Džeks Londons: Dzelzs papēdis

Šie organizētie atriebēji stingri ievēroja taisnības principus, bet visievērojamākās bija viņu objektīvās tiesu procedūras. Pārsteidzīgu spriedumu nebija. Sagūstītajiem bija garantēta objektīva izmeklēšana un visas iespējas aizstāvēties. Aiz nepieciešamības daudzus cilvēkus notiesāja aizmuguriski, piem., ģenerāli Lemptonu krist, ēras 2138. gadā. Viņš varbūt bija visasinskārākais un nežēlīgākais algotnis, kāds jebkad kalpojis Dzelzs papēdim. Kaujas grupas to trīs reizes brīdi­nāja izbeigt zvērīgo izturēšanos pret proletariātu. Pēc tam viņam, paziņoja, ka viņš ir tiesāts, atzīts par vainīgu un viņam piespriests nāves sods. Pēc sprieduma viņš nodrošinājās ar neskaitāmiem aiz­sardzības līdzekļiem. Pagāja gadi, bet kaujas grupas nespēja izpil­dīt savu spriedumu. Daudzi biedri, vīrieši un sievietes, izdarīja ne­sekmīgus atentātus — oliģarhija viņus nežēlīgi nomocīja. Sakarā ar ģenerāļa Lemptona tiesāšanu atjaunoja krustā sišanu kā legālu so­dīšanas paņēmienu. Beidzot notiesātais satika savu sodītāju septiņi padsmitgadīgas meitenes Madlēnas Provansas personā. Lai realizētu savu plānu, viņa bija nostrādājusi divus gadus ģenerāļa pilī par šuvēju. Viņa nomira viennīcā pēc ilgām, drausmīgām mocībām, bet tagad viņas bronzas tēls stāv Brālības panteonā Serlas brīnumpil- sētā.

Mēs, kas pēc pašu pieredzes nepazīstam nekādu asinsizliešanu, ne­drīkstam pārāk bargi -nosodīt kaujas grupu varoņus. Viņi ziedoja dzīvību cilvēces labā, neviens upuris nebija viņiem par lielu, un vie­nīgi asiņainā gadsimta bargā nepieciešamība spieda viņus uz asins­darbiem. Kaujas grupas bija vienīgais dzelonis, ko Dzelzs papēdis nespēja izraut. So dīvaino armiju radīja Everhards, tās panākumi un trīs gadsimtus ilgā, sekmīgā pastāvēšana apliecina viņa organi­zatora spējas un tos stipros pamatus, kurus viņš licis un uz kuriem nākamās paaudzes veidoja savu celtni. Kaujas grupu noorganizēšanu zināmā mērā var uzskatīt par viņa lielāko nopelnu, kaut gan ņe­mams vērā arī viņa atstātais lielais ekonomiskais un socioloģiskais mantojums un viņa darbs revolūcijas vadīšanā.

[75] Tādi paši apstākļi bija XIX gs. angļu kundzības laikā Indijā. Miljoniem iedzimto mira aiz bada, kamēr viņu kungi nolaupīja viņu darba augļus un nodevās vislielākajām pārmērībām. Mūsu apgaismo­tajā gadsimtā mums jāsarkst par daudziem mūsu priekšgājēju dar­biem. Mūsu vienīgais mierinājums ir filozofiska rakstura. Mums jā­pieņem, ka sociālajā evolūcijā kapitālistiskā stadija bija tikpat ne­pieciešama kā agrīnais pērtiķu laikmets cilvēka evolūcijā. Cilvēkam, paceļoties no zemās organiskās dzīves dūņām un dubļiem, bija jāpār­dzīvo šīs stadijas. Protams, ka viņam pielipa daudz dūņu un dubļu un tos nebija tik viegli nokratīt.

[76] Šī smieklīgā aina ilustrē valdošās šķiras bezsirdību. Kamēr tauta cieta badu, kalpones gādāja par klēpja sunīšiem. Evai Everhardei šī maskarāde nebija joks. Cilvēka dzīvība un revolūcijas liktenis bija likts uz spēles, tāpēc šis attēlojums uzskatāms par patiesu. Tas ir lielisks komentārs tālaika tikumiem.

[77] par spīti nepārtrauktai un gandrīz neiedomājamai riskēšanai, Anna Roilstona sasniedza karalisku vecumu — 91 gadu. Kā Pokoki spītēja kaujas grupām, tā viņa spītēja Dzelzs papēža bendēm. Viņa nodzīvoja apbrīnojamu un panākumiem bagātu mūžu pastāvīgās briesmās un cīņā. Kaujas grupas viņu pazina kā «Sarkano jaunavu», un viņa bija viena no slavenākajām revolucionārēm. Sešdesmit de­viņu gadu vecumā viņa nošāva «Asiņaino» Halklifu tā bruņoto pa­vadoņu vidu un laimīgi izbēga. Viņa mira kādā slepenā revolucio­nāru uzturēšanās vietā Ozarkas kalnos.

