Džeks Londons - Dzelzs papēdis

Tagad vajadzēja samaksāt par labajiem gadiem. Visi tirgi bija pārpildīti, cenas kritās, un vispārējā cenu kri­šanās jūklī strādnieku darba algas kritās visstraujāk. Val­sti satricināja ražošanas krīzes. Visur streikoja, un, kur nestreikoja, tur uzņēmēji izmeta strādniekus no darba. Laikraksti bija pilni ar ziņām par varas darbiem un asins izliešanu. Visos šinīs pasākumos liela loma bija «melna­jiem simtiem» [61] . Dumpji, dedzināšana un mežonīgu grau­tiņu rīkošana bija viņu uzdevums, un to viņi veica priekš­zīmīgi. Visa regulārā armija bija sacelta kājās, pateicoties «melno simtu» rīcībai.

Visas pilsētas un ciemi līdzinājās nocietinātām nomet­nēm, un strādniekus apšāva kā suņus. Streiklauži nāca no milzīgā bezdarbnieku bara, un, ja organizētie strādnieki uzveica streiklaužus, tad ieradās karaspēks un satrieca organizētos strādniekus. Bez tam vēl bija zemessargi. Līdz šim vēl nebija vajadzējis izmantot slepeno likumu par zemessargiem. Darbā bija stājusies tikai regulārā zemessargu armija, kas visur bija kaujas gatavībā, tāpat šinī briesmu laikā ar valdības pavēli regulāro karaspēku palielināja par simttūkstoš cilvēkiem.

Strādnieki nekad vēl nebija piedzīvojuši tādu sakāvi. Lielie rūpniecības karaļi, oligarhi, sākumā ar visu sparu bija metušies robos, ko cīnoties bija izlauzušas darba de­vēju apvienības. Sīs apvienības īstenībā bija vidusšķiras organizācijas, bet tagad tās, grūto laiku un tirgus sabru- kitma spiestas un lielo rūpniecības karaļu atbalstītas, drausmīgi un galīgi sakāva organizētos strādniekus. Tā bija visspēcīga apvienība, bet tā bija lauvas un jēru ap­vienība, un to vidusšķirai drīz bija lemts uzzināt.

Strādnieki alka pēc atriebes un atmaksas, bet viņi bija satriekti. Tomēr viņu sakāve neizbeidza saspīlēto stāvokli. Bankas, oligarhijas svarīgākais spēks, joprojām uzsacīja kredītus. Volstrītas [62] grupa ierāva naudas tirgu tādā vir­pulī, kurā gandrīz nogrima visas valsts vērtības. Un no šī sabrukuma un posta iznira topošās oligarhijas rēgs, vienaldzīgs, nesatricināms un pašapzinīgs. Tās miers un pašapziņa bija atbaidoši. Tagad tā izmantoja savu plānu realizēšanai ne vien pati savu milzu varu, bet arī visu Savienoto Valstu finansiālo spēku.

Tagad rūpniecības karaļi vērsās pret vidusšķiru. Uz­ņēmēju asociācijas, kas darba devēju apvienībām bija pa­līdzējušas satriekt strādniekus, tagad pašas tika satriek­tas, to izdarīja nesenie sabiedrotie — darba devēju ap­vienības. Tresti stāvēja kā klints, vidusmēra uzņēmējiem, mazajiem tirgotājiem un fabrikantiem sabrūkot. Vēl vai- rak — tresti bija aktīvi. Tie sēja vēju, vēju un atkal vēju, jo tie vienīgie zināja, kā pļaut vētru un gūt no tās peļņu. Un vēl kādu peļņu! Milzu peļņu! Tie bija pietiekami stipri, lai spītētu vētrai, ko lielāko tiesu bija paši sacēluši, — viņi ļāva tai trakot un izlaupīja apkārt dzenātos vrakus. Vērtspapīri neglābjami un neaptverami krita, un tresti pievāca milzu bagātības, kas palielināja viņu līdzšinējo īpašumu, pie kam tie iekaroja saviem uzņēmumiem aiz­vien jaunas nozares — un vienmēr uz vidusšķiras rēķina.

Tūkstoš deviņsimt divpadsmitā gada vasarā vidusšķira saņēma nāves triecienu. Pat Ernests bija pārsteigts par ātrumu, kādā tas notika. Viņš domīgi kratīja galvu un neko necerēja no rudens vēlēšanām.

— Tas ir bez nozīmes, — viņš sacīja. — Mēs esam sakauti. Dzelzs papēdis valda. Es biju cerējis uz mierīgu uzvaru pie vēlēšanu urnas, bet esmu maldījies. Viksonam bija taisnība. Mums nolaupīs mūsu nedaudzās atlikušās brīvības. Dzelzs papēdis samīs mūs. Strādniecībai atliek vienīgi asiņaina revolūcija. Mēs neapšaubāmi uzvarēsim, bet man jānodreb, par to domājot.

