Džeks Londons - Dzelzs papēdis

Tie bija izmanīgi, mundri cilvēki, un viņu valoda bija skaidra un vienkārša. Viņi kā vienā mutē sūdzējās par lielajiem sindikātiem un trestiem. Viņu lozungs bija: «Nost ar trestiem!» Visa posta cēlonis esot tresti, un viņi visi apsūdzēja tos. Viņi uzskatīja, ka valstij jāpārņem savā īpašumā tādi tresti kā dzelzceļu un telegrāfa trests; mil­zīgā bagātību uzkrāšanās jāaizkavē ar attiecīgiem ienā­kumu nodokļiem. Tāpat viņi prasīja, lai pašvaldību īpa­šumā pārietu tādas labierīcības kā ūdensvads, gāze, tele­fons un ielu dzelzceļi.

Sevišķi interesants bija mistera Asmunsena stāsts par savām akmeņlauztuvju īpašnieka likstām. Viņš atzinās, ka nekad nav guvis peļņu no sava uzņēmuma, kaut gan akmeņlauztuves kopš Sanfrancisko izpostīšanas lielajā zemestrīcē stipri paplašinājušās. Tanīs sešos gados, kopš sākta Sanfrancisko atjaunošana, viņa uzņēmums četrkār- šojies un astoņkāršojies, bet viņam tomēr neklājoties labāk.

— Dzelzceļš pārzina manus darījumus labāk par mani, — viņš sacīja. — Tas zina manus darījumu izde­vumus līdz pēdējam centam un tāpat manu līgumu no­teikumus. Kā tas kļūst zināms, to es varu tikai minēt. Laikam manā un manu veikalu draugu uzņēmumos dar­bojas spiegi, jo, tiklīdz es noslēdzu kādu prāvāku līgumu, kura noteikumi sola man labu peļņu, tā dzelzceļš paaug­stina maksu par pārvadājumiem no manām lauztuvēm līdz nosūtīšanas vietai. Paskaidrojumi netiek sniegti. Dzelzceļš aprij manu peļņu. Šādos apstākļos es nekad neesmu varējis panākt dzelzceļa atsacīšanos no tādas ta­rifu paaugstināšanas. No otras puses, ja bijušas neveik­smes, ja cēlušies darījumu izdevumi vai noslēgti līgumi ar neizdevīgākiem nosacījumiem, dzelzceļš tūliņ pazemina maksu par pārvadāšanu. Kādas tam sekas? Dzelzceļš vienmēr pievāc manu peļņu, vai tā liela vai maza.

— Jums tātad paliek pāri apmēram tik daudz, — Er­nests viņu pārtrauca, — cik jūs saņemtu kā uzņēmuma vadītājs, ja akmeņlauztuves piederētu dzelzceļam.

— Tieši tik daudz, — Asmunsens piekrita. — Es ne­sen izskatīju savas pēdējos desmit gados vestās grāmatas un pārliecinājos, ka esmu taisni tik daudz nopelnījis, cik pelna uzņēmuma vadītājs. Tikpat labi dzelzceļš varētu būt manu akmeņlauztuvju īpašnieks un iecelt mani par uzņēmuma vaditāju.

— Tikai ar to atšķirību, — Ernests smējās, — ka tad dzelzceļam būtu jāuzņemas tas risks, no kura jūs to tik laipni atbrīvojat.

— Pilnīgi pareizi, — misters Asmunsens noskumis pie­krita.

Kad katrs bija izkratījis savu sirdi, Ernests sāka vēr­sties pie visiem ar jautājumiem. Pirmo viņš iztaujāja mis­teru Ouenu.

— Vai jūs pirms sešiem mēnešiem neatvērāt Berklijā jaunu filiāli?

— Jā, — misters Ouens atbildēja.

— Un kopš tā laika, cik esmu ievērojis, trīs mazi kolo- niālveikali aizvēruši savas durvis. Vai jūsu filiāle tam par iemeslu?

Misters Ouens apliecināja to ar pašapmierinātu smaidu:

— Viņi nevarēja noturēties pret mums.

— Kāpēc?

— Mums bija vairāk kapitāla. Jo lielāks uzņēmums, jo mazāki izdevumi un lielāka izdarība.

Un jūsu filiāle uzsūkusi trīs mazu uzņēmumu peļņu. Es saprotu. Bet sakiet — kas noticis ar šo uzņēmumu īpašniekiem?

— Viens vada mūsu smago auto. Kas noticis ar pārē­jiem, nezinu.

Ernests tūliņ pievērsās misteram Kovaltam.

— Jūs pārdodat ļoti daudz preču par pazeminātām ce­nām. [46] Kas noticis ar tiem sīkajiem drogistiem, ko jūs piespiedāt pie sienas?

— Viens no viņiem tagad vada mūsu receptūras no­daļu, — skanēja atbilde.

— Un jūs uzsūcāt peļņu, kas agrāk bija palikusi vi­ņiem?

