Džeks Londons: Dzelzs papēdis

— Atkal streiks? — bīskaps izbijies iejautājās. [18]

— Jā, viņi strīdas par ielu dzelzceļu peļņas sadalīšanu.

Bīskaps Morhauzs uztraucās.

— Tas ir aplam! — viņš iesaucās. — Tas ir tik īsre­dzīgi no strādnieku puses! Kā viņi var cerēt uz mūsu simpātijām …

— Ja mēs esam spiesti iet kājām, — Ernests ironizēja.

Bet bīskaps Morhauzs neievēroja viņa vārdus un tur­pināja:

— Viņu apvārsnis ir pārāk šaurs. Cilvēkiem jābūt cil­vēkiem, nevis zvēriem. Tagad atkal būs varmācības un slepkavības, sērojošas atraitnes un bāriņi. Kapitālam un darbam jābūt draugiem. Tiem jāstrādā rokrokā pašiem savā labā.

— Nu jūs atkal lidinājāties mākoņos, — Ernests sausi piezīmēja. — Atgriezieties zemes virsū! Neaizmirstiet: mēs taču vienojāmies, ka vidusmēra cilvēks ir savtīgs.

— Bet viņš nedrīkst tāds būt! — bīskaps izsaucās.

— Te es jums atkal piekrītu, — skanēja Ernesta at­bilde. — Viņš nedrīkstētu tāds būt. Bet viņš tāds būs, kamēr dzīvos tādā sabiedriskā iekārtā, kas balstās uz lopiskas ētikas.

Bīskaps bija sašutis, un mans tēvs klusām smējās.

— Jā, lopiska ētika, — Ernests nesaudzīgi turpināja, — tāda pastāv kapitālistiskā sistēmā. Un par to iestājas jūsu baznīca, to jūs sludināt, tiklīdz uzkāpjat kancelē. Lopiska ētika! Cita apzīmējuma nav.

Bīskaps Morhauzs pievērsa tēvam lūdzošu skatienu, bet tas smējās un kratīja galvu.

— Baidos, ka misteram Everhardam būs taisnība, — viņš sacīja. — Neiejaukšanās politika, katrs sev, un velns lai rauj visu pārējo. Kā misters Everhards pagājušo reizi sacīja, tas ir jūsu — baznīcas tēvu uzdevums atbalstīt pastāvošo sabiedrisko iekārtu, un uz šiem pamatiem sa­biedrība arī turas.

— Bet tā taču nav Kristus mācība! — bīskaps iesaucās.

— Tagadējā baznīca nemāca Kristus mācību, — Er­nests aši iejaucās. — Tāpēc arī strādnieki negrib ielais­ties nekādās darīšanās ar baznīcu. Baznīca sankcionē ka­pitālistu drausmīgo brutalitāti un nežēlību pret strādnieku šķiru.

— To baznīca nesankcionē, — bīskaps iebilda.

— Bet baznīca arī neprotestē pret to, — Ernests at­teica. — Un, ja baznīca neprotestē, tad tā sankcionē, jo neaizmirstiet, ka baznīcu uztur kapitālistu šķira.

— Sādā gaismā es neesmu šo jautājumu apskatījis, — bīskaps naivi noteica. — Bet jums nevar būt taisnība. Es zinu gan, ka daudz kas šinī pasaulē ir nejauks un

1 nutis. Es zinu, ka baznīca ir zaudējusi tos, ko jūs dēvē­jat par proletariātu K

— Proletariāts nekad nav jums piederējis, — Ernests Iesaucās. — Proletariāts radies ārpus baznīcas iespaida sfēras un bez baznīcas.

— Es jūs nesaprotu. — Bīskaps samulsa.

— Ļaujiet man paskaidrot! Astoņpadsmitā gadsimta beigās līdz ar mašīnu un fabriku sistēmas ieviešanu pla­kas darbaļaužu masas pazaudēja savu dzimteni. Vecā darba sistēma bija sabrukusi. Darba tautu aizdzina no ciematiem un sadzina fabriku pilsētās. Tiklab mātēm, kā bērniem vajadzēja strādāt pie mašīnām. Ģimenes dzīve saira. Apstākļi bija drausmīgi. Tas ir baigs stāsts.

— Zinu, zinu, — bīskaps Morhauzs pārtrauca, sāpīgi saviebdamies. — Tas bija šausmīgi. Bet tas notika pirms pusotra gadsimta.

Bīskaps Morhauzs vilcinājās. Tāpat kā Dr. Hemerfīlds, viņš nebija pieradis pie šādas «saskriešanās», kā Ernests to dēvēja.

— Astoņpadsmitā gadsimta vēsture ir uzrakstīta, -— Ernests aši piemetināja. — Ja baznīca nebūtu klusējusi, tad tā arī grāmatās nebūtu mēma.

— Baidos, ka baznīca būs klusējusi, — bīskaps atzinās.

— Un klusē vēl šodien.

— Te es nepiekritu, — bīskaps atteica.

