Džeks Londons - Dzelzs papēdis

Varas saldums un lepnuma ugunīgs spīts, Mīlas smeldzīgums izdzerts kad taps, Lāses pēdējās dēļ ceļos metīšos vēl, Jo, ak, šis dzēriens bij labs! Es uzdzeru dzīvei, nāvei uzdzeru es, — Kas par mūžību brīnumaināks? Ja miršu reiz es, tad kāds jaundzimis Es Ar lūpām pie kausa šī plaks.

Cilvēks bārs, kam laupīts Ēdenes dārzs,

Tas es, tas es, mans dievs.

Bet mans tas būs, kad reiz debesis grūs

Un zeme bojā ies.

Jo mana šī pasaule, mana tā vien,

Manas sāpes, mans prieks un mans naids,

Skaņa vārgā tā, dvesta no jaundzimušā,

Un mātes moku vaids.

Mans pulss sit nākamām paaudzēm līdz, Ilgas sirdi draud pušu man plēst, Jauno asiņu spīts, tfauksma nemiera dzīts, Pastaratriebes liesmas spēj dzēst. Esmu cilvēks ar miesu un asinīm es, Līdz beigsies mans šīs zemes laiks, No dīgļa, ko slēpis reiz mātes klēpis, Līdz paliks tik gara zaigs.

Mans atveids un mans spogulis —

Griežas zeme, kā man tīk,

Un mūžam salkt, pēc Ēdenes alkt

Vēl pasaulei neapnīk.

Visvarenais, dzīves kristāls kad drups,

Dzisīs varvīksnes mirgojums,

Tad mūžīgā nakts, kur viss dzīvais būs rakts,

Nebūs sapņiem par garu mums.

Cilvēks bārs, kam laupīts Ēdenes dārzs, Tas es, tas es, mans dievs. Bet mans tas būs, kad reiz debesis grūs Un zeme bojā ies.

Jo mana šī pasaule, mana tā vien, Manas mīlas nakts kautrums liegs, Mans ziemelis salts, dienvids ziedaini balts, Mans izmisums un mans prieks. [63]

Ernests vienmēr strādāja pāri spēkiem. Viņa lieliskā ķermeņa konstitūcija to izturēja, bet ari tā nevarēja iz­dzēst noguruma izteiksmi viņa acīs. Viņa mīļās, noguru­šās acis! Viņš gulēja tikai puspiektas stundas, un tomēr viņam nepietika laika, lai veiktu visu paredzēto. Savu propagandista darbu viņš nekad nepārtrauca un pastāvīgi lasīja referātus dažādās strādnieku organizācijās. Un kur tad vēlēšanu cīņa! Tā viena pati prasīja visus cilvēka spēkus. Reizē ar sociālistu izdevniecību slēgšanu izbeidzās arī tie niecīgie ienākumi, ko viņš no turienes saņēma, un viņam vajadzēja daudz strādāt, lai nopelnītu iztiku, ne­maz nerunājot par pārējiem darbiem. Viņš tulkoja vai­rākus filozofiskus un zinātniskus darbus buržuāzijas iz­devējiem un, atgriezies vēlu vakarā, noguris vēlēšanu cīņā, sēdās pie tulkojumiem un strādāja pāri pusnaktij. Tam visam vēl pievienojās studijas. Viņš palika tām uz­ticīgs līdz savai pēdējai stundai, un viņš mācījās ne­iedomājami daudz.

Un tomēr viņš atrada laiku aplaimot mani ar savu mīlu. Tas gan bija tikai tādēļ iespējams, ka mana dzīve pilnīgi saplūda ar viņējo. Es iemācījos stenografēt un rakstīt uz mašīnas un kļuvu par viņa sekretāri. Viņš ap­galvoja, ka man izdodoties samazināt viņa darbu par pusi, un es centīgi mācījos, lai saprastu viņa darbu. Mums bija kopējas intereses, un mēs kopā strādājām un priecājā­mies.

Un darba trauksmē mēs izmanījāmies nozagt pa sal­dam mirklim — kādu vārdu, kādu glāstu, mīļu skatienu—, un tas, ka šie mirkļi bija zagti, darīja tos jo saldākus. Mēs dzīvojām kalnu augstienēs, kur gaiss ir tīrs un dzirk­stošs, kur visi pūlas cilvēces labā, kur aprēķinam un savtībai nav vietas. Mēs mīlējām mīlu, un mūsu mīlu nekas neaptumšoja. Un šī apziņa man paliek: es nebiju kļūdījusies. Es devu viņam mieru — viņam, kas tik grūti strādāja citu labā, manam mīļajam mirstīgajam ar nogu­rušajām acīm.

īsi pēc apprecēšanās es nejauši sastapos ar bīskapu Morhauzu, bet labāk izstāstīšu visu pēc kārtas. Pēc lik­tenīgā vakara I. P. H. sanāksmē bīskaps Morhauzs, šis cildenais cilvēks, padevās draudzīgajiem padomiem, ka­iliem viņu apbēra, un aizgāja atvaļinājumā. Tomēr viņš atgriezās — vēl jo stiprāk pārliecināts, ka viņam lemts sludināt jauno baznīcas vēsti. Viņa draudzei par sašu- tumu, viņa pirmā svētruna bija pilnīgi līdzīga runai tā vakara sanāksmē. Viņš atkal runāja ilgi un plaši, ka baznīca novērsusies no tā kunga mācības un pielūdz ma- inonu Kristus vietā.

