Džeks Londons - Dzelzs papēdis

Daudzi biedri kļuva mazdūšīgi un ķērās pie terora. Sabrukušie plāni laupīja viņiem cerības un noveda viņus izmisumā. Radās daudzas teroristu organizācijas, ar ku­rām mums nebija nekādu sakaru un kuras sagādāja mums pietiekami daudz raižu. [97] Šie neceļā nogājušie cilvēki lab­prātīgi upurēja savu dzīvību, ļoti bieži izjauca mūsu plā­nus un apgrūtināja mūsu organizāciju.

Un cauri tam visam mierīgi un nosvērti soļoja Dzelzs papēdis. Tas uzvandīja visu sabiedrisko struktūru, meklē­jot mūsu biedrus, pārsijāja algotņus, strādnieku kastas un savus izlūkošanas dienesta darbiniekus, sodīja bez līdzjūtības un ļaunuma, klusēdams pacieta pret sevi vēr­sto atriebību un aizpildīja robus savās rindās tikpat ātri, kā tie bija radušies.

Un tanī pašā laikā Ernests un citi līderi strādāja pilnā sparā, lai reorganizētu revolucionāros spēkus. Sā darba milzu apjomu var izprast, tikai iegaumējot..

1 Tolaik privātīpašnieku apvienības kontrolēja visus transporta līdzekļus un iekasēja no iedzīvotājiem lielu maksu par to lietošanu histiskajos laikos. Dažreiz strādnieki atsacījās strādāt. Dažreiz kapithlisti atsacījās pielaist strādniekus pie darba. Sādu nežēlīgu un ju­ceklīgu pretišķību laikā daudzas dzīvības un daudz mantas gāja bojā.

Tas viss mums tagad ir tikpat nesaprotams kā tolaiku zemākās šķi­ra» vīru ieradums, proti, dauzīt traukus, kad tie ķildojās ar savām sievām.

1 Proletariāts — atvasināts no latīņu proletarii, kā Servija Tullija laikā apzīmēja tos, kas valstij bija vērti vienīgi kā pēcnācēju (proles) radītāji, citiem vārdiem sakot, viņi nebija svarīgi ne mantas, ne stā­vokļa, ne sevišķu spēju ziņā.

2 Tolaik zādzības bija ārkārtīgi izplatītas. Katrs zaga otra īpa­šumu. Valdošās aprindas zaga legāli, vai arī šādas zādzības tika legalizētas, trūcīgākās šķiras zaga nelegāli. Nekas nebija drošs, ja to neapsargāja. Milzīgu skaitu cilvēku nodarbināja kā naktssargus īpašuma apsargāšanai. Turīgo iedzīvotāju nami bija banku seifu, vaļņu un cietokšņa kombinācija. Mūsu pašu bērni šodien uztver citu personiskā īpašuma piesavināšanos kā rudimentāras paliekas no tām raksturīgajām zādzībām, kuras tanīs senajos laikos bija universālas.

1 Sie patentētie medicīniskie līdzekļi bija ar patentu likumīgi aiz­sargāta krāpšana. Ar tiem mānīja tautu tikpat kā ar viduslaiku bur­vestībām un grēku atlaidēm. Vienīgā starpība tā, ka patentlīdzekļi bija kaitīgāki un dārgākj.

1 Jau pirms Everharda bija cilvēki, kas manīja ēnas tuvošanos, kaut arī, tāpat kā Everhards, tie nevarēja iedomāties tās raksturu. Džons K. Kelhauns izteicās: «r Valsti ir radies spēks, spēcīgāks par pašu tautu, tas sastāv no daudzām, dažādām un spēcīgām interesēm, kas apvienotas vienā masā un ko satur kopā banku milzīgās virspeļņas kohēzijas spēks.» Un lielais humānists Ābrams Linkolns sacīja īsi pirms savas nogalināšanas: «Es redzu tuvākā nākotnē krīzi, kas liek man pagurt un drebēt par manas dzimtenes drošību… Lielie sindi­kāti pārņems varu, korupcijas ēra iestāsies it visur, un valsts nau­dīgās aprindas pratis paildzināt savu kundzību, izmantojot savas priekšrocības pār tautu, kamēr visas bagātības nonāks nedaudzu rokās — un republika ies bojā.»

1 llabcas corpus act — likums, kas garantē personas neaizskara­mību.

Likumu iesniedza nevis 30. jūlijā, bet 30. jūnijā. Kongresa ziņojums

dabūjams tepat Ardisā, un, tanī ieskatoties, minēti šādi datumi, kad

likums apspriests: 1902. gada 30. VI, 9., 15., 16. un 17. XII, kā arī

1903. gada 7. un 14. I. Ka viesībās ieaicinātie veikalnieki nekā ne-

zināja par šo likumu, nāv nekas neparasts. Par to zināja tikai daži cilvēki. Revolucionārs E. Antermens 1903. gada jūlijā publicēja pam­

fletu par «zemessargu likumu» (izdots Džirardā, Kanzasas štatā).

