka. Tēvu nosauca par nihilistu un anarhistu un kādā plaši izplatītā karika­tūrā viņu attēloja soļojam ar sarkanu karogu garmatainu mežonīga izskata cilvēku priekšgalā, kuri nesa lāpas, na­žus un dinamīta bumbas.

Prese nikni uzbruka viņam garos zākājumu rakstos un lika manīt, ka viņš esot garīgi slims. Ernests paskaidroja mums, ka šāda kapitālistiskās preses rīcība neesot nekas jauns. Parasti uz visām sociālistu sapulcēm sūtot repor­tierus ar noteiktu rīkojumu nepareizi un sagrozīti atreferēt

visu runāto, lai atbaidītu vidusšķiru no tuvošanās pro­letariātam. Un Ernests atkārtoti brīdināja tēvu, lai tas atsakās no cīņas un met mieru.

Savienoto Valstu sociālistiskā prese tomēr uzņēmās cīņu, un strādniecības lasītāju aprindas uzzināja par grā­matas likteni. Tomēr šī vēsts tālāk netika. Tad drīzumā kāda liela sociālistu izdevniecība «Apelācija pie prāta» vienojās ar tēvu izdot grāmatu no jauna. Tēvs bija lai- * rnīgs, Ernests turpretī satraukts.

— Es jums saku, mēs stāvam nezināmu notikumu priekšā, — viņš apgalvoja. — Visapkārt mums briest kaut kas liels, ko mēs tikai nojaušam. Kas tas ir, mēs nezi­nām, bet tas nav atvairāms. Visa sabiedrības ēka grīļo­jas. Neprasiet man, es pats nekā nezinu. No šīs sabied­rības vērpetes kaut kas izkristalizēsies, tas jau notiek. Jūsu grāmatas aizliegšana ir pārsteidzīga. Cik grāmatu ir aizliegtas? Mums nav ne jausmas. Mēs taustāmies tumsā. Mums nav nekādas iespējas kaut ko uzzināt. Bet jūs redzēsiet, tagad aizliegs sociālistisko presi un slēgs sociālistu izdevniecības. Baidos, ka tas notiks. Mūs gribēs nožņaugt.

Ernests labāk pārredzēja notikumus nekā pārējie sociā­listi. Pēc divām dienām viņi saņēma pirmo sitienu. «Ape­lācija pie prāta» bija nedēļas izdevums, un tās abonentu skaits proletariāta vidū sniedzās līdz septiņi simti piec­desmit tūkstošiem. Bez tam bieži iznāca speciālnumuri ar divi līdz pieci miljoni lielu tirāžu. Sos lielos izdevumus samaksāja un izplatīja mazs bariņš brīvprātīgu līdzstrād­nieku, kas pulcējās ap «Apelāciju». Pirmais trieciens vēr­sās pret šiem atsevišķajiem izdevumiem un bija iznīci­nošs. Vietējās pasta iestādes patvaļīgi izlēma, ka šie izde­vumi nav ieskaitāmi regulāros laikrakstos un nav ar pasta palīdzību izplatāmi.

Vēl pēc nedēļas pasta departaments nolēma, ka «Ape­lācija» pati ir revolucionārs orgāns, un galīgi atteicās to izplatīt. Tas bija drausmīgs trieciens sociālistu propa­gandai. «Apelācijas» izdevēji bija izmisumā. Viņi domāja izplatīt laikrakstu abonentiem ar eksprešu apvienību pa­līdzību, bet tās atteicās. Tas bija «Apelācijas» gals, tomēr īsti vēl ne. Izdevniecība enerģiski gatavojās izdot grāma­tas. Divdesmittūkstoš eksemplāri tēva grāmatu atradās sietuvē, pārējos vēl iespieda. Tad pilnīgi negaidīti nakti ieradās kāda banda un, Amerikas karogam plandoties un

patriotiskām dziesmām skanot, aizdedzināja «Apelācijas [58] » lielo uzņēmumu un izpostīja to galīgi.

Džirarda Kanzasas štatā bija klusa, miermīlīga pilsēta, kas nekad nebija pieredzējusi strādnieku nemierus. «Ape­lācijā» maksāja arodbiedrības noteiktās algas un bija pa­tiešām visas pilsētas balsts, jo deva darbu simtiem vī­riešu un sieviešu. Bandu nebija organizējuši Džirardas pilsoņi, tā bija nokritusi kā no gaisa un, izpildījusi visā pilnībā savu uzdevumu, tikpat pēkšņi atkal nozuda. Er­nests uzskatīja šo notikumu par visai nopietnu brīdinā­jumu.

