Džeks Londons - Dzelzs papēdis

— Ko jūs domājat, — viņš iesāka, — es biju pusdie­nās pie Vilkoksa.

Vilkokss bija agrākais universitātes rektors, kura gur­dais gars bija vispārinājumu pārslodzīts, kas gan bija jauni tūkstoš astoņsimt septiņdesmitajā gadā, bet kopš tā laika nebija vairs revidēti.

— Es biju ielūgts, — tēvs turpināja. — Mani uzaici­nāja ierasties. — Viņš apklusa, un mēs nogaidījām. — O jā, es piekrītu, tas bija izstrādāts visai veikli, bet man bija jānoklausās pārmetumi. Man! Un no si veca izrak­teņa!

— Varu derēt, ka zinu, ko jums pārmeta, — Ernests ieteicās.

— Nē, un kaut jūs arī trīs reizes minētu, — tēvs smējās.

— Pietiks ar vienu reizi, — Ernests atteica. — Un man put nav jāmin, es tikai secināšu. Jums pārmeta jūsu pri­vāto dzīvi.

— Pareizi! — tēvs izsaucās. — Kā jūs to uzminējāt?

— Es zināju, ka tā būs. Es jūs jau agrāk brīdināju.

— Taisnība, — tēvs domīgi atbildēja. — Man tikai bija grūti tam ticēt. Bet, lai nu kā, tas man sniedz vie­nīgi vairāk pierādījumu manai grāmatai.

— Tas ir nieks pret to, kas vēl būs, — Ernests turpi- naja, — ja jūs joprojām uzņemsiet savās mājās visādus sociālistus un radikāļus, mani ieskaitot.

— Vecais Vilkokss teica to pašu. Viņš sarunāja daudz aplamību. Tas esot bezgaumīgi, pilnīgi nelietderīgi un nesaskanot ar universitātes tradīcijām un politiku. To visu viņš lika tikai manīt, tā ka man nebija iespējams viņu kārtīgi iedzīt strupceļā. Gandrīz jau man tas izde­vās, bet viņš sāka tikai daudzināt, cik augstu viņš un visa pasaule vērtējot mani kā zinātnieku. Viņam tas ne­bija patīkams uzdevums; bija redzams, cik neomulīgi viņš jutas.

— Viņam nav rīcības brīvības, — Ernests sacīja. — Va­žas [42] nav patīkams ierobežojums.

— Jā, tik daudz es no viņa uzzināju. Viņš sacīja, ka universitātei šogad vajadzīgs daudz vairāk naudas, nekā valsts piešķīrusi, tāpēc tai esot jābalstās uz privātu per­sonu ziedojumiem, un šīs personas celšot iebildumus, ja universitāte novērsīšoties no saviem augstajiem ideāliem un objektīviem pētījumieņi tīrās domas laukā. Kad es mē­ģināju iedzelt viņam ar jautājumu, kāds sakars manai privātai dzīvei ar universitātes novēršanos no tās aug­stajiem ideāliem, viņš man piedāvāja divgadīgu atvaļinā­jumu ar pilnu algu, lai es varētu braukt atpūtas un pētī­jumu nolūkos uz Eiropu. Protams, ka šādos apstākļos es nevarēju piedāvājumu pieņemt.

— Jums būtu labāk, ja jūs būtu to darījis, — Ernests drūmi atteica.

— Tā bija kukuļošana, — tēvs protestēja, un Ernests pamāja. — Šis nožēlojamais sacīja, ka viesībās un tam­līdzīgās vietās tenkojot par manu meitu, kas publiski pa­rādoties kopā ar tik samaitātu cilvēku kā jūs, un ka tas nesaskanot ar universitātes toni un godu. Viņš negribot izteikt man personiskus pārmetumus, nebūt ne, bet tādas valodas klīstot, un man vajagot to saprast.

Ernests mirkli pārdomāja teikto, tad sacīja, un viņa sejā mainījās satraukums ar drūmām dusmām:

— Aiz tā visa slēpjas kas vairāk par universitātes ideālu. Kāds izdarījis spiedienu uz rektoru Vilkoksu.

— Jūs tā domājat? — tēvs vaicāja, un viņa seja pauda vairāk intereses nekā baiļu.

— Es vēlētos, kaut varētu jums izteikt tās domas, kas nule vēl veidojas manās smadzenēs, — Ernests sacīja. — Nekad vēl pasaules vēsturē cilvēku sabiedrība nav at­radusies tik drausmīgā nepārtrauktu maiņu stāvoklī kā patlaban. Straujās pārgrozības mūsu industriālajā sis­tēmā rada tikpat straujas pārmaiņas mūsu reliģiskajā, po­litiskajā un sociālajā struktūrā. Briesmīgs, nepiedzīvots apvērsums veidojas sabiedrības ķermeni. To var tikai ne­skaidri noģist, bet tas ir jūtams gaisā jau šodien. Var jau nojaust šā milzīgā, nenoteicamā, šaušalīgā rēgu. Mans prāts bīstas saskatīt tā iespējamos veidfls. Jūs dzir­dējāt, ko nesen runāja Viksons. Aiz viņa vārdiem slēpās tas pats vārdā neminētais, bezveidīgais, ko es jūtu. Viņš to runādams neapzināti nojauta.

