Džeks Londons - Dzelzs papēdis

Diendienā tresti izspiež lauksaimniekus, tāpat kā iz­spieda misteru Kalvinu un pārējos piensaimniekus. Dien­dienā tāpat izspiež arī tirgotājus. Atcerieties, ka tabakas trests Ņujorkā sešos mēnešos izputināja ap četri simti tabakas tirgotavu! Kur tagad atrodas kādreizējie ogļrak- tuvju īpašnieki? Man tas jums nemaz nav jāsaka, ka ta­gad visa antracīta un bitumena ieguve atrodas dzelzceļa tresta rokās vai tā kontrolē. Vai tad «Standard Oil» [55] trestam nepieder kādas divdesmit okeāna tvaikoņu līnijas? Un vai tas nekontrolē visu vara ieguvi, nerunājot nemaz it/ir metāla kausēšanas trestu, mazu blakus uzņēmumu? hesmittūkstoš pilsētas Savienotajās Valstīs saņem elek- tnbu no sabiedrībām, kas pieder «Standard Oil» trestam viii ko tas kontrolē, un tikpat daudzās pilsētās elektriskie satiksmes līdzekļi — ielu dzelzceļi, apakšzemes dzelzceļi un piepilsētas satiksme — atrodas tresta rokās. Mazie Kapitālisti, kam piederēja tūkstošiem šādu uzņēmumu, ir nostumti pie malas. To jūs zināt. Un jums klāsies tapat.

Mazajam fabrikantam klājas tāpat kā lauksaimniekam: abi šodien faktiski nospiesti vasaļu stāvoklī. Vispār tagad visi brīvo profesiju pārstāvji, visi mākslinieki ir brīvi tikai varda pēc, īstenībā tie ir dzimtcilvēki un visi politiķi — kalpi. Kāpēc jūs, mister Kalvin, strādājat dienu un nakti, lai apvienotu zemkopjus kopā ar pārējiem vidusšķiras pārstāvjiem vienā jaunā politiskā partijā? Tāpēc, ka veco politisko partiju pārstāvji negrib nekā zināt par jūsu ata­vistiskajām idejām. Un kāpēc viņi negrib? Tāpēc, ka viņi, kā jau sacīju, ir plutokrātijas kalpi un vasaļi.

Es nosaucu brīvās profesijas pārstāvjus un mākslinie­kus par dzimtcilvēkiem. Kas cits viņi ir? Visi viņi — pro­fesori, garīdznieki un izdevēji — var palikt savā vietā tikai tad, ja viņi kalpo plutokrātijai, un viņu darbs ir izplatīt idejas, kas plutokrātijai nav kaitīgas vai ir tai derīgas. Ja viņi turpretī izplatītu idejas, kas apdraud plu­tokrātiju, tad zaudētu savu posteni un, ja nebūtu nodro­šinājušies pret ļaunām dienām, noslīdētu proletariāta stā­voklī, vai nu ietu bojā, vai kļūtu par strādnieku šķiras aģitatoriem. Un neaizmirstiet, ka prese, kancele un uni­versitāte veido sabiedrisko domu un nosaka tautas domu gaitu. Mākslinieki savukārt iztop gandrīz vai vienīgi plu­tokrātijas vulgārajai gaumei.

Galu galā bagātība pati par sevi nav vēl īstā vara; tas ir tikai līdzeklis, īstā vara pieder valdībai. Bet kas šolaik kontrolē valdību? Proletariāts ar saviem divdesmit mil­joniem darbaļaužu? Pat jums jāsmejas par šādu domu. Vidusšķira ar saviem astoņiem miljoniem aktīvu locekļu? Nē, tikpat maz kā proletariāts. Kas tad kontrolē valdību? Plutokrātija ar savu nepilno ceturtdajmiljonu aktīvo lo­cekļu. Tomēr pat šis ceturtdaļmiljons nekontrolē valdību, kaut arī aktīvi palīdz to darīt. Valdību kontrolē plutokrā- tijas kodols, un tas sastāv no septiņām 1 mazām, bet spē­cīgām grupām. Un neaizmirstiet, ka šīs grupas patlaban strādā patiešām saskaņoti.

Džentlmeņi, es jums pavirši parādīju varu, kāda pieder vienai no šīm septiņām grupām, kas sastāda plutokrātijas smadzenes. [57] Jūsu divdesmit četri miljardi dolāru neļauj jums ietekmēt valdību ne par divdesmit pieciem centiem, .lusu bagātība ir tukša čaula, un to pašu jums drīz at­ņems. Visa vara šodien ir plutokrātijas rokās. Tā šodien l/dod likumus, jo tā ir noteicēja par senātu, kongresu, tiesām un likumdevējām iestādēm. Un ne tikai tas vien, aiz likuma jāstāv varai, kas likumu var realizēt. Pluto- krātija šodien izdod likumus — un to realizēšanai tās ricibā ir policija, armija, flote un galu galā arī zemes­sargi, kuros ieskaitīti jūs, es un mēs visi.

