Džeks Londons - Dzelzs papēdis

Kad tagad to visu atceros, man šī tēva sakāve šķiet gandrīz smieklīga. Viņš bija pēc tam nejauši saticis Vik- sonu Sanfrancisko ielā un nosaucis to par nelieti. Tēvu arestēja par vardarbības mēģinājumu, piesprieda viņam naudas sodu un pieprasīja solījumu turpmāk dzīvot mie­rīgi. Tas viss bija tik smieklīgi, ka viņš pats mājās par to smējās. Bet kādu traci sacēla laikraksti! Tie ievietoja augsta stila rakstus par «varmācības baciļiem», kuri uz­brūkot katram, kas ielaižoties ar sociālistiem, un tēvs, kas bija aizvadījis tik ilgu un mierīgu dzīvi, nu tika minēts kā izcils piemērs šo baciļu iedarbībai. Vairāki laikraksti apgalvoja, ka tēvs esot pārstrādājies spraigajā zinātnisko pētījumu darbā, un ieteica viņam doties uz kādu valsts garā vājo patversmi. Tās vairs nebija izrunas, tās bija draudošas briesmas. Tēvs tomēr bija pietiekami gudrs, lai to saprastu. Bīskapa piedzīvojumi bija snieguši viņam labu mācību, un viņš to bija apguvis. Viņš palika mierīgs, lai cik daudz netaisnības viņam bija jācieš, un ar to, man šķiet, patiešām pārsteidza savus ienaidniekus.

Tad pienāca kārta mūsu mājai, mūsu mītnei. Paziņoja, ka nav nokārtoti hipotēkas maksājumi, un mums bija īpa­šums jāatstāj. Protams, nekādas hipotēkas nebija un ne­kad nebija bijis. Par zemes gabalu bija samaksāts skaidrā naudā, tāpat bija nomaksāts par māju, tiklīdz tā bija uz­celta. Ne māja, ne zemes gabals nekad netika ieķīlāti. To­mēr hipotēku uzrādīja, tā bija parakstīta un sastādīta pēc visiem noteikumiem, tāpat uzrādīja arī maksājumu sa­rakstu ar visiem procentiem par vairākiem gadiem. Tēvs necēla traci. Kā viņam bija nolaupījuši naudu, tā viņam tagad nolaupīja māju, un nebija neviena, pie kā meklēt atbalstu. Sabiedrības mehānisms atradās to rokās, kuri gribēja viņa bojā eju. Tēvs bija filozofs savā būtībā un tāpēc vairs nesirdījās.

— Man lemts iet bojā, — viņš sacīja, — bet tādēļ es taču vēl varu parūpēties, lai mana āda mazāk ciestu. Mani vecie kauli ir vārgi, un es savu mācību esmu sa­ņēmis. Nudien, man nav nekādas vēlēšanās pavadīt savas pēdējās dienas kādā garā vājo patversmē.

Tas man atgādināja bīskapu Morhauzu, ko esmu ilgi pametusi novārtā šinīs lappusēs, bet vispirms es pastās­tīšu, kā apprecējos. Notikumu virpulī šis gadījums ir ne­nozīmīgs, to es labi zinu, tāpēc pieminu to tikai starp citu.

— Tagad mēs kļūsim par īstiem proletāriešiem,— tēvs miri ja, kad mūs izlika no mājas. — Es vienmēr esmu Apskaudis šo tavu jaunekli, ka viņš tik labi pazīst prole- I .u iatu, bet nu es pats mācīšos to pazīt.

Tēva dzīslās laikam ritēja avantūrista asinis. Viņš uz­tvēra mūsu katastrofu kā dēku. Viņu nepārņēma ne nik­nums, ne sarūgtinājums. Viņš bija pārāk filozofiski no­skaņots un vienkāršs, lai alktu atriebes, un bija pārāk Iedzīvojies gara pasaulē, lai sajustu, cik daudz komforta mums tagad trūkst. Tāpēc viņš mūsu pārkravāšanos čet­rās nožēlojamās istabiņās Sanfrancisko Mārkitstrītas ne­tīrajā dienviddaļā apsveica ar bērna prieku un sajūsmu iiii reizē ar neparasti spēcīga gara skaidro skatienu un •itingro izturību. Viņš nebija sastindzis garīgi. Viņam ne­bija nepareiza jēdziena par vērtībām. Viņš nebija konven- cionālisma un ieraduma vergs. Vienīgās vērtības, ko viņš atzina, bija matemātiski un zinātniski fakti. Mans tēvs bija dižens cilvēks. Viņa prāts un dvēsele bija tādi, kas piemīt vienīgi lieliem gariem. Daudzējādā ziņā viņš bija pat diženāks par Ernestu, kas taču bija dižākais cilvēks, ko jebkad esmu pazinusi.

Pat es jutu atvieglinājumu, pārmainot dzīves veidu. Ja ne citādi, tad vismaz biju atbrīvota no tās organizētās izstumtības, kas universitātes pilsētā aizvien vairāk kļuva mūsu daļa, kopš bijām izpelnījušies augošās oligarhijas naidu. Arī man šī pārmaiņa šķitās dēka un pat lielākā no visām, jo tā bija manas mīlas dēka. Pārgrozības mūsu liktenī bija paātrinājušas mūsu kāzas, un Pelstrītas čet­ras istabiņās Sanfrancisko nomalē es ierados jau kā sieva.

