Džeks Londons - Dzelzs papēdis

— Kāpēc jūs zaudējāt prāvu? — es jautāju.

Advokāts bija uz mirkli pārsteigts un apjucis, un manī

radās līdzcietība pret šo nožēlojamo radījumu. Tad viņš sāka gausties. Gaušanās likās viņam iedzimta. Viņš bija īsts nelaimesputns. Viņš gaudās par liecinieku izteicie­niem, jo tie bijuši labvēlīgi vienīgi pretējai pusei. Neviena vārda viņš neesot varējis no viņiem izdabūt Džeksonam par labu. Viņi labi zinājuši, no kurienes vējš pūš. Džek­sons esot nelga. Pulkvedis Ingrams esot viņu iebiedējis un samulsinājis. Ingrams esot nepārspējams nopratinā­šanā. Viņš pavcdinajis Džeksonu sniegt diskreditējošas atbildes.

— Kā viņa atbildes varēja būt diskreditējošas, ja tais­nība bija viņa pusē? — es noprasīju.

— Kāda te nozīme taisnībai? — viņš savukārt jautāja. — Jūs redzat visas šīs grāmatas. — Viņš norādīja uz virkni sējumu sava mazā biroja sienas plauktos. — Viss, ko es tanīs esmu lasījis un izpētījis, māca man, ka likums un taisnība ir divas dažādas lietas. Prasiet jeb­kuram advokātam! Kas ir taisnība, to mums māca svēt­dienas skolā. Grāmatas mums māca ko citu: likumu.

— Vai jūs gribat sacīt, ka Džeksonam bija taisnība un viņš tomēr zaudēja prāvu? — es neatlaidos. — Vai jūs gribat sacīt, ka tiesneša Koldveia tiesā nav nekādas tais­nības?

Mazais advokāts mirkli blenza manī, tad enerģija iz­gaisa viņa sejā.

— Man nebija nekādu iespēju, — viņš sāka no jauna gausties. — Viņi padarīja Džeksonu par nelgu un mani arī. Un kādas iespējas lai man būtu? Ingrams ir liels jurists. Ja viņš tāds nebūtu, vai tad Sjeras vērptuves, Erstona gruntsgabalu sindikāts, Berklijā akciju sabied- nba, Oklendas, Sanleandras un Plezentonas elektrības

abiedrības pieņemtu viņu par savu juriskonsultu? Viņš ir tresta jurists, un tresti nealgo muļķus. [25] Ko jūs domā­jat, kāpēc Sjeras vērptuves maksā viņam katru gadu divdesmittūkstoš dolāru? Protams, tādēļ, ka viņš ir šīs summas vērts. Es tik vērts neesmu. Ja es tāds būtu, tad es nestāvētu nomaļus, nebadotos un nenodarbotos ar (adām prāvām kā ar Džeksona prāvu. Vai jūs domājat, es būtu daudz saņēmis, ja būtu prāvu laimējis?

— Droši vien jūs būtu Džeksonu izputinājuši, — es atbildēju.

— Protams, — viņš pikti attrauca. — Man taču arī jādzīvo, vai ne? [26]

— Viņam ir sieva un bērni, — es pārmetu.

— Man arī, — viņš atbildēja. — Un visā pasaulē bez manis nav neviena cilvēka, kas rūpētos, lai viņi neno­mirst badā.

Viņa seja pēkšņi atmaiga, viņš atvēra savu pulksteni un parādīja uzņēmumu vāciņa iekšpusē — sievieti un divas mazas meitenes.

— Te viņas ir,, paskatieties! Mums ir grūti klājies, ļoti grūti. Es biju cerējis aizsūtīt viņas uz laukiem, kad lai­mēšu Džeksona prāvu. Te neveselīgi apstākļi, bet tagad man nav iespējams viņas aizsūtīt.

Kad es posos aiziet, viņš atkal uzsāka savas gaudas:

— Man nav ne vismazāko izredžu. Pulkvedis Ingrams un tiesnesis Koldvels ir tuvi draugi. Es nesaku, ka šī draudzība būtu izšķīrēja prāvā, ja es nopratināšanā būtu panācis no lieciniekiem vajadzīgās atbildes, tomēr jāat­zīst, ka tiesnesis Koldvels darīja visu, lai es netiktu pie vajadzīgajiem pierādījumiem. Tiesnesis Koldvels un pulk­vedis Ingrams ir vienas ložas un kluba biedri. Viņi dzīvo kaimiņos tādā apvidū, kur es nevaru atļauties dzīvot. Viņu sievas pastāvīgi apmeklē viena otru. Viņas vienmēr sarīko kāršu partijas un daudz ko tamlīdzīgu.

— Bet vai jūs vēl domājat, ka taisnība Džeksona pusē? — es ievaicājos, apstādamās uz sliekšņa.

