Džeks Londons: Dzelzs papēdis

Tik daudz es uzzināju, iekāms devos pie miera, un ilgi vēl gulēju nomodā un domās klausījos viņa balss ska­ņas. Es nobijos pati no savām domām. Viņš tik maz līdzi­nājās manas šķiras vīriešiem, bija tik svešāds un spēcīgs. Viņa pašpārliecinātība iepriecēja un biedēja mani, jo sa­vas iztēles rotaļīgajās ainās es viņu drīz vien ieraudzīju ka savu mīļoto, savu vīru. Es biju bieži dzirdējusi, ka vīrieša spēks esot neatvairāms pievilcības faktors sieviešu acīs, bet Everhards bija pārāk stiprs. — Nē, nē! — es izsaucos. — Tas ir neiespējami, aplam! — No rīta pamo­dos, noilgojusies viņu redzēt. Man gribējās dzirdēt, kā viņš uzveic citus vīriešus diskusijās ar savu kareivīgi skanošo balsi, gribējās viņu redzēt visā viņa pašapzinī­gumā un spēkā, kā viņš dragā citu omulību, kā izmet vi­ņus no iemītās domu takas. Kas par to, ka viņš nodar­bojas ar šādu akrobātiku? Lietojot viņa paša izteicienu, tas «iedarbojās», radīja efektu. Un bez tam viņa akrobā­tikā bija prieks noraudzīties, tā satrauca līdzīgi kaujas signālam.

Vairākas dienas aizvadīju, lasot Ernesta grāmatas, ko man aizdeva tēvs. Ernests rakstīja tāpat, kā runāja, — skaidri un pārliecinoši. Tā bija viņa apbrīnojamā vienkār­šība, kas pārliecināja jau tad, kad vēl pastāvēja šaubas. Viņam piemita spējas visu padarīt skaidru. Viņš bija iz­cils izskaidrotājs. Tomēr, par spīti viņa stilam, man daudz kas nepatika. Viņš pārāk stipri uzsvēra to, ko viņš sauca par šķiru cīņu, — darba un kapitāla antagonismu, inte­rešu konfliktu.

Tēvs ar patiku atstāstīja Dr. Hemerfīlda spriedumu par Ernestu. Dr. Hemerfīlds bija apgalvojis, ka Ernests esot «nekaunīgs pienapuika; kas pārāk uzpūtīgs uz savu visai trūcīgo zināšanu mazumiņu». Viņš nebija arī vēlējies Er­nestu vairs satikt.

Toties bīskaps Morhauzs izsacījās, ka Ernests viņu ļoti interesējot, un labprāt vēlējās viņu satikt. — Spēka pilns jauneklis, — viņš bija izteicies. — Un rosīgs, ļoti rosīgs. Tikai pārāk pašapzinīgs, pārāk pašapzinīgs.

Kādā pēcpusdienā Ernests ieradās kopā ar tēvu. Bīs­kaps arī bija atnācis, un mēs dzērām tēju verandā. Er­nesta biežā uzturēšanās Berklijā bija izskaidrojama ar to, ka viņš klausījās universitātē speciālas lekcijas bio­loģijā un daudz strādāja pie savas jaunās grāmatas «Fi­lozofija un revolūcija» [17] .

Ernestam ienākot, veranda, šķitās, pēkšņi kļuva šaura. Viņš nebija pārmērīgi liels — tikai piecas pēdas un de­viņas collas garš, bet viņš radīja ap sevi plašuma atmo­sfēru. Sasveicinoties ar mani, viņš viegli apmulsa, kas likās dīvaini un nesaskanēja ar viņa drosmīgo skatienu un stingro, drošo roku, kas saspieda manējo sveiciena mirklī. Viņa acis arī tad bija mierīgas un drošas. Viņš šoreiz ilgi noraudzījās manī, un viņa skatienā tobrīd bija lasāms kāds jautājums.

— Es nupat izlasīju jūsu «Strādnieku šķiras filozo- liju», — es sacīju, un viņa acīs atmirdzēja prieks.

.— Ceru, ka jūs paturējāt prātā, kādiem lasītājiem šī grāmata domāta, — viņš atbildēja.

— Jā gan, un taisni tāpēc man ar jums jāstrīdas, —es izaicinot atteicu.

— Man arī būs jādara tas pats, mister Everhard, — bīskaps Morhauzs man pievienojās.

Ernests untumaini paraustīja plecus un paņēma pa­sniegto tējas tasīti.

Bīskaps palocīdamies laida mani pirmo pie vārda.

— Jūs musināt uz šķiru naidu, — es iesāku. — Es uzskatu, ka ir nepareizi un nosodāmi modināt strādnieku šķirā visus zemiskos un rupjos instinktus. Šķiru naids ir antisociāls un, man šķiet, arī antisociālistisks.

— Nav mana vaina, — viņš atbildēja. — Šķiru naids nav ne manu rakstu tekstā, ne noskaņojumā.

— Oho! — es pārmetot iesaucos un, paņēmusi viņa grāmatu, atšķīru to.

Viņš smaidīdams dzēra malciņiem tēju, kamēr es pār­šķirstīju lappuses.

'— Simt trīsdesmit otrā lappusē! — Es skaļi lasīju:

— «Tāpēc pašreizējā sqciālās attīstības stadijā starp darba devējiem un darba ņēmējiem var pastāvēt vienīgi šķiru cīņa.»

Es triumfējot paskatījos viņā.'

