Džeks Londons - Dzelzs papēdis

Drīz vien es par to pārliecinājos. Kādu dienu bīskaps nozuda. Viņš nebija sacījis nevienam, ka domā kaut kur aizbraukt. Kad nu dienas pagāja un viņš neatgriezās, klīda valodas, ka viņš prāta aptumšošanās brīdī izdarījis pašnāvību. Tomēr šīs domas atmeta, kad uzzināja, ka bīskaps pārdevis visus savus īpašumus — namu pilsētā, lauku māju Menloparkā, gleznas un kolekcijas un pat mivu mīļoto bibliotēku. Tagad bija skaidrs, ka viņš sle­peni nokārtojis visas savas darīšanas, iekāms nozudis.

Tas notika tolaik, kad mums pašiem klājās stipri bē­dīgi. Tikko mēs bijām iekārtojušies jaunajā dzīvoklī, bīs­kaps sagādāja mums izdevību brīnīties un spriest par viņa rīcību. Un tad pēkšņi mums viss kļuva skaidrs. Kādu vakaru es krēslā steidzos pa ielu uz skārni, lai nopirktu drusku gaļas Ernesta vakara mielastam, kā mēs dēvējām pēdējo dienas maltīti jaunajos apstākļos.

Tanī mirklī, kad iznācu no veikala, kāds cilvēks iznira no tuvējās tirgotavas ielas stūrī. Kaut kas dīvaini pa­zīstams viņā lika man atskatīties. Tomēr vīrietis bija jau apgriezies un steidzās projām. Kaut kas viņa plecu līnijā, sudraboto matu svītra starp apkakli un platmali modi- naja neskaidras atmiņas. Es negāju vis ielai pāri, bet metos šim cilvēkam pakaļ. Paātrināju soļus, mēģinādama atbrīvoties no uzmācīgajām domām. Tas taču nebija iespē­jams! Tas nevarēja būt viņš — šinīs nesamērīgi garajās, noplukušajās biksēs ar apspurušiem galiem.

Es apstājos, pasmējos par sevi un gribēju jau izbeigt • is medības. Bet šie sasodīti pazīstamie pleci un sudra­botie mati! Steidzos atkal viņam pakaļ. Kad viņu panācu, es izaicinoši ieskatījos viņam sejā, apsviedos — un stā­vēju ar bīskapu vaigu vaigā.

Viņš tikpat pēkšņi apstājās un smagi atvilka elpu. Prāvs papīra maisiņš, kas bija labajā rokā, izkrita uz Ietves. Tas pārplīsa, un kartupeļi pajuka uz visām pusēm slarp mūsu kājām. Bīskaps pārsteigts un sērīgs pavērās manī; tad viņš it kā saplaka, viņa pleci nošļuka — un viņš dziļi nopūtās.

Es sniedzu roku. Viņš paspieda to, bet viņa roka bija valga. Viņš apmulsis nokāsējās, un es ieraudzīju sviedrus izspiežamies uz viņa pieres. Acīmredzot viņš bija stipri nobijies.

— Kartupeļi, — viņš vārgi nomurmināja. — Tie ir tik

dārgi.

Mēs salasījām tos un salikām atpakaļ saplīsušajā mai­siņā, ko tagad viņš rūpīgi turēja padusē. Es mēģināju i/.sacīt savu prieku par šo satikšanos un uzaicināju viņu tūliņ apmeklēt mūs.

— Tēvs tā priecāsies, jūs redzot. Mēs dzīvojam pāris soļu atstatu.

— Es nevaru, — viņš atbildēja. — Man jāiet. Dzīvojiet sveiki!

Viņš aizdomīgi palūkojās visapkārt, it kā baidīdamies, ka viņu pazīs, un grasījās iet tālāk.

— Pasakiet, kur jūs dzīvojat, un es jūs kādreiz ap­meklēšu, — viņš sacīja, kad redzēja, ka soļoju viņam bla­kus un nedomāju atkāpties, ja jau esmu viņu atradusi.

— Nē, — es noteikti atbildēju. — Jums jānāk tūliņ līdzi!

Viņš pameta skatienu uz kartupeļiem un pārējiem ma­zajiem sainīšiem, ko nesa otrā padusē.

— Es tiešām nevaru, — viņš sacīja. — Piedodiet manu nepieklājību! Bet, ja jūs zinātu …

Likās, viņš tūliņ sabruks, bet tad atkal saņēmās. — Jā, šīs ēdamlietas, — viņš turpināja. — Tas ir bēdīgs ga­dījums. Tas ir šausmīgi. Viņa ir veca sieva. Man jāaiznes viss tūliņ. Viņai liela vajadzība pēc tā. Man jāiet tūliņ, jūs taču saprotat. Es atnākšu atkal, es to apsolu.

— Es jūs .pavadīšu, — es piedāvājos. — Vai tas tālu?

Viņš atkal nopūtās un padevās.

— Aiz divām mājām, — viņš atteica. — Pasteigsimies!

Bīskapa vadībā es nu iepazinos ar savu apkārtni. Ne­biju gan sapņojusi, ka te valda tik drausmīgs posts, jo nebiju nekad nodarbojusies ar labdarību. Pārliecinājos, ka Ernestam taisnība, kad viņš ņirgājās par labdarību kā par karstu komprešu likšanu uz augoņa. Izgrieziet augoni, skanēja viņa pamācība. Dodiet strādniekam, ko viņš nopelnījis, piešķiriet pensijas tāpat kā kareivjiem tiem, kas godam nosirmojuši savā darbā, tad žēlsirdības dāvanas nebūs vajadzīgas, šinī pārliecībā es strādāju kopā ar viņu revolūcijas labā un nešķiedu spēkus, lai mīkstinātu sociālo ļaunumu, ko netaisnā sistēma radīja aizvien no jauna.