— Savienotajās Valstīs noorganizējušies «melnie simti» \ — viņš sacīja. — Tas ir sākums, turpinājums būs vēl Jaunāks. Dzelzs papēdis sāk rīkoties aizvien nekau­nīgāk.

Tās bija tēva grāmatas beigas. Laikam ritot, mēs pie­redzējām vēl daudz «melno simtu» ļaundarību. Katru ne­dēļu pasts atteicās izplatīt atkal kādu sociālistu laikrak­stu, un «melnie simti» izpostīja krietni daudz sociālistu spiestuvju. Protams, buržuāziskie laikraksti cildināja val­došās šķiras reakcionāro politiku, apmētāja dubļiem un nozākāja sagrauto sociālistisko presi, kamēr «melnos sim­tus» slavēja kā patiesus patriotus un sabiedrības glābē­jus. Visi šie meli izklausījās tik pārliecinoši, ka pat go­dīgi garīdznieki baznīcās uzteica «melnos simtus», kaut arī nožēloja, ka nepieciešamība spiedusi tos uz varas darbiem.

Notikumi attīstījās strauji. Drīz vajadzēja sākties ru­dens vēlēšanām, un sociālistiskā partija izvirzīja Ernestu par kandidātu kongresa locekļa amatam. Viņa izredzes bija visai lielas. Ielu dzelzceļu darbinieku streiks San­francisko tika izjaukts, tāpat ormaņu streiks. Abas šīs sakāves bija liktenīgas organizētajiem strādniekiem. Or­maņus bija atbalstījusi visa ostas strādnieku arodbiedrība ar tās sabiedrotajiem būvstrādniekiem, un visi bija cietuši neveiksmi. Streiks bija prasījis asinis. Policija bija ielau­zusi daudzus galvaskausus ar savām rungām, un kritušo skaitu vēl bija palielinājuši automāti, ko pret streikotā­jiem vērsa no Mārsdenas ekspedīcijas firmu noliktavām.

Rezultātā visi strādnieki kļuva īgni un atriebes kāri. Viņi prasīja asinis un atmaksu. Sakauti paši savā sfērā, viņi aika atriebties ar politiskas akcijas palīdzību. Viņu organizācijas vēl pastāvēja, tas deva viņiem spēku poli­tiskajā cīņā, kas iedegās aizvien vairāk. Ernesta izredzes tikt ievēlētam kļuva aizvien lielākas. Ar katru dienu jau­nas arodbiedrības paziņoja savu lēmumu balsot par sociā­listiem, un pat Ernestam bija jāsmejas, kad beidzot pie­teicās arī apbedītāji un putnu plūcēji. Strādnieki kļuva stūrgalvīgi. Nevaldāmā sajūsmā viņi lauzās iekšā sociā­listu sapulcēs, bet palika nepieejami veco partiju politiķu vilinājumiem. Veco partiju runātājus bieži sagaidīja tuk­šas telpas, un, ja tās kādreiz piepildījās, tad runātājus apstrādāja tik rupjā kārtā, ka vairākkārt bija jāiejaucas policijai.

Notikumi gāja savu gaitu. Gaiss vibrēja aiz gaidāmiem un pašreizējiem notikumiem. Valstij bija pienākuši grūti laiki, [59] pēc vairākiem labvēlīgiem gadiem aizvien grūtāk bija izvietot neizlietoto pārpalikumu ārzemēs. Rūpniecība sašaurinājās, daudzas lielas fabrikas nestrādāja, un algas samazināja itin visur.

Arī lielais mašīnbūvētāju streiks bija sabrucis. Sis streiks bija viens no asiņainākajiem Savienotajās Valstīs, un tanī sakāva divsimttūkstoš mašīnbūvētāju kopā ar viņu piecsimttūkstoš sabiedrotajiem — metālistiem. Norisinājās īstas kaujas starp strādniekiem un nelielām apbruņotu streiklaužu [60] armijām, ko uzņēmēju apvienības raidīja pret strādniekiem; «melnie simti» bariem parādījās visattālā­kajos novados un rīkoja grautiņus. Beidzot tika atsūtīti simttūkstoš regulārās armijas kareivju, kas darīja visam baigu galu. Daudzus strādnieku vadoņus sodīja ar nāvi, daudziem citiem piesprieda cietuma sodu un tūkstošiem vienkāršu streikotāju sadzina «lopu kautuvēs» kur ka­reivji viņus nežēlīgi apstrādāja.