— Tur nav ne vārda par šķiru naidu. — Viņš uzsmai­dīja man.

— Bet jūs sakāt: šķiru cīņa.

— Tas nav tas pats, kas šķiru naids, — viņš atbildēja.

— Un ticiet man, mēs nekūdām uz naidu. Mēs sakām, ka šķiru cīņa ir sociālās attīstības sekas. Par to mēs neesam atbildīgi. Mēs neradām šķiru cīņu. Mēs tikai iz­skaidrojam to, kā Ņūtons izskaidroja gravitācijas likumu. Mēs tikai izskaidrojam pēc būtības interešu pretrunas, kas rada šķiru cīņu.

— Bet interešu pretrunām taču nevajadzētu būt! — es izsaucos.

— Esmu ar jums pilnīgi vienis prātis, — viņš sacīja. — Taisni pēc tā mēs, sociālisti, cenšamies — izbeigt inte­rešu pretrunas! Atvainojiet, Jaujiet man ko nolasīt! — Viņš paņēma grāmatu un pāršķīra pāris lappušu. — Simt divdesmit sestā lappuse. «Šķiru cīņas cikls, kas sākas ar pirmatnējā komunisma sairšanu un privātīpašuma iz­celšanos, izbeigsies, privātīpašumam kļūstot par sociālis­tisku īpašumu.»

— Bet es neesmu ar jums vienis prātis, — iejaucās bīskaps, kura bālās, askētiskās sejas vieglais pietvīkums pauda viņa satraukumu. — Jūsu premisa ir nepareiza. Starp darbu un kapitālu nav nekā līdzīga interešu pret­runām — vai vismaz nedrīkstētu būt.

— Pateicos, — Ernests uzsvērti atbildēja. — Ar savu pēdējo apgalvojumu jūs man atkal atdodat manu premisu.

— Bet kāpēc vispār jābūt pretrunām? — bīskaps de­dzīgi jautāja.

Ernests paraustīja plecus.

— Laikam mēs esam tādi radīti, man šķiet.

— Bet mēs nemaz neesam tādi! — bīskaps izsaucās.

— Vai jūs runājat par ideālu cilvēku, — Ernests jau­tāja, — par pašaizliedzīgu, dievībai līdzīgu, ideālu cil­vēku, kas tik reti sastopams, ka praksē ar to nemaz nav jārēķinās, vai runājāt par ikdienišķo, parasto vidusmēra cilvēku?

— Par parasto vidusmēra cilvēku, — skanēja atbilde.

— Kas ir vājš un spējīgs kļūdīties un maldīties?

Bīskaps Morhauzs pamāja.

— Un sīkumains un savtīgs?

Viņš atkal pamāja.

— Ievērojiet! — Ernests brīdināja. — Es teicu: «sav­tīgs».

— Vidusmēra cilvēks ir savtīgs, — bīskaps drosmīgi atzina.

— Viņš iekāro visu, ko var iegūt?

— Viņš iekāro visu, ko var iegūt, diemžēl tā ir.

— Nu jūs man esat rokā! — Ernesta žokļi sacirtās kā slazdi. — Tagad es jums parādīšu. Iedomāsimies cilvēku, kas strādā uz ielu dzelzceļa.

— Viņš tur nestrādātu, ja nebūtu kapitāla, — bīskaps pārtrauca.

— Pareizi, bet jums būs jāpiekrīt, ka kapitālam jāiet bojā, ja strādnieki nepelnīs tam dividendes.

Bīskaps klusēja.

— Vai jūs piekrītat? — Ernests uzstāja.

Bīskaps pamāja.

— Tad mūsu apgalvojumi anulē viens otru un mēs nonākam izejas stāvoklī, — Ernests lietišķi konstatēja. — Sāksim no gala. Ielu dzelzceļa strādnieki dod savu darbu. Akcionāri dod kapitālu. Ar strādnieku un kapitāla apvienoto darbību tiek nopelnīta nauda K Nopelnītā nauda tiek sadalīta starp viņiem. Kapitāla daļa saucas «divi­dendes», strādnieku daļa saucas «alga».

— Ļoti labi, — bīskaps piezīmēja. — Un nav ne­kāda iemesla domāt, ka dalīšana nebūtu notikusi miera ceļā.

— Jūs jau esat aizmirsuši, par ko mēs vienojāmies, — Ernests aizrādīja. — Mēs taču vienojāmies, ka vidus­mēra cilvēks ir savtīgs. Viņš ir praktisks cilvēks. Jūs esat pacēlušies mākoņos un noorganizējuši tur dalīšanu starp tādiem cilvēkiem, kādiem tiem vajadzētu būt, bet kādu nav. Atgriezīsimies uz zemes! Strādnieks, būdams savtīgs, grib iegūt no šīs dalīšanas visu, kas vien iegūstams. Ka­pitālists, būdams savtīgs, tāpat grib no šīs dalīšanas iegūt visu, kas iegūstams. Bet, ja nu ieguvuma daudzums ir ierobežots un divi cilvēki grib iegūt to visu, tad rodas interešu pretrunas. Tās ir interešu pretrunas starp darbu un kapitālu. Un tās ir nesamierināmas pretrunas. Kamēr pastāvēs strādnieki un kapitālisti, viņi vienmēr strīdēsies par sadalīšanu. Ja jūs šovakar būtu Sanfrancisko, jums vajadzētu iet kājām. Ielu dzelzceļi tur nedarbojas.