Es iegāju līdzi bīskapam kāda daudzdzīvokļu īres nama desmit, divpadsmit kvadrātmetru lielā istabiņā. Tur mēs sastapām mazu vecu vācieti — sešdesmit četrus gadus vecu, kā bīskaps sacīja. Viņa bija pārsteigta, mani ierau­got. bet laipni pamāja sveicienu un šuva vien tālāk vī­riešu bikses, turēdama tās uz ceļiem. Līdzās uz grīdas bija vesela kaudze bikšu. Bīskaps, redzēdams, ka istabā nav ne ogļu, ne malkas, aizgāja nopirkt kādu drusku.

Es paņēmu pāri bikšu un apskatīju darbu.

— Seši centi, kundze, — sieviete sacīja, šūpodama galvu līdzi adatas dūrieniem. Viņa šuva lēni, bet nepār­traukti. Likās, viņa personificēja šūšanu.

— Par tādu darbu? — es brīnījos. — Vai vairāk par to nemaksā? Cik laika tam vajadzīgs?

— Nē, vairāk ne. Seši centi par gatavām biksēm. Kat­ram pārim divas stundas. Bet šefs to nezina, — viņa aši piemetināja, baidīdamās sagādāt tam nepatikšanas. — Es esmu Joti gausa. Man reimatisms pirkstos. Meitenes šuj ātrāk. Viņas sasteidz uz pusi ātrākā laikā. Šefs ir laipns. Viņš ļauj man ņemt darbu mājās, jo es esmu veca un no mašīnas rūkoņas man sāp galva. Ja viņš nebūtu tik laipns, es nomirtu badā.

Jā, tās, kas strādā veikalā, saņem astoņus centus. Bet ko lai dara? Tagad jau pat jauniem nepietiek darba. Ve­cajiem nav nekādu izredžu. Bieži es saņemu tikai vienu pāri. Dažreiz, kā šodien, man jāsašuj līdz vakaram astoņi pāri.

Es vaicāju, cik stundas viņa strādā, un viņa atbildēja, ka tas atkarīgs no sezonas.

— Vasaru, kad liels pieprasījums, es strādāju no pie­ciem rītā līdz deviņiem vakarā. Ziemu ir stipri auksts. Tad paiet ilgs laiks, kamēr pirksti ielokās. Tāpēc man jā­strādā ilgāk — bieži līdz pusnaktij.

Jā, šī bija bēdīga vasara. Grūti laiki. Dievs mums dusmo. Tas šonedēļ mans pirmais darbs. Ja nav darba, tad ar ēšanu bēdīgi, tā jau zināma lieta. Bet es esmu pieradusi. Esmu šuvusi visu mūžu — savā vecajā dzim­tenē un te, Sanfrancisko, — trīsdesmit trīs gadus.

Ja vien īre samaksāta, tad viss kārtībā. Namsaimnieks ir ļoti laipns, bet īre jānomaksā. Tā jau piederas. Viņš ņem par šo istabu tikai trīs dolārus. Tas ir lēti. Bet nav vis viegli katru mēnesi sadabūt šos trīs dolārus.

Viņa apklusa un šuva tālāk, šūpodama galvu.

— Ar tik mazu peļņu jums jābūt ļoti taupīgai, — es piezīmēju.

Viņa mundri pamāja.

— Kad īre samaksāta, tad vairs nav tik ļauni. Pro­tams, gaļu nopirkt nevar. Un pienu kafijai arī ne. Bet vienreiz dienā es tomēr ēdu. Un dažu dienu pat divreiz.

Pēdējos vārdus viņa izrunāja ar lepnumu. Tanīs bija ma­nāma panākumu jausma. Bet, kad viņa šuva tālāk klusēdama, es ievēroju skumjas viņas lēnīgajās acīs un iekri­tušo muti. Viņas skatiens k|uva izklaidīgs. Tad viņa stei­dzīgi izberzēja satumsušās acis — taču vajadzēja šūt.

— Man sirds nesāp bada dēj, — viņa paskaidroja. — Pie tā pierod. Es tikai raudu par savu bērnu. Mašīna viņu nonāvēja. Taisnība, ka viņai bija grūti jāstrādā, bet es tomēr to lāgā nevaru aptvert. Viņa bija stipra un jauna—• tikai četrdesmit gadu. Un trīsdesmit gadu jau bija no­strādājusi. Viņa agri sāka, tas pareizi, bet mans vīrs bija miris. Fabrikā eksplodēja katls. Ko lai mēs būtu darījušas? Viņa bija tikai desmit gadu veca, bet visai spēcīga. Un taču mašīna viņu nonāvēja. Jā, manu meitu nonāvēja, un viņa taču bija veiklākā strādniece darbnīcā. Esmu bieži par to domājusi, es to zinu. Tāpēc es vairs nevaru darbnīcā strādāt. Mašīna plēš man galvu pušu. Es dzirdu, tā saka vienā laidā: es to padarīju, es to pa­darīju! Tā viņa runā visu dienu. Un tad es domāju par savu meitu un nevaru strādāt.