Džeks Londons - Dzelzs papēdis

Vidusšķira vēl nebija galīgi iznīcināta. Stingrais ske­lets bija palicis, kaut gan tam nebija vairs spēka. Sīkie fabrikanti un veikalnieki, cik nu viņu bija, dzīvoja pil­nīgi no plutokrātijas žēlastības. Viņiem pašiem nebija ne ekonomiska, ne politiska mugurkaula. Saņēmuši no plu­tokrātijas attiecīgu pavēli, viņi vairs neiesūtīja sludinā­jumus Hersta presei.

Hersts cīnījās drosmīgi. Viņš izdeva savus laikrakstus joprojām, zaudējot uz tiem ik mēnesi pusotra miljona. Viņš publicēja sludinājumus bez maksas. Plutokrātija deva jaunas pavēles, un sīkie fabrikanti un veikalnieki applūdināja Herstu ar vēstulēm, uzteikdami savu agrāko sludinājumu publicēšanu. Hersts neatlaidās. Viņš saņēma tiesas brīdinājumus, bet neļāvās iebiedēties. Viņam pie­sprieda sešus mēnešus cietuma par necieņas izrādīšanu tiesai, neklausot tās rīkojumiem, un beidzot neskaitāmās prasības aplīdzināt zaudējumus piespieda viņu bankrotēt. Viņam nebija vairs nekādu iespēju. Plutokrātija bija iz­sacījusi savu lēmumu. Tiesu iestādes atradās plutokrātijas rokās, un tām vajadzēja lēmumu izpildīt. Līdz ar Herstu sabruka arī demokrātiskā partija, kuras priekšgalā viņš bija nesen nostājies.

Pēc Hersta un demokrātiskās partijas iznīcināšanas tās piekritējiem atlika divi ceļi: viens veda uz sociālistu, otrs uz republikāņu partiju. Tā notikās, ka mēs, sociālisti, ievācām Hersta pseidosociālistiskās propagandas ražu, jo lielākā daļa viņa piekritēju pārnāca mūsu pusē.

Toreizējā fermeru ekspropriācija arī būtu pavairo­jusi par mums nodoto balsu skaitu, ja nebūtu nodi­bināta īslaicīga un dzīvot nespējīga fermeru partija. Er­nests un sociālistu līderi šķieda milzu pūles, lai dabūtu savā pusē fermerus, bet sociālistu laikrakstu un izdevnie­cību iznīcināšana bija pārāk liels šķērslis, un mutvārdu propaganda nebija vēl pietiekami izkopta. Tāpēc misteram Kalvinam līdzīgi politiķi, kaut paši arī piederēja pie ekspropriētajiem zemkopjiem, pievāca fermerus un iz­šķieda viņu politisko spēku veltīgā vēlēšanu cīņā.

— Nabaga zemnieki, — Ernests kādreiz rūgti nosmē­jās, — viņi taču pilnīgi ir trestu rokās!

Tā arī patiešām bija. Septiņi lielie tresti, kopīgi strā­dājot, apvienoja savu milzīgo virspejņu un nodibināja lauksaimniecības trestu. Dzelzceļu sabiedrības, kas kon­trolēja tarifus, baņķieri un biržas vīri, kas kontrolēja lauksaimniecības produktu cenas, bija jau sen padarījuši fermerus par saviem parādniekiem. Bankas un atsevišķi tresti sen jau bija aizdevuši fermeriem milzu sum­mas. Fermeri bija iekļuvuši tīklā. Vēl tikai vajadzēja izvilkt tīklu no ūdens, un to uzņēmās lauksaimniecības trests.

Tūkstoš deviņsimt divpadsmitā gada grūtā stāvokļa sekas bija drausmīga cenu krišanās lauksaimniecības preču tirgū. Tagad cenas nosita apzināti, līdz fermeri no­nāca galīgā postā, kamēr dzelzceļu sabiedrības ar saviem pārmērīgi augstajiem tarifiem savukārt piespieda viņus galīgi pie sienas. Fermeri bija spiesti aizņemties aizvien vairāk naudas, līdz viņiem vairs nebija iespējams nomak­sāt vecos parādus. Tam sekoja zemes ieķīlāšana hipotēku bankā un turpmākā parādzīmju uzkrāšanās, līdz beidzot fermeri gluži vienkārši* nodeva savu īpašumu lauksaim­niecības tresta rokās. Viņiem nebija citas izejas. Atdevuši savu īpašumu, viņi sāka strādāt trestam kā pārvaldnieki, inspektori, priekšstrādnieki un vienkārši algādži. Viņi strādāja par algu. Viņi kļuva dzimtcilvēki, īsāk sakot, vergi, kam vajadzēja pelnīt maizi sviedriem vaigā. Viņi nevarēja meklēt citu kungu, jo kungs visur bija viens un tas pats — plutokrātija. Viņi nevarēja pārcelties uz pil­sētām, jo tās arī bija plutokrātijas varā. Viņiem atlika tikai viena izeja — pamest dzimto vietu un kļūt par klaidoņiem, vārdu sakot, mirt badā. Tomēr arī šo iespēju viņiem atņēma, izdodot jo stingrus likumus pret klaido­nību un nelokāmi realizējot tos.

