Džeks Londons: Dzelzs papēdis

Ernesta izturēšanās pēkšņi pārvērtās. Viņš kļuva cits

cilvēks.

— Nu labi, — viņš sacīja, — tad atļaujiet man pateikt jums jau sākumā, ka jūs visi maldāties. Jūs nezināt nekā par strādnieku šķiru, galīgi nekā. Jūsu socioloģija ir tik­pat neīsta un nevērtīga kā viss jūsu domāšanas veids.

Galvenais nebija tas, ko viņš sacīja, bet kā viņš to izteica. Es saspringu pie viņa balss pirmajām skaņām. Tā bija tikpat drosmīga kā viņa skatiens. Tā satrauca mani kā fanfara. Un visi pie galda sēdošie bija sa­traukti., pamodināti no vienmuļības un miegainības.

— Kas tad mūsu domāšanas veidā ir tik briesmīgi ne­īsts un nevērtīgs, jaunais cilvēk? — Dr. Hemerfīlds jau­tāja, un viņa balsī un izteiksmē jau bija manāma zināma nelaipnība.

— Jūs esat metafiziķi. Ar metafiziku jūs varat visu pierādīt, un tāpēc katrs metafiziķis var, sev par prieku, pierādīt otram metafiziķim, ka tas maldās. Jūs esat anar­histi domu pasaulē. Pie tam kosmosa jautājumos jūs esat īsti aplamnieki. Jūs katrs mītat paša radītā pasaulē, kas saskan ar jūsu iztēli un jūsu pašu vēlēšanos. Patieso pasauli, kurā jūs dzīvojat, jūs nepazīstat, un jūsu do­māšanai nav sakara ar reālo pasauli, par to jums ir vie­nīgi jūsu aptumšotā prāta radīts priekšstats.

Zināt, par ko man bija jādomā, kad es te pie galda klausījos jūsu garajās runās? Jūs man atgādinājāt vidus­laiku sholastiķus, kas visai svinīgi un pārgudri apspriež aizrautīgo jautājumu, cik eņģeju var nostāvēt uz vienas adatas smailes. Jā, mani dārgie seri, jūs esat tikpat tālu no divdesmitā gadsimta gara pasaules kā indiešu pūšļo­tājs, kas pirms desmittūkstoš gadiem skaitīja mūžamežā savus buramvārdus.

Ernesta vārdos bija valdzinoša kvēle, viņa seja kaisa, acis spulgoja un dzirkstīja, zods un mute daiļrunīgi pauda cīņas prieku. Tāds bija viņa runas veids. Tas vienmēr satrauca klausītājus. Viņš devās uzbrukumā, dragādams visu kā ar veseri, un tūdaļ aizrāva klausītājus. Tā no­tika arī tagad. Bīskaps Morhauzs bija saliecies uz priekšu un saspringti klausījās. Dr. Hemerfīlda seja kvēloja dus­mās un sašutumā. Arī daži pārējie bija sašutuši, citi at­kal uzjautrināti vai augstprātīgi smīnēja. Man tas viss šķita visai amizanti. Es pametu skatienu uz tēvu un no­bijos, ka tikai viņa paša mestā bumba Ernesta personā neliek viņam eksplodēt smieklos.

— Jūsu vārdi ir diezgan miglaini, — Dr. Hemerfīlds pārtrauca klusumu. — Varbūt jūs izsacītos precīzāk, ko jūs domājat, nosaukdami mūs par metafiziķiem?

— Es nosaucu jūs par metafiziķiem tāpēc, ka jūs do­mājat metafiziski, — Ernests turpināja. — Jūsu domā­šanas veids ir pilnīgi pretējs zinātniskam domāšanas vei­dam. Jūsu secinājumi nav pamatoti. Jūs varat pierādīt visu un neko, un neviens no jums nespēj ar otru par kaut ko vienoties. Jūs katrs mēģināt izskaidrot sevi un visumu, vadoties no savas apziņas, bet tikpat labi jūs varat pa­celt sevi aiz matiem gaisā, kā izskaidrot vienu apziņu ar otru.

— Es jūs nesaprotu, — bīskaps Morhauzs sacīja. — Man šķiet, ka viss garīgais ir metafizisks. Pat tik eksakta un pārliecinoša zinātne kā matemātika ir caur un cauri metafiziska. Ikkatrs un ikviens zinātnieka do­māšanas process ir metafizisks. Vai šai ziņā jūs esat ar mani vienis prātis?

— Vienis prātis, ka neesat mani sapratuši, kā paši tei­cāt, — Ernests atbildēja. — Metafiziķis spriež deduktīvi, vadoties no sava paša subjektivitātes. Zinātnieks spriež induktīvi, vadoties no pieredzes. Metafiziķis no teorijas pāriet uz faktiem, zinātnieks — no faktiem uz teoriju. Metafiziķis izskaidro visumu ar sava «es» palīdzību, zi­nātnieks izskaidro savu «es» ar visuma palīdzību.

— Paldies dievam, ka mes neesam zinātnieki, — Dr. He- inerfilds pašapmierināts nomurmināja.

