Džeks Londons: Dzelzs papēdis

Bet Dr. Hemerfīldam šobrīd pietika — un cīņa ņēma jaunu virzienu. Ernests izaicināja garīdzniekus uz katra soļa. Ja viņi apgalvoja, ka pazīstot strādnieku šķiru, viņš pateica viņiem īstu patiesību, pierādīja, ka viņi nekā nezina par strādnieku šķiru, un uzaicināja apgāzt viņa pierādījumus. Viņš meta tiem acīs faktu pēc fakta, ne­ļāva tiem pacelties mākoņos, atsauca tos atpakaļ pie ze­mes un tās faktiem.

Cik skaidra man ataust atmiņā šī aina! Es vēl tagad dzirdu šo kareivīgo pieskaņu viņa balsī, kad viņš uzbruka saviem pretiniekiem ar faktiem, un katrs no tiem bija kā pātagas cirtiens. Viņš bija nežēlīgs. Viņš neprasīja saudzības un nesaudzēja neviena. [13] es nekad neaizmir­sīšu to cirtienu, ko viņš tiem beigās deva.

— Jūs esat šovakar vairākkārt atzinušies, pa daļai at­klāti, pa daļai neviļus, ka jūs nepazīstat strādnieku šķiru. Es nedomāju jums to pārmest. Kā lai jūs varētu par to kaut ko zināt? Jūs nedzīvojat ar to kopā. Jūs mītat citā vidē kopā ar kapitālistu šķiru. Un kāpēc arī ne? Kapitā­listu šķira algo jūs, baro jūs, ietērpj jūs tanīs drēbēs, ko jūs šovakar valkājat. Un par to jūs sludināt metafiziku, kas jūsu maizestēviem ir sevišķi pieņemama, un šī meta­fizika ir sevišķi pieņemama tāpēc, ka tā neapdraud pa­stāvošo sabiedrisko iekārtu.

Pie šiem vārdiem visi sāka skaļi protestēt.

— O, es neapšaubu jūsu godīgumu, — Ernests turpi­nāja. — Jūs esat godīgi. Jūs sludināt to, kam jūs ticat. Te meklējams jūsu spēks un jūsu vērtība — kapitālistu šķirai. Bet, ja jūsu ticībai rastos cits virziens, kas ap­draudētu pastāvošo iekārtu, jūsu maizestēviem vairs ne­patiktu jūsu svētrunas un jūs atceltu no amata. Šad un tad jau kaut kas tamlīdzīgs notiek, vai ne? [14]

šoreiz neviens nerunāja pretī. Garīdznieki sēdēja mēmā padevībā, vienīgi Dr. Hemerfīlds noteica:

— Ja viņu uzskati nepareizi, viņus lūdz atteikties no amata.

— Citiem vārdiem sakot, ja viņu uzskati nav pieņe­mami, — Ernests atbildēja un turpināja: — Un tāpēc es jums saku, strādājiet tāpat vien tālāk, pelniet savu algu ar svētrunām, bet lieciet, dieva dēļ, strādnieku šķiru mierā! Jūs atrodaties ienaidnieka nometnē. Jums nav nekā kopīga ar strādnieku šķiru. Jūsu rokas ir mīkstas, jo citi strādā jūsu labā. Jūsu vēderi ir tauki aiz barības pār­pilnības. (Pie šiem vārdiem Dr. Bolingfords sarāvās, un visu skatieni pievērsās viņa krietni apjomīgajam vēderam. Par viņu mēdza runāt, ka viņš kopš gadiem neesot re­dzējis savas kājas.) Jūsu galvās ir tikai tās mācības, ku­ras kā pīlāri balsta pastāvošo iekārtu. Jūs esat algotņi (es pieņemu, ka godīgi algotņi), tāpat kā šveiciešu gvardi [15] . nu, tad kalpojiet uzticīgi par savu maizes rie­cienu un darba algu! Apsargājiet ar savām svētrunām savu maizestēvu intereses, bet nenāciet lejā pie strādnieku šķiras, lai kalpotu tai kā viltus vadoņi! Kā godīgi cilvēki jūs nevarat atrasties vienlaicīgi divās nometnēs. Strād­nieku šķira ir iztikusi bez jums. Ticiet man, tā iztiks arī turpmāk. Un pat vēl vairāk — bez jums tā iztiks labāk.

II NODAĻA IZAICINĀJUMI

Kad viesi bija aizgājuši, mans tēvs atkrita krēslā un sāka smieties īsti homēriskicm smiekliem. Kopš mātes nā­ves es nekad nebiju dzirdējusi viņu tik sirsnīgi sme­jamies.

— Deru, ka Dr. Hemerfīlds nekad nav tā apstrādāts visā savā mūžā, — viņš smējās. — «Izsmalcinātas saru­nas par baznīcas tematiem!» Vai tu ievēroji, ka viņš iesāka kā jērs, es domāju Everhardu, un cik drīz viņš kļuva par rūcošu lauvu? Viņam ir priekšzīmīgi attīstīts prāts. No viņa būtu iznācis lielisks zinātnieks, ja viņa enerģija būtu tikusi novadīta attiecīgā virzienā.