Ernests mirkli klusēja, vaicājoši paraudzījās viņā un tad pieņēma izaicinājumu.

— Labi, — viņš sacīja. — Redzēsim. Čikāgā ir sie­vietes, kas strādā visu nedēļu par deviņdesmit centiem. Vai baznīca ir protestējusi pret to?

— To es pirmo reizi dzirdu, — bija atbilde. — Deviņ­desmit centi nedēļā! Tas ir šausmīgi!

— Vai baznīca ir pret to protestējusi? — Ernests ne­atlaidās.

— Baznīcai tas nav zināms. — Bīskaps bija dziļi no­mākts.

— Bet baznīcai taču bija pavēlēts: «Ganiet manas avis!» — Ernests zobojās. Tomēr nākamā mirklī viņš jau sacīja: — Piedodiet manu zobošanos, bīskap, bet jums gan nav jābrīnās, ja mums zūd pacietība. Kad jūs esat protestējuši savās kapitālistiskajās draudzēs pret bērnu nodarbināšanu dienvidu štatu kokvilnas rūpnīcās? [21] Sešu septiņu gadu veci bērni strādā katru nakti divpadsmit stundas ilgā maiņā. Viņi nekad neredz sauli. Viņi mirst kā mušas. Dividendes ir samaksātas ar viņu asinīm. Un par šīm dividendēm Jaunajā Anglijā ceļ greznas baznīcas, kurās jūsējie notur sājas svētrunas šo dividendu slī­pētajiem, taukajiem īpašniekiem.

— Es to nezināju, — bīskaps vārgi nočukstēja. Viņa neja bija bāla, un likās, viņš jutās nelabi.

— Tatad jūs neesat protestējuši?

Bīskaps pakratīja galvu.

— Tātad baznīca ir šodien tikpat mēma kā astoņpa­dsmitā gadsimtā?

Bīskaps klusēja, un Ernests ievirzīja sarunu citās sliedēs:

— Jūs zināt, ka tos garīdzniekus atlaiž, kas grib pro­testēt.

— Nedomāju, ka tas būtu tik viegli.

— Vai jūs gribat protestēt? — Ernests jautāja.

— Parādiet man šādas ļaundarības, kādas jūs minējāt, mūsu pašu draudzē, un es protestēšu.

— Es jums parādīšu tās, — Ernests mierīgi atbildēja. — Esmu jūsu rīcībā. Es jūs ņemšu līdzi ceļojumā uz elli.

— Un es protestēšu. — Bīskaps saslējās krēslā, un viņa smalkie sejas panti kļuva kareivīgi asi. — Baznīca nedrīkst būt mēma!

— Jūs atlaidīs, — Ernests brīdināja.

— Es jums pierādīšu pretējo, — skanēja atbilde. — Es pierādīšu, ka baznīca ir maldījusies aiz nezināšanas. Vēl vairāk, es esmu pārliecināts, ka viss briesmīgais, kas sa­stopams rūpniecībā, ir radies vienīgi aiz kapitālistu šķiras nezināšanas. Tiklīdz tā visu uzzinās, tā vērsīs visu par labu. Un baznīcas uzdevums ir panākt, lai tā visu uzzi­nātu.

Ernests sāka smieties. Viņš smējās rupji, un es jutos spiesta aizstāvēt bīskapu.

— Neaizmirstiet, — es sacīju, — ka jūs redzat tikai vienu medaļas pusi. Mūsu sabiedrībā ir daudz laba, kaut jiīs arī negribat to redzēt. Bīskapam Morhauzam taisnība. Rūpniecības radītais ļaunums ir drausmīgs, kā jūs to sakāt, bet tas radies aiz nezināšanas. Atsevišķi sabied­rības slāņi ir pārāk krasi nošķīrušies.

— Pat mežonīgie indiāņi nav tik rupji un nežēlīgi kā kapitālistu šķira, — viņš atbildēja, un šinī mirklī es viņu ienīdu.

— Jūs nepazīstat mūs, — es sacīju. — Mēs neesam rupji un nežēlīgi.

— Pierādiet! — viņš mani izaicināja.

— Kā lai es jums pierādu? — es sadusmojos.

Viņš papurināja galvu.

— Es negribu, lai jūs pierādāt man. Pierādiet to pati sev!

— Es tāpat zinu.

— Jūs nezināt nekā, — viņš strupi atcirta.

— Nu, nu, bērni, — tēvs mierinot ierunājās.

— Man vienalga, — es sašutusi iesāku, bet Ernests pārtrauca mani:

— Man liekas, jums vai jūsu tēvam, kas ir viens un tas pats, ir ieguldīta nauda Sjeras vērptuvēs.

— Kāds tam sakars? — es izsaucos.

— Nekāds lielais nav, — viņš gausi iesāka, — tikai apģērbs, ko jūs valkājat, ir notraipīts asinīm. Maize, ko jūs ēdat, ir asiņaina. Sīku bērnu un spēcīgu vīru asinis lāso no jūsu griestu sijām. Kad es aizveru acis, es dzirdu, kā asins lāses krīt pār mani.