— Kas tad jūs esat? — Ernests prasīja.

— Filozofi.

— Ak tā! — Ernests iesmējās. — Jūs jau atsakāties no stingriem pamatiem zem kājām un ceļaties mākoņos. Nāciet nu vien, lūdzami, atpakaļ uz zemi un pasakiet isi 1111 skaidri, ko jūs saprotat ar filozofiju.

— Filozofija ir, — Dr. Hemerfīlds mirkli vilcinājās un atkāsējās, — to var definēt tikai tie, kas paši pec rak­stura un temperamenta ir filozofi. Visādi aprobežoti zi­nātnieki, kas savus degunus iebāzuši meģenēs, no filo­zofijas nekā nesaprot.

Ernests izlikās nemanām izaicinājumu. Tas bija viņa parastais paņēmiens — sakaut pretinieku ar viņa paša ieroci, un to viņš darīja arī tagad, pie kam viņa starojoši laipnā sejas izteiksme vēl pasvītroja viņa vārdus.

— Tātad jūs, bez šaubām, sapratīsiet to filozofijas de­finējumu, kādu es jums sniegšu. Bet vispirms es brīdinu jus: vai nu uzrādiet tanī kļūdas, vai palieciet pie savas metafiziskās klusēšanas. Filozofija neapšaubāmi ir vis­plašākā zinātne. Tās domāšanas metode ir tāda pati kā jebkurai atsevišķai zinātnei un kā visām atsevišķām zi­nātnēm. Un ar šo pašu domāšanas metodi, induktīvo me­todi filozofija sakausē visas atsevišķās zinātnes vienā lielā zinātnē. Jo, kā Spensers saka, katras atsevišķas zi­nātnes pamatos ir daļēji vieni un tie paši atzinumi. Filo­zofija apvieno tos atzinumus, ko pārējās zinātnes savā­kušas. Filozofija ir zinātņu zinātne, galvenā zinātne, ja jums tā patīk. Ko jūs sakāt par manu definīciju?

— Pavisam slavējami, pavisam slavējami, — Dr. He­merfīlds gausi nomurmināja.

Bet Ernests bija nesaudzīgs.

— Neaizmirstiet, — viņš brīdināja, — ka mana defi­nīcija ir metafiziķiem liktenīga! Ja jūs tagad neuziesiet kļūdu manā definīcijā, tad vēlāk jums nebūs nekādu tie­sību nākt klajā ar metafiziskiem argumentiem. Jums va­jadzēs visu mūžu meklēt šo kļūdu un metafiziski klusēt, kamēr jūs to atradīsiet.

Ernests brītiņu gaidīja. Iestājās mokošs klusums. Dr. Hemerfīlds jutās aizskarts un reizē pārsteigts. Er­nesta asais uzbrukums bija laupījis viņam līdzsvaru.

Viņš nebija pieradis pie tik vienkāršiem un tiešiem cīņas paņēmieniem. Kā lūgdamies viņš pārlaida skatienu sēdē­tājiem, bet neviens nedomāja viņam palīdzēt. Es pama­nīju, ka tēvs smīn aiz salvetes.

— Ir vēl viens paņēmiens, kā sakaut metafiziķus, — Ernests runāja tālāk, pa pilnam izbaudījis Dr. Hemer- fīlda sakāvi. — Spriediet par viņiem pēc viņu darbiem! Ko viņi darījuši cilvēces labā? Radījuši iztēlē dažādas māņu ainas un pacēluši savu ēnu dievības godā. Tiesa, viņi daudz strādājuši cilvēces uzjautrināšanai — bet kādu taustāmu labumu viņi tai snieguši? Viņi filozofēja — piedodiet, ka lietoju šo vārdu nevietā, — par sirdi kā visu emociju centru, kamēr zinātnieki pētīja asinsriti. Viņi sludināja, ka bads un mēris nāk no dieva, kamēr zināt­nieki cēla labības noliktavas un ierīkoja pilsētās kanali­zāciju. Viņi radīja dievus pēc sava ģīmja un patikas, ka­mēr zinātnieki bruģēja ielas un būvēja tiltus. Viņi pro­klamēja mūsu Zemi par visuma centru, kamēr zinātnieki atklāja Ameriku un pētīja izplatījuma spīdekļus un to likumus. Vārdu sakot, metafiziķi nav darījuši nekā, abso­lūti nekā cilvēces labā. Zinātnei progresējot, viņi soli pa solim virzījušies atpakaļ. Tiklīdz atzītie zinātnes fakti iznīcināja viņu izdomātos subjektīvos parādību izskaidro­jumus, viņi tūliņ radīja jaunus subjektīvus izskaidroju-, mus, kas ietver arī pēdējos izdibinātos faktus. Un to viņi neapšaubāmi darīs līdz pasaules galam. Metafiziķis ir pūšļotājs, džentlmeņi. Atšķirība starp jums un eskimosu, kas rada sev ādās tērptu, ar valzivs gaļu uzturamu dievu, ir atšķirība vienīgi starp dažiem vairāku tūkstošu gadu veciem atzītiem faktiem. Tas ir viss.