Sekas bija tādas, ka viņu neatkarīgi no paša vēlēšanās Ieslodzīja kādā privātā garā vājo patversmē, kamēr laik­raksti patētiski ziņoja par viņa garīgo sabrukumu un cil­dināja viņa dievbijību. Viņu turēja patversmē kā cietum­nieku. Es vairākkārt devos viņu apmeklēt, bet mani ne­pielaida, un mani jo dziļi satricināja šī pilnīgi veselā, normālā, godīgā cilvēka traģēdija, cilvēka, ko sabiedrības rupja griba centās iznīcināt. Bīskaps taču bija vesels, lirs un cēls. Ernestam bija taisnība! Bīskapam trūka vie­nīgi pareizas izpratnes bioloģijā un socioloģijā, un tāpēc viņš nespēja pareizi izskaidrot notiekošo.

Visvairāk mani biedēja bīskapa bezspēcība. Ja viņš ne­atsacījās no saskatītās patiesības, tad viņam nebija cerību atbrīvoties no patversmes. Viņš nespēja nekā līdzēt. Viņa manta, viņa stāvoklis, viņa izglītība nevarēja viņu glābt. Viņa uzskati bija sabiedrībai bīstami, un sabiedrība ne­varēja aptvert, kā šādi uzskati var rasties normālās sma­dzenēs. Vismaz man likās, ka tāda ir sabiedrības nostāja.

Tomēr bīskapu bija sagrābušas šaubas, par spīti viņa šķīstajam, cēlajam noskaņojumam. Viņš skaidri redzēja savu bīstamo stāvokli. Viņš saprata, ka ir notverts slaz­dos, un mēģināja izbēgt no tiem. Viņš paļāvās savā cīņā vienīgi uz paša spēkiem, necerot uz palīdzību, ko draugi, tadi kā tēvs, Ernests un es, būtu varējuši sniegt. Un tā viņš izveseļojās patversmes uzspiestajā vientulībā. Nekā­das vīzijas viņu vairs nemocīja, viņa smadzenes bija brī­vas no idejas, ka sabiedrības pienākums ir ganīt tā kunga avis.

Kā jau minēju, viņš kļuva vesels, pilnīgi vesels, un laikraksti, tāpat kā garīdznieki, priecīgi apsveica viņa at­griešanos. Reiz aizgāju uz viņa baznīcu. Svētruna bija tada pati ka tas, kad viņš vēl nebija skatījis nekādas vī­zijas. Es jutos vīlusies, sarūgtināta. Vai sabiedrība būtu piespiedusi viņu padoties? Vai viņš bija gļēvulis? Vai viņš bija piespiests atsaukt savus uzskatus? Jeb vai sa­sprindzinājums bija par lielu un viņš nu padevīgi zemojās pastāvošās kārtības likumu priekšā?

Es ierados viņu apciemot viņa skaistajā mājā. Viņš bija baismīgi pārvērties. Viņš bija stipri novājējis un viņa seju izvagojušas agrāk neredzētas grumbas. Mana iera­šanās bija viņu redzami satraukusi. Runājot viņš nervozi plūkāja savas piedurknes, un viņa acis nemierīgi šaudī­jās, izvairoties no manējām. Viņa atmiņa likās gluži vāja, sarunā bieži iestājās dīvainas pauzes, viņš pēkšņi mainīja sarunas tematu un mulsināja mani ar savu nekonsekvenci. Vai tas bija Kristum līdzīgais vīrs ar skaidro saprātu, kādu es viņu biju pazinusi, — vīrs ar gaišām, tīrām acīm un tikpat stingru un nešaubīgu skatienu kā viņa dvēsele? Pret viņu bija ļauni izturējušies; viņš bija padevies aiz bailēm. Viņā gars bija pārāk trausls bijis, nespējīgs cīnī­ties ar sabiedrības organizēto «vilku baru».

Es jutos apbēdināta, neizsakāmi apbēdināta. Viņš ru­nāja izvairīgi un acīm redzami tā bijās no maniem jau­tājumiem, ka man nebija drosmes kaut ko prasīt. Viņš izklaidīgi pieminēja savu slimību, saraustītos teikumos pieskārās baznīcai, pārmaiņām tās pārvaldē, nenozīmī­giem labdarības darbiem un izskatījās tik atvieglots, man aizejot, ka es būtu smējusies, ja mana sirds nebūtu asaru pilna.

Nabaga mazais varonis! Ja es to būtu zinājusi! Viņš bija cīnījies kā milzis, un es nebiju to nojautusi. Viens, pilnīgi viens miljoniem savu amata biedru vidū viņš bija izcīnījis savu cīņu. Vājprātīgo nama iebiedēts, tomēr ticē­dams taisnībai un tiesībām, viņš cieši turējās pie taisnī­bas un tiesībām, bet jutās tik vientuļš, ka neiedrošinājās uzticēties pat man. Viņš bija doto mācību labi izpratis — pārāk labi.