— Protams, tāpēc jau mēs esam veikalnieki.

— Un jūs, — Ernests pēkšņi pievērsās misteram As- munsenam, — jūs esat sašutis, ka dzelzceļš piesavinās jūsu peļņu?

Misters Asmunsens pamāja.

— Jūs gan gribētu paturēt peļņu savā kabatā?

Misters Asmunsens atkal pamāja.

— Uz citu rēķina?

Atbildes nebija.

— Uz citu rēķina? — Ernests neatlaidās.

— Tā taču iegūst peļņu, — misters Asmunsens īsi at­teica.

— Tātad veikalnieka uzdevums ir pelnīt uz citu rēķina un neļaut, lai citi pelna uz jūsu rēķina, vai ne?

Ernestam bija jāatkārto jautājums, iekāms misters As­munsens atbildēja.

— Jā, tā tas ir, — viņš sacīja. — Tikai mums nav iebildumu, ja arī citi pelna, vienīgi šī peļņa nedrīkst būt pārmērīga.

— Tas ir, jūs domājat, liela, bet jums pašam nav iebil­dumu iegūt lielu peļņu? Taču ne?

Misters Asmunsens laipni atzinās šinī vājībā. Tad

Ernests ņēma kādu citu uz grauda, misteru Kalvinu, kam agrāk bija piederējusi liela piensaimniecība.

— Pirms neilga laika jūs cīnījāties pret piena trestu, un nu jūs esat meties sīkmuižnieku politikā. [47] kā tas ga­dījies?

— O, es vēl neesmu no šīs cīņas atteicies, — misters Kalvins atbildēja, uzmezdams mums pietiekami kareivīgu skatienu. — Es apkaroju trestu tanī jomā, kur tas ir ap­karojams, — politiskajā. Es jums to paskaidrošu. Pirms neilga laika mēs, piensaimnieki, strādājām katrs pat­stāvīgi.

— Bet jūs taču savstarpēji konkurējāt, — Ernests viņu pārtrauca.

— Jā, un tāpēc peļņa samazinājās. Mēs mēģinājām organizēties, bet neatkarīgie piensaimnieki mums visu iz­jauca. Tad radās piena trests.

— Kuru finansēja no «Standard Oil Companv» [48] peļ­ņas, — Ernests piezīmēja.

— Jā, — misters Kalvins apstiprināja. — Toreiz gan mēs to nezinājām. Trests piestājās mums ar rungu: vai nu ar mums, un jums klāsies labi, vai pret mums, un mir­siet badā. Daudzi mūsējie iestājās trestā. Kas to nedarīja, kāra zobus vadzī. O jā, trests maksāja … sākumā. Piena cenas cēlās par centu Titrā. Vienu ceturtdaļu centa saņē­mām mēs, trīs ceturtdaļas trests, pēc tam cenas atkal cē­lās par centu, tikai mēs no tā centa nesaņēmām nekā. Mūsu prasības palika bez ievērības. Trestu kontrolēja «Standard Oil Company». Mēs atklājām, ka mēs šeit neesam nekas. Beidzot mēs nesaņēmām arī savu ceturt- daļcentu. Tad trests sāka mūs izspiest. Ko nu darīt? Bei­dzot mūs izspieda — un nepalika neviena piensaimnieka, tikai piena trests vien.

— Bet man liekas, ka jūs vēl būtu konkurences spējīgi, ja cenas paceltos par diviem centiem litrā, — Ernests viltīgi iebilda.

— Tā mēs arī domājām, un to mēs izmēģinājām. — Misters Kalvins brīdi klusēja. — Tas mūs izputināja. Trests pārdeva tirgū pienu lētāk, nekā mēs to varējām.

Pas vienmēr varēja gūt tur nelielu peļņu, kur mēs strā­dājam ar skaidriem zaudējumiem. Es šai lietā zaudēju pieedesmittūkstoš dolāru. Lielākā daļa mūsējo bankrotēja. Piensaimnieki vairs neeksistēja.

— Tātad trests atņēma jūsu peļņu, — Ernests konsta­tēja. — Un nu jūs mēģināt politikas jomā iznīcināt trestu nr likumīgiem līdzekļiem, lai atgūtu savu peļņu.

Mistera Kalvina seja atplauka.

— Taisni to pašu es saku zemniekiem savās runās. Tā Ir mūsu ideja, ietverta pāris vārdos.

— Bet trests tomēr ražo pienu lētāk, nekā to varētu darīt neatkarīgie piensaimnieki? — Ernests pratināja.

— Kāpēc lai tas to nedarītu ar savu lielisko organizā­ciju un jauno darba mehanizāciju, ko tam atļauj tā lie­lais kapitāls?

— Bez vārda runas, — Ernests piekrita. — Kāpēc gan ne, un trests to arī dara.

Misters Kalvins noturēja politisku runu, izklāstot sa­vus uzskatus. Daļa klausītāju viņam no sirds piekrita, un visi bija vienis prātis, ka tresti jāiznīcina.