Nekādas lielas debates nesekoja, un viesi drīz izklīda. Vīsi bija nerunīgi un nomākti un atvadījās klusā balsī. Nākotnes aina, ko viņi bija skatījuši, likās iedvesusi vi­ņiem šausmas.

— Stāvoklis ir patiešām nopietns, — misters Kalvins sacīja Ernestam. — Man gandrīz nav nekādu iebildumu pret jūsu attēloto ainu. Es tikai nepiekrītu jūsu uzska­tiem par vidusšķiras bojā eju. Mēs vēl uzvarēsim un sa­trieksim trestus.

— Un atgriezīsimies pie mūsu senču ražošanas meto­dēm, — Ernests pabeidza viņa teikumu.

— Noteikti, — misters Kalvins svinīgi atbildēja. — Es zinu, ka tas ir kaut kas līdzīgs mašīnu dragāšanai un ka tas ir absurds. Bet tad jau visa dzīve ir absurds, ja rau­gās no plutokrātijas mahināciju viedokļa. Sā vai tā, to­mēr mūsu mašīnu dragāšana ir vismaz praktiski iespē­jama, bet jūsu sapnis tāds nav. Jūsu sociālistiskais sap­nis ir, nu, vārdu sakot, sapnis. Mēs nevaram jums sekot.

— Es tikai vēlētos, lai jūs kaut drusku orientētos evo­lūcijas un socioloģijas jautājumos, — Ernests domīgi sa­cīja atvadoties. — Tad jūs ietaupītu mums daudz pūļu.

Sirn veikalnieku pusdienām sekoja viens satricinošs no­likums pēc otra kā pērkona spērieni; un es, mazais cil­vēks, kas biju bezrūpīgi vadijusi savas dienas klusajā universitātes pilsētā, pēkšņi biju ierauta ar saviem perso­niskajiem pārdzīvojumiem lielu pasaules notikumu vēr­petē. Kas mani padarīja par revolucionāri — mīla uz Er­nestu vai viņa skaidri attēlotā apkārtējās sabiedrības /lina —, to es nezinu, bet es kļuvu revolucionāre un no­kļuvu tādā notikumu virpulī, kas man pirms trim niēne- iiern vēl būtu bijis neaptverams.

Krīze manas pašas liktenī iestājās vienlaicīgi ar liela- |arn krīzēm sabiedrībā. Vispirms mans tēvs zaudēja ka­tedru universitātē. O nē, viņu neatlaida formāli! Viņu lūdza atteikties, tas bija viss. Tēvs par to daudz nebē- dāja. Viņš īstenībā bija apmierināts, jo viņa atlaišanai bija pamatos viņa grāmatas «Ekonomika un izglītība» publicēšana. Tas apstiprināja viņa argumentus, un viņš bija apmierināts. Jo kur viņš būtu dabūjis labāku pierā­dījumu apgalvojumam, ka izglītību būtībā noteic kapitā­listu šķira?

Tomēr šis pierādījums palika neminēts. Neviens neuzzi­nāja, ka tēvs bijis spiests atteikties. Viņš bija tik plaši pa­zīstams zinātnieks, ka vēsts par viņa aiziešanu no uni­versitātes un šīs aiziešanas patiesajiem iemesliem būtu radījusi satraukumu visā pasaulē. Laikraksti apbēra viņu slavinājumiem un cildināja par to, ka viņš atsacījies no vienmuļā darba universitātē, lai pilnīgi nodotos zinātnis­kiem pētījumiem.

Sākumā tēvs smējās. Tad viņš kļuva pikts — toniski pikts. Tad sekoja viņa grāmatas izņemšana no apgrozī­bas. Tas notika tik slepeni, ka pirmajā laikā mēs nekā nemanījām. Grāmatai iznākot, valstī sacēlās zināms sa­traukums. Kapitālistiskā prese pieklājīgā veidā pārmeta tēvam, nožēlojot, ka liels zinātnieks pametis savu darba lauku un pievērsies socioloģijai, no kuras viņš nekā ne­saprotot un kur esot sapinies aplamībās. Tas vilkās kādu nedēļu. Tēvs smējās savā nodabā un izsacījās, ka viņa grāmata esot ķērusi kapitālismu vārīgā vietā. Tad laik­raksti un kritikas žurnāli pēkšņi pārstāja apspriest grā­matu, un tā tikpat pēkšņi nozuda grāmatu tirgū. Pie grā­matu tirgotājiem nebija sadzenams neviens eksemplārs. Tēvs rakstīja izdevniecībai un saņēma atbildi, ka matrices sabojātas nelaimes gadījumā. Sekoja nesekmīga sarak­stīšanās. Beidzot izdevniecība, piespiesta izsacīties bez ap­linkiem, atbildēja, ka neesot iespējams izdot grāmatu no jauna, bet tā esot gatava atsacīties no visām tiesībām uz to.

— Jūs neatradīsiet grāmatai neviena izdevēja visā valstī, — Ernests viņu brīdināja. — Jūsu vietā es liktos mierā. Jūs esat tikai mazliet iepazinušies ar Dzelzs papēdi.