Un kopš šā brīža visa Ernesta ticība piederēja revolū­cijai. Sinī ziņā viņš aizsteidzās savai partijai priekšā. Viņa biedri viņam nepiekrita un palika pie uzskatiem, ka uzvara gūstama vienīgi ar vēlēšanām. Nevar teikt, ka viņi būtu iebiedēti. Viņi bija pārāk aukstasinīgi un droši, vie­nīgi viņi bija skeptiski, tas bija viss. Ernests nevarēja viņus pārliecināt par oligarhijas uzbrukuma nopietnību. Viņi gan bija noraizējušies, taču pārāk pārliecināti par savu spēku. Viņu teorētiskajā sociālajā evolūcijā nebija vietas oligarhijai, tāpēc tā viņiem neeksistēja.

— Mēs sūtīsim jūs uz kongresu, un viss būs kārtībā,— viņi paziņoja Ernestam kādā slepenā sēdē.

— Bet, ja mani izved no kongresa, noliek pie sienas un ietriec lodi galvā, ko tad? — Ernests aukstasinīgi jautāja.

— Tad mēs sacelsimies visā savā spēkā, — kāds des­mits balsu atbildēja.

— Tad jūs noslīcinās jūsu asinīs, — skanēja viņa pa­reģojums. — Šo dziesmu esmu dzirdējis jau no vidus­šķiras, — un kur tā tagad ir ar savu spēku?

Misters Viksons nebija aicinājis tēvu pie sevis. Viņi sa­tikās nejauši, ceļoties pāri uz Sanfrancisko, un viņa brī­dinājums tēvam nāca pavisam negaidīts. Ja viņi nebūtu nejauši satikušies, tad tēvs nemaz nebūtu šādu brīdinā­jumu saņēmis. Sekas tomēr būtu bijušas tās pašas. Tēvs bija cēlies no drošsirdīgās senās «Mayflower» atbraucēju ciits, 1 un viņa dzīslās ritēja valdonīgas asinis.

— Ernestam taisnība, — viņš sacīja, tikko atgriezies mājās. — Ernests ir visai izcils jauneklis, un man labāk patīk, ka tu preci viņu nekā Rokfelleru vai pat Anglijas karali.

— Kas noticis? — es noraizējusies jautāju.

— Oligarhija gatavojas samīt mūs — tevi un mani.

Vismaz Viksons man tā teica. Viņš bija visai laipns — kā oligarhs. Viņš piedāvāja man atkal posteni universitātē. Ko tu sacīsi par to? Viksonam, šim netīrajam naudas ierāvējam, ir vara izlemt, vai es lasīšu lekcijas universi­tātē vai ne. Pat vēl vairāk: viņš man piedāvāja vadītāja vietu kādā lielā fizikas institūtā, ko drīzumā dibināšot,— redzi, oligarhijai taču jāatbrīvojas no saviem uzkrāju­miem.

«Vai atceraties, ko sacīju jūsu meitas pielūdzējam so­ciālistam?» viņš man jautāja. «Es viņam sacīju, ka mēs iesim pāri strādnieku šķiras līķiem. To mēs arī darīsim. Jūs es dziļi cienīju kā zinātnieku, bet, ja jūs gribat sais­tīt savu likteni ar strādnieku šķiru, — nu, tad piesargie- ties, tas ir viss.» Tad viņš pagrieza man muguru un aiz­gāja.

— Tas nozīmē, ka mums jāprecas drīzāk, nekā tu biji nodomājusi, — noteica Ernests, kad mēs viņam to pa­stāstījām.

Sākumā es viņu nesapratu, bet tad redzēju, ka viņam taisnība. Taisni tolaik Sjeras vērptuves izmaksāja divi­dendes, bet tēvs nedabūja nekā. Dažas dienas nogaidījis, viņš aizrakstīja sekretariātam. Nekavējoties pienāca at­bilde, ka grāmatās neesot nekādu norādījumu, ka tēvam piederot akcijas, un tika laipni lūgti tuvāki paskaidrojumi.

— Viņi saņems pietiekamus paskaidrojumus, velns lai parauj, — tēvs noteica un devās uz banku, lai izņemtu apšaubītās akcijas no sava seifa. — Ernests ir patiešām izcils cilvēks, — viņš pārnācis sacīja, kad es palīdzēju viņam novilkt mēteli. — Es atkārtoju, meit, šis tavs jau­neklis ir patiešām neparasts cilvēks.

Zināju jau no piedzīvojumiem, ka nekas labs nav gai­dāms, ja viņš Ernestu tā lielī.

— Viņi jau ir mani saminuši, — tēvs paskaidroja. — Akciju vairs nav. Seifs ir tukšs. Jums abiem ar Er­nestu jāprecas labi drīz.

Tēvs turējās pie laboratorijas metodēm. Viņš iesūdzēja Sjeras vērptuves tiesā, bet viņš nevarēja atgādāt tiesā Sjeras vērptuvju grāmatvedības dokumentus. Viņš nebija noteicējs par tiesu, bet Sjeras vērptuves bija. Tas izskaid­roja visu. Likums viņu pilnīgi satrieca, un kailā varmā­cība triumfēja.