Zinu tikai to vienu: es darīju Ernestu laimīgu. Es ienācu viņa vētrainajā dzīvē nevis kā jauns jaucējs spēks, bet kā miera nesēja. Es devu viņam mieru, tā bija manas mīlas alga. Tas bija neviltots pierādījums, ka neesmu maldījusies. Sniegt viņam aizmirstību vai iededzināt prieka gaismu šinīs nabaga nogurušajās acīs — vai vēl lielāks prieks varēja mani aplaimot?

Sīs mīļās, nogurušās acis. Viņš strādāja tā, kā strādā ļoti nedaudzi, un visu savu mūžu viņš strādāja citu labā. Tā bija viņa vīrišķības mēraukla. Viņš mīlēja cilvēci, un viņš mīlēja mani. Un viņš ar savu iemiesoto kaujas alku, ar savu gladiatora augumu un ērgļa garu — viņš bija pret mani tik maigs un smalkjūtīgs kā dzejnieks. Viņš arī bija dzejnieks. Viņš dzejoja darbos. Visu savu mūžu viņš dziedāja cilvēcības dziesmu. To viņš darīja aiz tīras cil­vēku imiestibas, par cilvēkiem viņš atdeva savu dzīvību un tapa sists krustā.

Un, visu to darot, viņš necerēja uz atalgojumu nākotnē. Pēc viņa uzskatiem šai dzīvei vairs nekāda cita nesekoja. Viņš, kurā liesmoja nemirstības uguns, noliedza nemir­stību — tāda pretruna viņā mājoja. Pār viņa kvēlo garu valdīja materiālistiskais monisms, šī saltā, atbaidošā filo­zofija. Es mēdzu runāt viņam pretī, sakot, ka mēroju viņa nemirstību ar viņa dvēseles spārniem un ka man vajadzētu bezgalīgi ilgi dzīvot, lai šo dvēseli aptvertu. Tad viņš smējās, izstiepa rokas pēc manis un nosauca mani par savu mīļo metafiziķi. Nogurums izgaisa viņa acīs, tanīs iemirdzējās viņa mīlas laimes uguns, kas arī bija jauns un pietiekams viņa nemirstības pierādījums.

Viņš bieži dēvēja mani par savu duālisti un gribēja man ieskaidrot, kā Kants ar tīrā prāta līdzekļiem atcēlis prātu, lai varētu godināt dievu. Viņš vilka paralēles un piedē­vēja man līdzīgu vainu. Un, kad es savu vainu atzinu, bet aizstāvēju to kā visaugstākā saprāta aktu, tad viņš piekļāva mani ciešāk un smējās, kā var smieties tikai dieva radīti mīlētāji. Es biju paradusi noliegt, ka iedzim­tība un apkārtne varētu izskaidrot šī cilvēka būtību un apdāvinātību, tāpat kā zinātnes pirksta saltais pieskāriens varētu uztvert, analizēt un klasificēt to mānīgo kaut ko, kas slēpjas pašā dzīvē.

Es uzskatīju, ka telpa ir dievības izpausme un dvē­sele — dievības būtības atspulgs, un, kad viņš mani dē­vēja par savu mīļo metafiziķi, es viņu saucu par savu nemirstīgo materiālistu. Un tā mēs mīlējām viens otru un bijām laimīgi; es viņam piedevu viņa materiālismu tā milzu darba dēļ, ko viņš veica, nedomājot ne par kādu labumu sev pašam, un viņa neticamās kautrības dēļ, kas viņu pasargāja no pārlieka lepnuma par sevi un savu dvēseli.

Tomēr lepns viņš bija. Un kā gan lai ērglis nebūtu lepns? Pēc viņa uzskatiem mirstīgajam vairāk nekā pa­šam dievam piestāvēja būt dieviem līdzīgam. Un tā viņš jūsmoja par to, ko uzskatīja par savu mirstīgumu. Viņš labprāt citēja fragmentu no kāda dzejojuma, kuru nekad nebija visu lasījis un kura autoru bija veltīgi meklējis. Es norakstu šo fragmentu ne vien tāpēc, ka viņš to mīlēja, bet tāpēc, ka tas parāda pretrunu starp viņa garu un viņa uzskatiem par šo garu. Jo kā var cilvēks liesmainā

mtlraukumā un kaislā apgarotībā citēt šīs vārsmas un pats biti tikai mirstīgi pīšļi, sīks nepastāvīga spēka graudiņš, ļnircjoša parādība? Tās skan tā:

Līksme ir līksmota, guvums ir gūts, Kas pielemts no dzimšanas man; Skaļās gavilēs smelts manu vasaru zelts, Zemes krasti man atbalsīs skan. Ja es mirtu ik nāvē, kādā cilvēks var mirt, Jo secen man neies tās kauss, Taču līksmības malks, ko ik dzīvais alks, Būs man veldze, līdz trauks būs sauss.