Protams, šur tur vēl palika fermeri vai pat veselas fer­meru grupas, kas sevišķu apstākļu dēļ bija paglābušies no ekspropriācijas. Tomēr tādu bija pārāk maz, un tos pašus ekspropriēja nākamajā gadā. [65]

Tādi bija apstākļi tūkstoš deviņsimt divpadsmitā gada rudenī, un sociālistu līderi nosprieda, ka nu esot kapitā­lismam pienācis gals. Vienīgi Ernests domāja citādi. Grū­tības bija ārkārtīgi palielinājušas bezdarbnieku armiju. Fermeru un vidusšķiras izpostīšana, tāpat arodbiedrību smagā sakāve, ko tās bija cietušas visā frontē, sociālis­tiem radīja ciešu pārliecību par kapitālisma bojā eju, un viņi izaicinot meta plutokrātijai cimdu sejā.

Ak, kā mēs bijām pārvērtējuši pretinieka spēkus! So­ciālisti visur daudzināja savu nākamo uzvaru vēlēšanās un izskaidroja situāciju nepārprotamiem vārdiem. Pluto­krātija pacēla cimdu. Un plutokrātija apsvērdama un ap­domādama uzvarēja mūs, sašķeļot mūsu spēkus. Tās sle­penie aģenti sacēla brēku, ka sociālisti esot dieva zaimo­tāji un ateisti. Plutokrātija iesvēla baznīcas, galvenokārt katoļu baznīcu, cīņā pret mums un nolaupīja mums krietnu daļu strādnieku balsu. Un plutokrātija bija arī tā, kas caur saviem slepenajiem aģentiem uzmudināja fer­meru partiju un pat izkliedēja fermerus pa pilsētām un ieveda mirstošās vidusšķiras rindās.

Tomēr sociālisti uzvarēja. Bet tā nebija izšķīrēja uz­vara, ko mums būtu devusi augstākā izpildu vara un pār­svars visos likumdevējos orgānos. Diemžēl mums vaja­dzēja pieredzēt, ka esam mazākumā. Taisnība, kongresā mums bija piecdesmit vietas, bet, kad tūkstoš deviņsimt trīspadsmitā gada pavasarī mūsu pārstāvji šīs vietas ieņēma, viņi atklāja, ka ir pilnīgi bezspēcīgi. Viņi bija gan laimīgāki par fermeriem, kas bija dabūjuši divpa­dsmit vietas valdībā, tomēr nevarēja pavasarī tās ieņemt, jo bijušie kongresa locekļi atsacījās tās atstāt un tiesas at­radās oligarhijas rokās. Bet nu es aizsteidzos notikumiem priekšā. Man vispirms jārunā par uztraucošo tūkstoš de­viņsimt divpadsmitā gada ziemu.

Grūtie laiki bija radījuši neiedomājamu patēriņa sa­mazināšanos. Bezdarbniekiem nebija naudas, par ko Iepirkties. Rezultātā plutokrātijai palika vēl lielāks preču pārpalikums nekā jebkad. Šis pārpalikums bija jāizvieto ai zemēs, jo plutokrātijai vajadzēja naudas, lai realizētu savus kolosālos plānus. Saspringti pūlēdamās izvietot pār­palikumus pasaules tirgū, plutokrātija sadūrās ar Vāciju. Saimnieciskas sadursmes parasti atrisināja ar kariem, un ši sadursme nebija nekāds izņēmums. Varenais Vācijas ķeizars bruņojās, un Savienotās Valstis darīja to pašu.

Debesi sedza melni un draudīgi kara mākoņi. Pasaules katastrofa šķitās durvju priekšā, jo visā pasaulē bija grūti laiki, strādnieku nemieri, bojā ejoša vidusšķira, bez­darbnieku armijas, saimniecisko interešu sadursmes pa­saules tirgū un tuvojošās sociālistiskās revolūcijas baigā dunoņa. 1

Oliģarhija gribēja sākt karu ar Vāciju. Tā gribēja karu aiz daudziem iemesliem. Notikumu jūklī, kurus šāds karš radītu, jaunā starptautisko kāršu pārdalīšanā, jaunu vie­nošanos un līgumu slēgšanā oliģarhija varēja daudz ko gūt. Bez tam karš varēja uzsūkt daudzus nacionālos pār­palikumus, samazināt bezdarbnieku armiju, kas apdrau­dēja visas valstis, un dāvāt oligarhijai atelpu tās tālāko plānu realizēšanai. Šādam karam vajadzēja nodrošināt oligarhijai faktisku kundzību pasaules tirgū. Tam vaja- . — , «

1 Šī baigā dunoņa bija dzirdama jau ilgi. Jau 1906. gadā lords l'.ivberijs, anglis, izsacījās lordu palātā: «Nemiers Eiropā, sociālisma izplatīšanās un anarhisma draudošā pieaugšana ir brīdinājums vai- dibām un valdošām šķirām, ka strādnieku šķiras stāvoklis Eiropā kļūst aizvien nepanesamāks un ka jādara viss iespējamais revolūcijas novēršanai — japaceļ algas, jāsamazina darba stundu skaits un jā­pazemina cenas pārtikai un citām nepieciešamām precēm.» Biržas orgāns «Wall Street Journal» šādi komentēja lorda Eivberija runu: «Sos vārdus sacījis aristokrāts un konservatīvākās partijas pārstāvis Eiropā, tāpēc to nozīme jo lielāka. Tajos ir vērtīgāki uzskati par politisko ekonomiju nekā daudzās grāmatās. Tie skan kā brīdinājuma sauciens. Ievērojiet to, džentlmeņi no kara un jūrniecības departa­mentiem!» -r -