Pamfletu lasīja vienīgi strādnieku aprindās; šķiras bija tiktāl noslā­ņojušās, ka vidusšķira nekā nezināja par pamfletu un līdz ar to arī par likumu.

1 Teodors Rūzvelts, toreizējais Savienoto Valstu prezidents, īsi pirms šeit aprakstītā laika publiski deklarēja: «Mums vajadzīga jo liberāla un jo plaša preču pirkšanas un pārdošanas apgrozība, lai citas valstis varētu pietiekamā apjomā uzņemt Savienoto Valstu

4 Rokfellers savu karjeru iesāka kā proletariāta pārstāvis un ar savu izveicību un izmanību nodibināja pirmo īsto trestu, kas pazīs­tams ar nosaukumu «Standard Oil». Mēs nevaram atturēties no vēlē­šanās parādīt ievērības cienīgu tālaika vēstures lappusi, lai pierādītu, kā nepieciešamība no jauna izvietot «Standard Oil» tresta pārpalikumu Izputināja mazos kapitālistus un paātrināja kapitālistiskās ražošanas sistēmas bojā eju. Citēsim Devidu Grehemu Filipu, tālaika radikāļu rakstnieku, pēc laikraksta «Saturday Evening Post» 1902. gada 4. okt. numura. Tas ir vienīgais šā laikraksta eksemplārs, kas vēl saglabā-

lies, bet no tā izskata un satura varam spriest, ka tas bijis popu­lārs, plaši izplatīts periodisks izdevums. Citāts skan:

«Pirms desmit gadiem autoritatīvas aprindas vērtēja Rokfellera Ienākumus uz 30 000 000 dolāru. Viņš bija sasniedzis naftas industrija galējo robežu pelņas ienesīgai izvietošanai. Ik mēnesi no noguldīju­miem ienāca milzu procenti — 20 000 000 dolāru Džonam Devisonam Rokfelleram vien. Pelņas jaunizvietošanas problēma kļuva aizvien grū­tākā. Tā pārvērtās lietuvēnā. Ienākumi, ko deva nafta, kļuva aizvien lielāki, un normālas iespējas izvietot kapitālu aizvien sašaurinājās — vēl vairāk nekā vēlākos gados. Tās nebija alkas pēc vēl lielākas peļ­ņas, kas Rokfellerus spieda ķerties pie citām ražošanas nozarēm. Vi­ņus spieda un dzina tālāk bagātību straume, kas pastāvīgi pieplūda, viņu monopola magnēta neatvairāmi pievilkta. Viņi nodibināja štābu, kura darbinieki pētīja kapitāla izvietošanas iespējas. Stāsta, ka ši štāba vadītājs saņēmis gadā 125 000 dolāru lielu algu.

Pirmā iezīmīgā Rokfelleru ielaušanās svešā darba laukā bija dzelz­ceļu sagrābšana. Ap 1895. gadu tie kontrolēja vienu piekto daļu Ame­rikas sliežu ceļu. Kas viņiem pieder tagad vai ko viņi kontrolē, pa­teicoties sava kapitāla pārsvaram? Viņi ir noteicēji par visiem Ņu­jorkas lielajiem dzelzceļiem, izņemot vienu vienīgo, kurā viņu paja ir tikai daži miljoni dolāru. Vini pārvalda lielāko daļu lielo dzelzceļ- liniju, kas krustojas Čikāgā. Viņi ir noteicēji par lielāko tiesu Klusā okeāna piekrastes dzelzceļu. Tās ir viņu balsis, kas padara misteru Morgānu tik spēcīgu, kaut gan jāteic, ka — vismaz patlaban — vi­ņiem vairāk vajadzīgs Morgāna prāts nekā Morgānam viņu balsis, — un viņu apvienība ir pamats plaša apjoma «interešu kopībai».

Dzelzceļi tomēr vieni nespēja pietiekami ātri uzņemt šo milzīgo naftas zelta straumi. Tagad Džona D. Rokfellera ienākumi pieauguši no 2 500 000 dolāru mēnesī līdz četriem, pieciem, sešiem miljoniem dolāru mēnesī, t. i., līdz 75 000 000 dolāru gadā. Petroleja deva tikai peļņu. Peļņas jaunizvietošana atkal ienesa daudzus miljonus gadā.

Rokfelleri pārgāja uz gāzi un elektrību, tiklīdz šis rūpniecības no­zares bija tiktāl attīstījušās, ka noderēja par drošu kapitāla ieguldī­šanas bāzi. Un tagad liela daļa amerikāņu spiesti pēc saules rieta vairot Rokfelleru bagātības, visviens, kādu apgaismošanas veidu iz­vēlētos. Vēlāk Rokfelleri sāka ieguldīt naudu zemes īpašumos. Stāsta, ka pirms dažiem gadiem, kad lauksaimnieki tikuši pie turības un atbrīvojušies no saviem hipotēku parādiem, Dž. D. Rokfellers gan­drīz vai raudājis. Tagad tie astoņi miljoni, par kuriem Rokfellers bija cerējis, ka tie būs labi izvietoti uz ilgāku laiku, pēkšņi atkal