Džeks Londons: Dzelzs papēdis

Un, pakļaudamies saviem vārdiem, viņš aizvēra acis un atlaidās sēdeklī. Man izlauzās asaras aiz dusmām un apvainotas pašmīlas. Neviens manā mūžā nebija pret mani tik rupji izturējies. Tiklab bīskaps, kā mans tēvs bija pārsteigti un apmulsuši. Viņi mēģināja ievadīt sa­runu mierīgākā gultnē, bet Ernests atvēra acis, mirkli palūkojās manī un novērsās. Viņa mutes izteiksme bija skarba un acis tāpat; tanīs nebija ne jausmas no smaida. Ko viņš man gribēja sacīt, kādu bargu pamācību izteikt, to es nedabūju zināt, jo šinī brīdī kāds vīrs, kas gāja garām pa ietvi, apstājās un pameta skatienu uz mums. Tas bija liela auguma vīrietis, trūcīgi ģērbies, un nesa uz muguras smagu nastu — no niedrēm un bambusa taisī­tus statņus, krēslus un ietvarus. Viņš nolūkojās uz māju it kā neziņā, vai nākt iekšā un mēģināt pārdot kaut ko 110 savām precēm.

— So vīru sauc Džeksonu, — Ernests sacīja.

— Tādam spēcīgam vīrietim vajadzēja gan strādāt, ne­vis staigāt par pauninieku, [22] — es strupi atbildēju.

— Paskatieties uz viņa kreiso piedurkni, — Ernests pieklājīgi aizrādīja.

Es paskatījos un redzēju, ka piedurkne ir tukša.

— Tās bija asinis arī no šīs rokas, ko es dzirdēju lā­sojam no jūsu griestu sijām, — Ernests tikpat laipni tur­pināja. — Viņš zaudēja savu roku Sjeras vērptuvēs, un jns viņu izmētāt uz ielas kā nodzītu zirgu. Kad es saku «jūs», tad domāju vērptuvju direktoru un administrāciju, ko jūs un citi akcionāri algojat vērptuvju vadīšanai. Tas bija nelaimes gadījums, kas notika tādēļ, ka Džeksons mēģināja paglābt akciju sabiedrībai pāris dolāru. Viņa roka iekļuva zobratā. Viņš būtu mierīgi varējis atstāt mazo akmentiņu, ko ieraudzīja starp rata zobiem. Tas būtu salauzis tikai kādu rindu zobu. Viņš tomēr tvēra pēc akmens, un viņa roku ierāva mašīnā un samala līdz plecam. Tas notika naktī. Vērptuve strādāja virsstundas. Akcionāriem toreiz izmaksāja glītas summas. Džeksons bija strādājis garas stundas, viņa muskuļi bija zaudē­juši savu elastību un veiklību, tāpēc kustība izdevās pa- gausāka. Tādēļ arī mašīna sagrāba viņu. Viņam ir sieva un trīs bērni.

— Ko akciju sabiedrība darījusi viņa labā? — es jau­tāju.

— Neko. Ak tā, kaut ko tomēr. Tā spīdoši uzvarēja tiesā, kur Džeksons, iznācis no slimnīcas, bija iesniedzis prasību atlīdzināt zaudējumus. Akciju sabiedrībai, zināt, ir lieliski advokāti.

— Jūs neizstāstījāt visu, — es pārliecināta sacīju. — Varbūt jūs nezināt visu. Varbūt šis cilvēks izturējās bezkaunīgi.

— Bezkaunīgi! Ha-ha-ha! — Viņa smiekli bija velniš­ķīgi. — Mīļais dievs! Bezkaunība! Ar savu sakropļoto roku! Par spīti visam, viņš bija lēnprātīgs un pazemīgs un nebija pat domājis kļūt bezkaunīgs.

— Bet tiesa? — es neatlaidos. — Sūdzība taču nebūtu izlemta viņam par ļaunu, ja nebūtu bijuši apstākļi, kurus jūs neminējāt.

— Pulkvedis Ingrams, akciju sabiedrības galvenais advokāts, ir attapīgs jurists. — Ernests mirkli saspringti vērās manī, tad turpināja: — Es jums teikšu, kas jums darāms, mis Kaninghema. Noskaidrojiet šo gadījumu ar Džeksonu!

— To es tīk un tā būtu darījusi, — es dzestri attraucu.

— Lieliski, — viņš labsirdīgi pasmaidīja, — un es jums pateikšu, kur šo cilvēku satikt. Bet es drebu, iedo­mājoties, ko jūs uzzināsiet sakarā ar Džeksona roku.

Un tā notika, ka tiklab bīskaps, kā es pieņēmām Er­nesta izaicinājumu. Viņi abi aizgāja, un es paliku ar sā­pīgu sajūtu, ka man un manai šķirai nodarīta netaisnība. Šis cilvēks bija kā mežonīgs zvērs. Es viņu toreiz ienīdu un mierināju sevi ar domām, ka citāda izturēšanās no strādnieku šķiras pārstavja nav gaidāma.

