Džeks Londons - Dzelzs papēdis

Beidzot viņi sāka pārmeklēt mūsu grēdu — un mēs jutām, ka spiediens mazinās, kad aizvilka beigtos un ievainotos. Gārtveits sāka saukt paroli. Viņu nedzirdēja, un viņš pacēla balsi.

— Paklau, — kāds kareivis ierunājās. Tad atskanēja virsnieka asā balss: — Mierā! Uzmanīgāk!

O, pirmais svaigā gaisa malks, kad mūs izvilka ārāl Gārtveits nokārtoja visu pirmais, bet man vajadzēja iz­turēt īsu pārbaudījumu, lai pierādītu, ka atrodos Dzelzs papēža dienestā.

— Aģenti, provokatori, nav šaubu, — virsnieks secināja. Viņš bija jauns zēns, kadets, droši vien no ievērojamas oligarhu ģimenes.

— Sasodīts darbs, — Gārtveits rūca. — Gribētu labāk atteikties un iestāties armijā. Jums ir tvēriens, zēni.

— Jūs esat to pelnījuši, — jaunais virsnieks atbildēja. — Man ir mazliet sakaru, un es pamēģināšu kaut ko da­rīt jūsu labā. Pastāstīšu, kā es jūs atradu.

Viņš atzīmēja Gārtveita vārdu un numuru un tad pie­vērsās man.

— Un ko jūs darīsiet?

— O, es precēšos, — es jautri atbildēju, — tad es būšu no visa brīva.

Tā mēs pļāpājām, kamēr turpinājās ievainoto apkau­šana. Tagad tas man šķiet kā sapnis, bet toreiz tā bija gluži parasta parādība. Gārtveits un jaunais virsnieks aiz­rautīgi sarunājās par atšķirību starp tā saucamo moderno karu un pašreizējo karu starp debesskrāpjiem un ielu cī­ņām, kas plosījās pilsētā. Es uzmanīgi klausījos, tanī pašā laikā kārtodama matus un saspraudīdama saplosīto ap­ģērbu. Un visu laiku turpinājās ievainoto apkaušana. Dažreiz revolveru šāvieni nomāca Gārtveita un virsnieka balsis — un viņiem vajadzēja atkārtot sacīto.

Es biju lieciniece trim Čikāgas Komūnas dienām. Lai lasītājs gūtu priekšstatu par tās apjomiem un drausmīgo apkaušanu, teikšu tikai to, ka visā šinī laikā neko citu neredzēju kā apakšzemes cilvēku nogalināšanu un gaisa karu starp debesskrāpjiem. Mūsu biedru varoņdarbus man nelaimejās redzēt. Dzirdēju viņu minu un bumbu sprā­dzienus un redzēju viņu radīto ugunsgrēku dūmus, bet tas bija viss. Jā, vienu lielu darbu gan es redzēju, proti, mūsu aerostatu uzbrukumu cietokšņiem. Tas notika otrā dienā. Trīs dumpīgie pulki bija iznīcināti cietokšņos līdz pēdējam vīram. Cietokšņi bija algotņu pilni, vējš pūta va­jadzīgā virzienā, un mūsu aerostati cēlās augšup no kā­das iestādes jumta pilsētā. Bīdenbahs, atgriezies no Gle­nellenas, bija izgudrojis visai spēcīgu sprāgstvielu — «ekspedītu». To tagad lietoja aerostati. Tie bija uz ātru roku un neveikli pagatavoti, pildīti ar sakarsētu gaisu, bet savu uzdevumu tie veica. Es tanīs noskatījos no kā­dās valsts iestādes jumta. Pirmais aerostats nemaz netika cietokšņiem tuvumā, tas aizgāja sānis, bet vēlāk mēs uz­zinājām, kas ar to noticis. Tanī atradās Bertons un O'Sullivans. Lejup laižoties, viņi lidoja pāri dzelzceļa līnijai taisni tanī brīdī, kad karaspēka ešelons pilnā sparā tuvojās Čikāgai. Viņi nosvieda visu savu ekspedīta kravu uz lokomotīvi. Sadragātais vilciens padarīja līniju nelie­tojamu uz vairākām dienām. Vislabākais vēl bija tas, ka aerostats, atbrīvojies no ekspedīta svara, uzšāvās gaisā un nolaidās sešas jūdzes atstatu un abi varoņi laimīgi izglābās.

Otram aerostatam nelaimējās. Tas lidoja pārāk zemu, un to sašāva, iekāms tas sasniedza cietokšņus. Tanī atra­dās Hertfords un Giness. Krītot aerostats eksplodēja — un viņus saplosīja gabalos. Bīdenbahs bija izmisumā — mums vēlāk stāstīja par to — un trešajā aerostatā pacē­lās pats. Viņš arī laidās zemu, bet viņam laimējās, jo algotņiem neizdevās trāpīt pa viņa aerostatu. Kā šodien redzu, kā piepūstais maiss slīd gaisā un sīkais cilvēciņš karājas zem tā. Es nevaru saredzēt cietokšņus, bet tic, kas uz jumta, stāsta, ka aerostats esot taisni virs tiem. Es neredzu arī, kā krīt ekspedīta krava, bet redzu aero­statu pēkšņi uzšaujamies gaisā. Nākamā mirklī pacēlās eksplozijas izraisītais milzīgais dūmu stabs, un tad es iz­dzirdu grāvienu. Mīkstsirdīgais Bīdenbahs bija sagrāvis vienu cietoksni. Tad vienlaicīgi pacēlās divi aerostati. Vienu saplosīja ekspedīts, gaisā pēkšņi eksplodējot, un satricinājums sabojāja otru aerostatu, kas nokrita tieši uz cietokšņa atlikušās daļas. Labāk nemaz nevarēja iz­domāt, kaut arī abi biedri upurēja savu dzīvību.

