Džeks Londons: Dzelzs papēdis

— Un tomēr Aristoteļa uzskati valdīja Eiropā divpa­dsmit gadsimtus, — Dr. Bolingfords svinīgi paziņoja. — Bet Aristotelis bija metafiziķis.

Dr. Bolingfords pārlaida visiem skatienu, saņemdams atzinīgus mājienus un smaidus.

— Jūsu piemērs ir nelaimīgi izvēlēts, — Ernests at­bildēja. — Jūs atsaucaties uz visai tumšu periodu cilvē­ces vēsturē. īstenībā mēs taču dēvējam šo periodu par tumšajiem viduslaikiem. Tas bija laiks, kad zinātne bija nokļuvusi metafiziku varā, kad fiziķi nodarbojās ar gud­rības akmens meklēšanu, ķīmija pārvērtās alķīmijā un astronomija astroloģijā. Aristoteļa uzskatu kundzību var tikai nožēlot!

Dr. Bolingfords sadrūma, bet tad viņa seja noskaidro­jās un viņš sacīja:

— Ja nu arī pieņemam, ka jūsu attēlotā drausmīgā aina atbilst patiesībai, tad tomēr jums jāatzīst, ka meta­fizika vismaz tik daudz laba darījusi, ka izvedusi cilvēci no šā tumšā laikmeta, izvedusi laimīgāku gadsimtu gaismā.

— Tur metafizikai nav nekādu nopelnu, — Ernests at­cirta.

— Kā? — Dr. Hemerfīlds iesaucās. — Vai tās nebija domas un apsvērumi, kas noveda pie lielajiem atklājumu ceļojumiem?

— Ak, mans dārgais, — Ernests pasmaidīja, — es do­māju, ka jūs jau esat diskvalificēts. Jūs taču vēl līdz pat šim neesat atradis kļūdu manā filozofijas definīcijā. Jūs patlaban nebalstāties uz īstenības. Tomēr tas ir meta­fiziku paņēmiens, un es jums piedodu. Nē, es atkārtoju: metafizikai tur nav nekādu nopelnu. Maize un sviests, zīds un dārgakmeņi, dolāri un centi, un vēl tas, ka tika slēgts sauszemes ceļš uz Indiju, — tie bija atklājumu ceļojumu iemesli. Kad Konstantinopole krita tūkstoš četr­simt piecdesmit trešajā gadā, turki nobloķēja karavānu ceļu uz Indiju. Eiropas tirgotājiem vajadzēja atrast citu ceju. Tas bija patiesais iemesls atklājumu ceļojumiem. Kolumbs uzvilka buras, lai uzmeklētu jaunu ceļu uz In­diju. Tas lasāms katrā vēstures grāmatā. Pie reizes cil­vēki uzzināja jaunus faktus par zemeslodes dabu, lielumu un veidu, un Ptolemaja sistēmas spožums sāka bālēt.

Dr. Hemerfīlds nošņācās.

— Vai jūs man nepiekrītat? — Ernests vaicāja. — Kur es esmu kļūdījies?

— Mans apgalvojums paliek spēkā, — Dr. Hemerfīlds saīdzis atbildēja. — Vajadzētu pārāk daudz laika, lai patlaban iedziļinātos šinī jautājumā.

— Zinātniekam nekad nav par ilgu, — Ernests laipni aizrādīja. — Tā taču zinātnieks sasniedz savu mērķi. Tā­pēc viņš nonāca Amerikā.

Es neattēlošu visu šo vakaru, kaut gan man sagādā prieku atsaukt atmiņā katru mirkli, katru sīkumu no šīm pirmajām stundām, kad iepazinos ar Ernestu Everhardu.

Iesākās nikna kauja, garīdznieki dabūja sarkt un uz­traukties, it īpaši, kad Ernests viņus nosauca par roman­tiskiem filozofiem, burvju māksliniekiem un tamlīdzīgi.

Viņš pastāvīgi uzbruka tiem ar faktiem. — Fakts, godā­tais, neapgāžams fakts! — viņš mēdza izsaukties uzvaras priekā, iedzinis kādu pretinieku strupceļā. Viņam bija faktu pārpilnība. Ar faktiem viņš izlika saviem pretinie­kiem slazdus, ar faktiem sita viņus, ar faktiem apbēra.

— Liekas, ka jūs zemojaties faktu altāra priekšā, — Dr. Hemerfīlds zobojās.

— Nav neviena cita dieva kā fakts, un misters Ever­hards ir tā pravietis, — Dr. Bolingfords pārfrazēja.

Ernests smīnot piekrita.

— Es esmu kā teksasietis, — viņš sacīja un, kad vi­ņam lūdza paskaidrojumu, turpināja: — Redzat, misūrieši vienmēr saka: «Pierādiet man to.» Teksasieši turpretī prasa: «Ielieciet man to saujā.» Tas pierāda, ka viņi nav metafiziķi.