[78] s. s. p. — sociālistiskā strādnieku partija. s. p. — strādnieku partija. Red.

[79] lai cik esam pētījuši tālaika materiālus, kādi vispār palikuši, tomēr neesam nekā atraduši par šeit aprakstīto Bīdenbahu. Bīdenbahs minēts vienīgi Evas Everhardas manuskriptā.

[80] pārvēršanās tolaik izveidojās par īstu mākslu. Revolucionāriem ; bija šādas tēlošanas studijas visās viņu slēpšanās vietās. Viņi nici- j nāja tādus palīglīdzekļus kā parūkas un bārdas, krāsotas uzacis un ' citus aktieru paņēmienus. Revolucionāri spēlēja dzīvības un nāves ■ spēli, un palīglīdzekļi vien noderētu tikai iekrišanai. Vajadzēja, lai j pārvēršanās būtu dziļa, iekšēja, kļūtu par otru dabu, par paša būtnes j sastāvdaļu. Stāsta, ka Sarkanā jaunava bijusi visveiklākā šinī mākslā, j kas arī izskaidro viņas ilgo, panākumiem bagāto mūžu.

[81] cilvēku nozušana bija tālaika briesmas. par to liecina dziesmas | un stāsti. Tā bija neatvairāma blakus parādība pagrīdes cīņai, kas ļ ilga gandrīz trīs gadsimtus. Šī parādība bija tikpat bieža oliģarhija un strādnieku kastās kā revolucionāru rindās. Vīrieši, sievietes, pat j bērni nozuda bez brīdinājuma, bez pēdām, un neviens tos vairs ne- \ redzeja. Viņu dzīves gals palika mūžīgā tumsā tīts.

[83] bez strādnieku kastām radās vēl militārā kasta. Bija nodibināts pastāvīgs karaspēks no oligarhijas locekļiem pavēlnieku lomā un pro­fesionāliem kareivjiem. Tas stājās zemessargu vietā, kuri jaunajā režīmā izrādījās nederīgi. Bez regulārā slepenā izlūkošanas dienesta Dzelzs papēdim vēl pastāvēja slepenā dienesta algotņi, kas bija saite starp policiju un karaspēku.

[84] tikai pēc otrās revolūcijas apspiešanas «Frisko sarkanie» atkal uzplauka. Grupa pastāvēja divas paaudzes. Tad kādam Dzelzs papēža spiegam izdevās tanī iespiesties, uzzināt visus tās noslēpumus un panākt tās pilnīgu iznīcināšanu. Tas notika krist, ēras 2002. gadā. Grupas locekļus nogalināja pa vienam ik pēc trim nedējām un viņu līķus izlika apskatei Sanfrancisko strādnieku rajonos.

[84] Slēptuve Bentonas ostā bija ierīkota katakombās, kuru ieeju aizmaskēja aka. Tās ir labi saglabājušās, un ziņkārie apmeklētāji šodien nonāk pa gaiteņu labirintu sapulču telpā, kur neapšaubāmi norisinājusies Evas Everhardas aprakstītā aina. Aiz tās atrodas ka­meras, kur turēja ieslodzītos, un maza istaba spriedumu izpildei. Tālāk atrodas kapsēta — garas, līkumotas cietajā klintī izcirstas galerijas ar iedobumiem abās pusēs, kur rindās atdusas revolucionāri, kā tos priekš ilgiem gadiem viņu biedri apbedījuši.

[85] tolaik turcijā vēl'pastāvēja daudzsievība.

[86] tas nav pārspīlējums. inielektuālās un mākslas pasaules kodolu veidoja revolucionāri. Izņemot dažus mūziķus un dziedoņus, un pāris oligarhu, visi tālaika lielie izgudrotāji, ciktāl viņu vārdi saglabāju­šies, bijuši revolucionāri.

[87] tolaik sviestu un krējumu ieguva tieši no govju piena. Uztur­līdzekļu ķīmiska izstrādāšana vēl nebija sākusies.

[88] visā tālaika literatūrā un dokumentos minēti Mendenhola dzejoli. Biedri viņu dēvēja par «liesmaino». Neapšaubāmi — viņš ir bijis liels ģēnijs, bet no viņa nav nekas uzglabājies, tikai daži citu autoru darbos citēti dzejoļu fragmenti. Dzelzs papēdis viņu notiesāja uz nāvi krist, ēras 1928. gadā.

[89] sis gadījums nav nekas neparasts. Daudzi jauni oligarhijas pār­stāvji — vai nu paši savas taisnības sajūtas mudināti, vai revolūcijas diženuma savaldzināti, kā arī aiz ētiskiem vai romantiskiem iemes­liem — ziedoja revolūcijai savu dzīvību. Līdzīgi rīkojās daudzi krievu dižciltīgo dēli savas zemes revolūcijās.