— Es nedomāju, es to zinu, — skanēja atbilde. — Sā­kumā gan es domāju, ka viņam ir drusku izredzes. Sievai es nekā par to nestāstīju. Man negribējās sagādāt viņai vilšanos. Viņa tā bija pieķērusies domām par uzturēšanos laukos, kaut gan tas bija grūti izdarāms.

— Kāpēc jūs nepievērsāt uzmanību tam faktam, ka Džeksons gribēja pasargāt mašīnu no bojājumiem? — es jautāju Pīteram Donelijam, vienam no priekšstrādniekiem, kas bija liecinājuši tiesā.

Viņš ilgi pārdomāja, iekāms atbildēja. Tad viņš pa­meta bažīgu skatienu visapkārt un sacīja:

— Tāpēc, ka man ir sieva un trīs tik jauki bērni, kādi jebkad redzēti, lūk, kāpēc.

— Es nesaprotu.

— Citiem vārdiem sakot, tas nebija ieteicami, — viņš atbildēja.

— Jūs gribat sacīt… — es iesāku.

Viņš mani strauji pārtrauca:

— Gribu sacīt to pašu, ko teicu. Es jau ilgi strādāju vērptuvē. Kā bērns es sāku strādāt pie spolēm un kopš tā laika esmu lēnām ticis uz augšu. Savu tagadējo iz­cilo stāvokli esmu ieguvis ar grūtu darbu. Es esmu darbu vadītājs, ja vēlaties zināt, bet es šaubos, vai visā vērp­tuvē pastieptos kāda roka glābt mani, ja es slīktu. Esmu vienmēr sastāvējis arodbiedrībā, bet divu streiku laikā es biju akciju sabiedrības pusē. Mani nosauca par streik­lauzi. Neviens nenāktu iedzert ar mani kādu glāzi, ja es uzaicinātu. Vai jūs redzat šīs rētas man galvā? Tās ir no ķieģeļiem, ko svieda man pakaļ. Katrs bērns pie spolēm nolād mani. Mans vienīgais draugs ir akciju sabiedrība.

Un tas nav pienākums, kas mani saista pie tās, bet die­nišķā maize un manu bērnu dzīvība. Tā tas ir.

— Vai Džeksons bija vainīgs? — es jautāju.

— Viņam būtu vajadzējis saņemt zaudējumu atlīdzību. Viņš bija labs strādnieks, kas ne par ko nesūdzējās.

— Vai tad jums nebija iespējams pateikt visu patie­sību, kā jūs bijāt zvērējuši?

Viņš papurināja galvu.

— Patiesību, tīru patiesību un tikai patiesību? — es svinīgi atkārtoju.

Viņa sejā atkal izpaudās kaislīgs satraukums — un viņš pacēla acis nevis pret mani, bet pret debesi.

— Savu bērnu labā es esmu gatavs degt mūžīgās elles ugunīs, — viņš atbildēja.

Henrijs Dalass, ģenerāldirektors, bija vīrs ar lapsas seju. Viņš man uzmeta izaicinošu skatienu un atsacījās runāt par prāvu. Es nevarēju izdabūt no viņa ne vārda par tiesas gaitu un viņa izteicieniem. Ar otru darba va­dītāju man vairāk laimējās. Džeimss Smiss bija cilvēks ar skarbiem sejas pantiem, un es zaudēju drosmi, viņu ieraudzījusi. Arī viņš, tā man likās, nebija noteicējs par sevi, bet turpmākā sarunā es manīju, ka viņa garīgais līmenis augstāks nekā viņa aprindu cilvēkiem. Viņš bija vienis prātis ar Pīteru Doneliju, ka Džeksonam būtu va­jadzējis saņemt atlīdzību, jā, viņš pat gāja tālāk un no­sauca tādu rīcību par necilvēcisku un zemisku, kad strād­niekam, kuru nelaimes gadījums padarījis par kropli, atņem maizi. Viņš paskaidroja arī, ka vērptuvē bieži no­liekot nelaimes gadījumi un akciju sabiedrība cīnoties visiem spēkiem pret prasībām atlīdzināt zaudējumus.

«Tas nozīmē simtiem tūkstošiem dolāru gadā akcionā­riem par labu.» Un es biju spiesta domāt par pēdējām dividendēm, ko mans tēvs saņēma, par savu krāšņo tērpu un tēva grāmatām, ko nopirka par šo naudu. Es atcerē­jos Ernesta vārdus, ka pie manām drēbēm līp asinis, un saku drebēt.

— Vai jūs neuzsvērāt savā liecībā, ka Džeksons cietis nelaimes gadījumā, mēģinādams pasargāt mašīnu no bo­jājumiem? — es jautāju.

— Nē, — viņš atbildēja, un viņa lūpas rūgti saknie- bās. — Es liecināju, ka Džeksons pats vainīgs pie savas nelaimes aiz nolaidības un nevērības un ka akciju sa­biedrība nav nekādā ziņā vainojama vai atbildīga.

— Vai tā bija nolaidība?