Kad Ernests, starp citu, atklāti pateica, ka filozofi me­tafiziķi nekad nav varējuši pierādīt savu patiesību, Dr. He­merfīlds pēkšņi uzprasīja:

— Kas ir patiesības pierādījums, jaunais cilvēk? Varbūt jūs būtu tik laipns paskaidrot mums to, par ko gudrāki cilvēki nekā jūs tik ilgi lauzījuši galvu?

— Labprāt, — Ernests atbildēja. Viņa pašpārliecinātība mulsināja pārējos. — ,Gudrie cilvēki tāpēc veltīgi lauzī­juši galvu par patiesību, ka meklējuši to zilā gaisā. Ja viņi būtu palikuši uz stabilajiem zemes pamatiem, tad būtu atraduši to itin vienkārši — viņi pat būtu atklājuši, ka paši ik dienas pierāda patiesību ar ikvienu savas dzī­ves praktisko rīcību un domu.

— Pierādījumus, pierādījumus, — Dr. Hemerfīlds ne­pacietīgi atkārtoja, — bez izlocīšanās. Dodiet mums to, pēc kā mēs esam ilgi meklējuši, — patiesības pierādījumu. Dodiet mums to, un mēs būsim līdzīgi dieviem.

Viņa vārdi un izturēšanās pauda aizvainojošu, ņirdzīgu skepsi, kas vairumam klātesošo sagādāja slepenu prieku. Vienīgi bīskaps Morhauzs izskatījās neapmierināts.

— Dr. Džordans [10] to izsacījis visai skaidri, — Ernests sacīja. — Viņa patiesības pierādījums ir: «Vai tā iedarbo­sies? Vai tu esi gatavs likt par to ķīlā savu dzīvību?»

— Tik vien? — Dr. Hemerfīlds ņirgājās. — Jūs neesat ņēmis vērā bīskapu Berkliju. Viņš nekad nav cietis sakāvi.

— Metafiziku karalis, — Ernests smējās. — Vienīgi ī(īsu piemērs nav laimīgi izvēlēts. Kā pats Berklijs [11] kon- • tatējis, viņa metafizika nav iedarbojusies.

Dr. Hemerfīlds bija galīgi pārskaities. Likās, it kā viņš Initu pieķēris Ernestu zādzībā vai melos.

- Jaunais cilvēk, — viņš brēca, — šis apgalvojums Ir tikpat vērts, cik visi pārējie jūsu šīvakara izteicieni. Tā Ir uzpūtība, zemiska un neatbildīga.

— Esmu galīgi satriekts, — Ernests liekuļoja paze­mību. — Tikai nezinu, no kā. Jums tas jāliek man saujā, doktor.

— Labi jau, labi, — Dr. Hemerfīlds ārd;jās. — Kā jūs lo zināt? Kā jūs zināt, ka bīskaps Berklijs apliecinājis, ka viņa metafizika nav iedarbīga? Jums nav nekāda pie­rādījumā, jaunais cilvēk, tā vienmēr bijusi iedarbīga.

— Es uzskatu par pierādījumu, ka Berklijā metafizika nav bijusi iedarbīga, — Ernests mirkli vilcinājās, — to, ka Berklijam bija negrozāms ieradums staigāt pa durvīm, nevis cauri sienai, to, ka viņš lika savas labklājības pa­matos maizi, sviestu un gaļu, to, ka viņš skuvās ar bār­das nazi, kas bija pietiekami iedarbīgs, lai notīrītu seju no bārdas sariem.

— Bet tie taču ir materiāli priekšmeti! — Dr. Hemer- fitds izsaucās. — Metafizika ir kaut kas garīgs.

— Un tā iedarbojas arī garīgi? — Ernests lēnīgi jau­tāja.

Sarunu biedrs pamāja.»

— Tad jau neskaitāmi eņģeļi var dejot uz adatas smai­les — garīgi, — Ernests prātoja. — Un zvērādās ietērpts gaļas ēdējs dievs arī var pastāvēt un darboties — garīgi, un nekādu pretpierādījumu nav — garīgi. Es domāju, doktor, ka jūs arī dzīvojat garīgi.

— Mans gars ir mana karaļvalsts, — skanēja atbilde.

— Citiem vārdiem sakot, jūs dzīvojat pa mākoņiem. Bet es esmu pārliecināts, ka jūs ierodaties zemes virsū ēšanas reizēs vai arī zemestrīces laikā. Bet sakiet, dok- lor, — vai zemestrīces laikā jums nav bail, ka jūsu bezmiesīgo ķermeni neķer kāds bezvielas ķieģelis?

Tanī pašā mirklī Dr. Hemerfīlds neapzinīgi pieskārās ar roku galvai, kur viņam bija rēta zem matiem. Ernests bija nejauši izvēlējies ļoti piemērotu salīdzinājumu. Lielās zemestrīces [12] laikā Dr. Hemerfīldu gandrīz bija nositis sabrūkošs dūmenis. Visi sāka skaļi smieties.

— Nu? — Ernests ievaicājās, kad jautrība bija nori- musies. — Jūsu pretpierādījumus!

Un klusumā viņš atkārtoja vēlreiz: — Nu? — Tad viņš piemetināja:—Jūsu klusēšana nav diezin cik laba atbilde.