Tomēr atgriezīsimies pie apakšzemes cilvēkiem. Es daudz par viņiem nezināju. Viņi plosījās, nogalināja un iznīci­nāja paši savā pilsētā un savukārt tika iznīcināti, bet ne­kad viņiem neizdevās iekļūt oligarhu rajonā rietumos. Oligarhi bija labi aizsargāti. Lai kā tika izpostīts pilsē­tas centrs, viņiem, viņu sievām un bērniem laimējās pa­likt neskartiem. Man stāstīja, ka viņu bērni rotaļājušies parkos šinīs šausmu dienās un vislabāk viņiem paticis atdarināt savu vecāku izrēķināšanos ar proletariātu.

Algotņiem nebija vis viegli uzņemties kauju ar apakš­zemes cilvēkiem un vienlaicīgi cīnīties ar mūsu biedriem. Čikāga palika uzticīga savām tradīcijām, un, kaut arī vesela revolucionāru paaudze tika iznīcināta, tomēr arī pretiniekam bija jānes tāds pats upuris. Protams, ka Dzelzs papēdis nepublicēja nekādus skaitļus, bet, pat visai skopi rēķinot, vismaz simt trīsdesmittūkstoš algotņu bija krituši. Biedriem tomēr no tā nebija nekāda labuma. Revolucionāri bija cerējuši, ka viņus atbalstīs visa valsts, bet viņi bija vieni, un oliģarhija varēja vērst pret viņiem visu savu spēku, ja tas bija nepieciešams. Un tā tas arī notika: simtiem tūkstošu algotņu ik stundas, ik dienas bezgala garos preču vilcienos saplūda Čikāgā.

Un apakšzemes cilvēku bija tik daudz! Algotņi, apni­kuši mūžīgo apkaušanu, iedomājās sadzīt pūli no ielām kā lopus Mičigana ezerā. Šo medību sākumā Gārtveits un es satikām jauno virsnieku. Algotņu pasākums neizde­vās, pateicoties mūsu biedru lieliskajam darbam. Algotņi bija iedomājušies sadzīt vienuviet milzu pūli, taču sa­dzina pie ezera tikai ap četrdesmittūkstoš nelaimīgo. Laiku pa laikam, kamēr algotņi, ielenkuši pūli, dzina to pa ielām ezera virzienā, biedri uzbruka — un pūlim palai­mējās izbēgt pa ielencēju rindās radušos spraugu.

Vienu tamlīdzīgu gadījumu mēs ar Gārtveitu noskatījā­mies tūliņ pēc tikšanās ar jauno virsnieku. Daļu pūļa, kurā arī mēs bijām atradušies, atspieda atpakaļ: dienvidos un austrumos viņiem aizsprostoja ceļu stipras karaspēka vienības. Rietumos viņiem stājās priekšā kareivji, kuriem pievienojāmies arī mēs. Vienīgais brīvais ceļš bija uz zie­meļiem, un tas veda uz ezeru — cauri ložmetēju zalvēm no austrumiem, rietumiem un dienvidiem. Vai nu cilvēki zināja, ka viņus dzen uz ezeru, vai arī tā bija akla ne­jaušība, bet viņi nogriezās kādā sānielā uz rietumiem, tad nākamajā ielā un, uznākuši uz vecā ceļa, devās at­pakaļ uz dienvidiem, uz strādnieku rajonu.

Mēs ar Gārtveitu tikmēr mēģinājām izkļūt no ielu cīņu joslas, bet notika taisni pretējais. Nonākuši ielas stūrī, mes ieraudzījām aurojošo pūli pavēršamies pret mums. Gārtveits saķēra mani aiz rokas, un mēs jau dzīrāmies bēgt, te viņš atrāva mani atpakaļ, lai es nepakļūtu zem riteņiem kādam pusducim ar ložmetējiem bruņotu auto, kas aizjoņoja garām pretī pūlim. Tiem sekoja kareivji ar ložmetējiem. Kad kareivji gribēja ieņemt pozīciju, pūlis metās viņiem virsū — un likās, ka viņus uzveiks, iekāms viņi būs paspējuši ko uzsākt.

Viens otrs kareivis izšāva, bet šāda izkliedēta uguns pūli neapturēja. Tas tuvojās, aurojot zvēriskā niknumā. Likās, ka ložmetējus nevarēs iedarbināt. Automobiļi, uz kuriem tie bija uzmontēti, aizsprostoja ielu, un kareivjiem vajadzēja ieņemt pozīcijas starp automašīnām un uz ietvēm. No aizmugures pienāca klāt aizvien vairāk ka­reivju, un mēs vairs nevarējām izkļūt no drūzmas. Gārt­veits turēja mani stingri pie rokas, un mēs cieši piespie- dāmies pie kāda nama sienas.