Man gan laikam nav jāsaka, ka Ernests Everhards mani ļoti interesēja, — ne vien tas, ko viņš sacīja un kā viņš to sacīja, bet pats šis cilvēks. Es nekad nebiju satikusi tamlīdzīgu vīrieti. Domāju, ka tādēļ arī es, kaut gan man jau bija divdesmit četri gadi, vēl nebiju precējusies. Viņš man patika, tas man bija jāatzīst. Un manas patikas pa­matos bija kaut kas ārpus prāta un apsvērumiem. Par spīti saviem spēcīgajiem muskuļiem un cīkstoņa kaklam, viņš radīja apgarota jaunekļa iespaidu. Es jutu, ka aiz šā inte­liģentā balamutes maskas slēpjas trausla, iejūtīga dvē­sele. Nezinu, kur bija radušās šīs jūtas, bet tā gan būs bijusi mana sievietes intuīcija.

Viņa skanīgā balss atbalsojās manā sirdī. Tā vēl ska­nēja manās ausīs, un es jutu, ka tajā labprāt atkal klau­sītos un tikpat labprāt atkal redzētu smaidu viņa acīs — smaidu, kas noliedza viņa sejas dedzīgo nopietnību. Manī saviļņojās vesela gūzma juceklīgu, neskaidru jūtu. Es lai­kam viņu mīlēju jau toreiz, kaut gan esmu pārliecināta, ka šīs neskaidrās jūtas būtu pagaisušas un es viņu būtu itin viegli aizmirsusi, ja nebūtu vairs satikusi.

Tomēr man bija lemts viņu atkal redzēt. Mana tēva jaunradusies interese par socioloģiju un viņa rīkotās vie­sības to nodrošināja. Mans tēvs nebija sociologs. Viņš bija dzīvojis ar manu māti ļoti laimīgā laulībā, un viņam bija laime smaidījusi arī viņa paša zinātnes — fizikas pētījumos. Bet, kad mana māte nomira, darbs vien vairs nevarēja aizpildīt radušos tukšumu. Vispirms viņš maz­liet pievērsās filozofijai un pēc tam ieinteresējies ķērās pie tautsaimniecības un socioloģijas. Viņam bija ļoti stipra taisnības izjūta, un drīz vien viņu pārņēma īsta kaislība vērst par labu notikušās netaisnības. Es pateicīgi vēroju šīs pazīmes, kas apliecināja jaunu interesi par dzīvi, kaut gan man nenāca ne prātā, kas no tā izvērtīsies. Tēvs me­tās šinīs jaunajos pētījumos ar jaunekļa dedzību, nerai­zēdamies, kurp tic viņu novedīs.

Viņš bija vienmēr paradis strādāt laboratorijā, un tā iiiiisu ēdamistaba drīz vien pārvērtās par socioloģisku la­boratoriju. Te ieradās pusdienās visādi dažādu šķiru pār- Htavji — zinātnieki, politiķi, banku un tirdzniecības dar­binieki, profesori, strādnieku līderi, sociālisti un anarhisti, lī vs uzmudināja viņus uz diskusijām un analizēja viņu ll/.skatus par dzīvi un sabiedrību.

Ar Ernestu viņš bija iepazinies īsi pirms «mācītāju pusdienām». Un, kad viesi bija aizgājuši, es uzzināju, kā •.i iepazīšanās notikusi. Tēvs, iedams kādu vakaru pa ielu, bija apstājies, lai paklausītos runātājā, kas, uzkāpis uz tukšas ziepju kastes, uzrunāja strādnieku baru. Tas bija Ernests. Viņš tomēr nebija parastais «ziepju kastes ora- lors». Sociālistu partijas vadība viņu augstu vērtēja, viņš bija viens no līderiem, pie tam atzīts sociālisma filozofi­jas teorētiķis. Bet viņam bija drošs un skaidrs izteiksmes veids, viņš izsacīja grūti saprotamo vienkāršos vārdos, viņam bija iedzimtas paskaidrotāja un skolotāja dāvanas, un viņš labprāt izmantoja arī šādu tribīni, lai izskaidrotu strādniekiem tautsaimniecību.

Mans tēvs bija apstājies, paklausījies, ieinteresējies, uz­runājis viņu un tūliņ pēc iepazīšanās uzaicinājis uz «mā­cītāju pusdienām». Pēc viesībām tēvs man pastāstīja to mazumiņu, ko zināja par viņu. Ernests bija cēlies no strādnieku šķiras, kaut gan piederēja pie to veco Ever­hardu pēctečiem, kuri dzīvoja Amerikā jau kopš divi simti gadiem. [16] desmit gadu vecumā viņš bija sācis strādāt dzirnavās, vēlāk nodots mācībā un kļuvis par kalēju. Viņš bija autodidakts, pats iemācījies vācu un franču valodu un tolaik pelnīja dzīves iztiku, tulkodams zinātniskus un filozofiskus rakstus kādai sociālistu izdevniecībai Čikāgā. Viņa ienākumus pavairoja nelielais honorārs, ko viņš sa­ņēma par saviem tautsaimnieciskajiem un filozofiskajiem rakstiem.