— Jūs gribat sacīt.'.. — tēvs iesāka, bet aprāvās.

— Es gribu sacīt, ka patlaban zemei uzmācas kāda milzīga, drausmīga ēna. Varat saukt to par oligarhijas ēnu, ja vēlaties, tas ir tuvākais apzīmējums, ko es iedro­šinos dot. Kāds būs tās raksturs, to es nevaru iedomāties. [43] varu tikai sacīt: jūsu stāvoklis ir bīstams — jums draud briesmas, ko manas paša bailes vēl palielina, jo neesmu spējīgs tās aptvert. Sekojiet manam padomam un ņemiet atvaļinājumu.

— Bet tā būtu gļēvulība, — tēvs pretojās.

— Nebūt ne. Jūs esat vecs virs. Jūs esat dzīvē veicis navu darbu, pie tam lielu darbu. Atstājiet tagad cīņu jau­natnei un spēkam! Mums, jauniešiem, darbs vēl priekšā, līva stāvēs man līdzās, lai notiktu kas notikdams. Viņa aizstās jūs cīņas frontē.

— Bet man taču nekā nevar darīt, — tēvs neatlaidās.

Es, paldies dievam, esmu neatkarīgs. O jā, es joti labi

zinu, cik nekrietni var izturēties pret profesoru, kas eko­nomiski atkarīgs no universitātes, bet es esmu neatkarīgs. Es neesmu profesors savas algas dēļ. Es varu ļoti ērti iztikt no saviem paša ienākumiem, un viņi taču vairāk man nevar atņemt kā algu.

— Jūs tomēr neredzat apstākļus īstā gaismā, — Er­nests atbildēja. — Ja tas viss notiks, no kā es baidos, las jums var tikpat viegli atņemt jūsu algu kā visus jūsu ienākumus, jā, pat visu īpašumu.

Tēvs kādu brīdi klusēja, viņš pārdomāja, un es redzēju viņa sejā rodamies apņēmības vaibstus. Pēdīgi viņš sacīja:

— Atvaļinājumu es neņemšu. — Viņš atkal mirkli klu­sēja. — Es strādāšu tālāk pie savas grāmatas. 1 Varbūt jums taisnība, bet, šā vai tā, es palikšu savā sargpostenī.

— Labi, — Ernests noteica. — Jūs ejat to pašu ceļu, ko bīskaps Morhauzs, un tuvojaties līdzīgai katastrofai. Iekāms jūs nonāksiet šī ceļa galā, jūs jau abi būsiet pro­letārieši.

Runa novirzījās uz bīskapu, un mēs lūdzām Ernestu pastāstīt, ko viņš ar bīskapu izdarījis.

— Viņš ir kļuvis garīgi slims, kopš izstaigājis elli kopā ar mani. Es viņam parādīju dažu mūsu fabrikas strād­nieku dzīvokļus. Es parādīju viņam tās cilvēku atliekas, ko mūsu industrijas mašīna aizmetuši, un viņš noklausī­jās to dzīves gājumu. Es viņu ievedu Sanfrancisko posta perēkļos, un viņš mācījās atzīt, ka žūpošanai, prostitū­cijai un noziegumam ir dziļāki cēloņi par iedzimtu izvir­tību. Viņš ir ļoti slims, un pats ļaunākais tas, ka viņš vairs nevalda pār sevi. Viņš ir pārāk ētisks, pārāk dziļi saviļņots un, kā parasti, nepraktisks. Viņš lidinās māko­ņos ar visādiem ētiskiem maldiem un plāniem par savu misiju izglītoto aprindās. Viņš uzskata par savu svētu pienākumu atmodināt veco baznīcas garu un sludināt tā vēsti valdošām šķirām. Viņš ir pārpūlējies. Viņa jūtas izlauzīsies agri vai vēlu, un tad notiks katastrofa. Kāda veidā, to var tikai minēt. Viņš ir tīra, apgarota dvēsele, bet galīgi nepraktisks. Es nespēju viņu saprast. Es nevaru noturēt viņu zemes virsū. Apžilbinošā ātrumā viņš trau­cas pretī savam Getsemanas dārzam. Šīs cēlās dvēseles taisni kā nolemtas krustā sišanai.

— Un tu? — es ievaicājos, un mans smaids nespēja noslēpt norūpējušās mīlas nopietnību.

— Es ne, — viņš atsmaidīja. — Man var piespriest nāves sodu vai noslepkavot, bet krustā sist nekad. Es pārāk stingri un cieši turos pie zemes.