Man pat sapņos nebūtu ienācis prātā, kāda liktenīga loma manā dzīvē būs Džeksona rokai. Pats Džeksons, kad es viņu sameklēju, mani maz ietekmēja. Atradu viņu sašķiebtā graustā [23] jomas tuvumā, purva malā. Mājas ap­kārtnē bija dīķi ar stāvošu ūdeni, kuru virsmu klāja za- jas, trūdošas dujķes, kas izplatīja neciešamu smirdoņu.

Džeksons patiešām bija lēnprātīgs un pazemīgs, kā Ernests bija viņu attēlojis. Viņš darbojās ap kādu niedru pinumu un strādāja cītīgi vien, kamēr es ar viņu runāju. Tomēr, neievērojot viņa lēnprātību un pazemību, man šķita, ka esmu uztvērusi pirmās briestoša sarūgtinājuma pazīmes, kad viņš sacīja:

— Vismaz par naktssargu mani būtu varējuši ielikt. [24]

Es maz varēju izdabūt no viņa. Viņš likās truls, un

tomēr veiklā strādāšana ar vienu roku šķita noliedzam viņa trulumu. Man radās kāda doma.

— Kā tas gadījās, ka jūsu roka iekļuva mašīnā? — es jautāju.

Viņš ilgi un pētījot noskatījās manī un tad papurināja galvu.

— Es nezinu. Tā gadījās.

— Nolaidība? — es uzstājos.

— Nē, — viņš atbildēja. — Tā to nevar saukt. Es strā­dāju virsstundas, un man liekas, biju par daudz noguris. Tanīs septiņpadsmit gados, ko esmu nostrādājis vērp­tuvē, esmu ievērojis, ka nelaimes gadījumi visbiežāk no­tiek īsi pirms svilpes. 1 Es varētu derēt, ka pēdējā stundā pirms svilpes notiek vairāk nelaimes gadījumu nekā visā pārējā dienā. Kad cilvēks stundām ilgi saspringti strā­dājis, viņš vairs nav tik izveicīgs. Es esmu pārāk daudzus redzējis saraustītus, saplosītus un sadragātus līdz nepa­zīšanai.

— Daudzus? — es pratināju.

— Veseliem simtiem, arī bērnus.

Izņemot dažus drausmīgus sīkumus, Džeksona stāsts par viņa nelaimes gadījumu pilnīgi saskanēja ar to, ko l)iju dzirdējusi. Kad es jautāju, vai viņš nav pārkāpis kādus mašīnas apkalpošanas noteikumus, viņš pakratīja galvu.

— Es norāvu ar labo roku dzensiksnu, — viņš sacīja, — un tvēru ar kreiso pēc akmentiņa. Es nemaz nepaska­tījos, vai dzensiksna patiešām ir norauta, jo domāju, ka mana labā roka būs to izdarījusi. Tomēr tā nebija. Es tvēru ātri, bet siksna nebija pilnīgi nost, un tā mašīna norāva man roku.

— Tas gan bija sāpīgi, — es līdzjūtīgi piezīmēju.

— Kaulu krakšķēšana patīkama vis nebija, — skanēja viņa atbilde.

Par savu tiesas prāvu viņš nebija īsti skaidrībā. Viņš zināja vienīgi to, ka nav saņēmis nekādu zaudējumu at­līdzību. Viņam likās, ka tiesas nelabvēlīgais spriedums balstījies uz direktora un priekšstrādnieku liecībām. Viņu liecības, kā viņš izsacījās, «nebija tādas, kādām tām va­jadzēja būt». Es nolēmu uzmeklēt šos lieciniekus.

Man bija skaidrs, ka Džeksona stāvoklis ir bēdīgs. Viņa sieva slimoja, un viņš pats nespēja ar saviem pinu­miem un pauninieka darba nopelnīt ģimenei uzturu. Viņš bija palicis parādā īri, un viņa vecākais — vienpadsmit- gadīgais zēns tagad iestājās darbā vērptuvē.

— Viņiem vajadzēja dot man sarga vietu, — tie bija viņa pēdējie vārdi, man aizejot.

Kad es biju runājusi ar Džeksona aizstāvi, abiem priekšstrādniekiem un vērptuves direktoru, kas bija lie­cinājuši tiesā, man vajadzēja atzīt, ka Ernesta apgalvo­jums nav bez pamata.

Aizstāvis izskatījās vārgs un nespējīgs cilvēks, un, viņu ieraugot, es nebrīnījos, ka Džeksons bija zaudējis prāvu. Manas pirmās domas bija, ka Džeksons saņēmis, ko pelnījis, izvēlēdamies šādu aizstāvi. Bet tad man pēkšņi atausa atmiņā divi Ernesta izteikumi: «Akciju sa­biedrība algo lieliskus advokātus» un «Ingrams ir visai attapīgs jurists». Es aši apsvēru, un man kjuva skaidrs, ka akciju sabiedrība, protams, var atalgot labākus juristus nekā tāds strādnieks kā Džeksons. Bet tie vēl bija sīkumi. Vajadzēja noteikti būt kādam lielākam iemeslam, kāpēc tiesas process noritēja Džcksonam nelabvēlīgi.