Džeks Londons - Dzelzs papēdis

— Nav ūdens! Viņi uzspridzinājuši galveno ūdensvadu!

— Mūsējie sabojājuši ūdensvadu, — Hartmanis uz­traukts uzsauca man. — Ja tas izdarāms priekšlaicīgā, atsevišķā, sasteigtā mēģinājumā, ko gan mēs neizdarītu ar saskaņotu, nosvērtu rīcību visā valstī?

Auto ar virsnieku, kas bija runājis ar ugunsdzēsējiem, sāka kustēties. Pēkšņi atskanēja apdullinošs grāviens. Ma­šīna brakšķot uzsprāga gaisā ar visiem cilvēkiem un tad nokrita zemē kā līķu un drupu masa.

Hartmanis gavilēja.

— Pareizi! Pareizi! — viņš vienā laidā čukstot dau­dzināja. — Proletariāts šodien saņem mācību, bet māca arī citus.

Policisti saskrēja katastrofas vietā. Piestājās arī otra autopatruļa. Es pati jutos kā apstulbināta. Kā tas bija noticis? To es nezināju, kaut biju visu noskatījusies. Savā apstulbumā tikko pamanīju, ka mūs apturējusi policija. Pēkšņi es ieraudzīju, ka viens no policistiem jau grasās Hartmani nošaut, bet viņš nezaudēja aukstasinību un pa­teica vajadzīgo paroli. Policists gausi nolaida revolveri, un es dzirdēju viņu nikni šķendējamies. Viņš bija stipri sašutis un lādēja visu izlūkošanas dienestu. Tas vienmēr maisoties pa kājām. Bet Hartmanis ar labi tēlotu izlūko­šanas dienesta darbinieka pārākuma apziņu aizrādīja vi­ņam uz policijas tūļību.

Nākamajā mirklī es jau zināju, kā tas bija noticis. Ap drupām bija sastājusies grupa cilvēku, un divi vīri pat­laban dzīrās pacelt ievainoto virsnieku, lai to novietotu otra mašīnā. Piepeši viņus pārņēma panika — un viņi pajuka uz visām pusēm, aizbēga aklās bailēs, kamēr ievai­notais virsnieks palika guļam, nevērīgi nomests uz bruģa. Aizskrēja arī policists, kas man līdzās bija šķendējies, aiz­skrējām mēs ar Hartmani, nezinot, kurp, to pašu aklo baiļu sagrābti, vēlēdamies būt tālāk no šīs vietas.

Nekas gan nenotika, bet visam radās izskaidrojums. Aizbēgušie nokaunējušies atgriezās, bailīgi pamezdami skatienu uz namiem, kas pacēlās abās pusēs ielai kā stā­vas gravas sienas. Pa vienu no neskaitāmajiem logiem bija sviesta bumba. Pa kuru? Otra bumba nesekoja, bija tikai bailes no tās.

Pēc tam arī mēs pētīdami vērāmies logos. Varbūt aiz liem glūnēja nāve. Katrs nams varēja būt slēpnis. Tāds bija karš modernajos džungļos, lielpilsētā. Katra iela bija aiza, katrs nams kalns. Mēs daudz neatšķīrāmies no pir­matnējiem cilvēkiem, tiem tikai nebija automobiļu.

Ielas stūrī mēs ieraudzījām sievieti. Viņa gulēja uz ietves asins peļķē. Hartmanis noliecās pie šīs sievietes un pārmeklēja viņu. Man uznāca vājums, es tikko noturējos kājās. Todien man bija jāredz vēl daudz līķu, bet visa šī asinspirts mani tā neietekmēja kā šis pirmais nožēloja­mais ķermenis, kas pamests gulēja uz ietves pie manām kājām.

— Šāviens krūtīs, — konstatēja Hartmanis.

Viņa turēja sainīti papīru, aptvērusi ar rokām kā bērnu. Pat nāvē viņa nevēlējās šķirties no tā, kas bija iedzinis viņu nāvē, jo, kad Hartmanis beidzot atbrīvoja sainīti, mēs ieraudzījām tanī lieliem burtiem iespiestas skrejla­pas — revolucionāru uzsaukumus.

— Mūsu biedrs … — es sacīju.

Hartmanis tikai izgrūda lāstu pār Dzejzs papēdi, un mēs gājām tālāk. Šad un tad mūs aizturēja policisti un patruļas, bet mūsu parole pašķīra mums brīvu ceļu. No logiem vairs nemeta bumbas, pēdējie gājēji šķitās nozuduši 110 ielām, un mūsu tuvumā klusums kļuva aizvien dziļāks. Tomēr milzu katls tālumā joprojām mutuļoja, visās malās dobji rībēja sprādzieni un dūmu stabi aizvien baismīgāk cēlas pret debesīm.

Pēkšņi viss šķitās pārvērties. Satraukuma trīsas savir- moja gaisu. Garām aizjoņoja automobiļi — divi, trīs, des­mit, un braucēji brīdinot uzsauca mums. Kāda mašīna pāris māju tālāk trakā steigā apmeta līkumu, un nākamā mirklī aiz tās sprāga bumba un izrāva ielā dziļu bedri. Mēs redzējām policistus skriešus nozūdam sānielā un sa­pratām, ka tuvojas kaut kas briesmīgs. Mēs jau dzirdē­jām pieaugošu dunoņu.

— Mūsu brašie biedri nāk, — Hartmanis ieteicās.

Mēs jau saskatījām viņu kolonnu, kas piepildīja ielu no

vienas ietves līdz otrai. Aiztraucās pēdējais karavīru auto. Mazliet tālāk tas apturēja. Kareivis izlēca ārā, uzmanīgi izcēla kādu priekšmetu un tikpat rūpīgi novietoja ietves malā. Tad viņš atskrēja atpakaļ, mašīna aizgriezās gar ielas stūri un nozuda mūsu skatienam. Hartmanis pie­skrēja pie ietves un noliecās pie priekšmeta.

— Palieciet savā vietā, — viņš mani brīdināja.

Viņš trakā steigā kaut ko darīja ar rokām. Kad viņš atnāca atpakaļ pie manis, viņa pieri klāja rupjas sviedru lāses.

— Es to padarīju nekaitīgu, — viņš sacīja, — un pašā pēdējā brīdī. Kareivis bija tūļa. Tā bija domāta mūsu biedriem, bet uzstādīta pārāk ātri. Tā būtu eksplodējusi par agru, tagad tā neeksplodēs nemaz.

Viss norisinājās lielā ātrumā. Vienā ielas pusē, dažus namus tālāk, es ieraudzīju augstu logos dažus cilvēkus lūkojamies ielā. Tikko paspēju pievērst tiem Hartmaņa uz­manību, kad dūmu un liesmu mutulis aizsedza mājas fa­sādi, kur bija lūkojušies cilvēki, un gaisu satricināja grā­viens. Vairākās vietās mūra fasāde izgruva, atsedzot dzelzs konstrukciju. Nākamā mirklī tāds pats liesmu un dūmu mutulis novērpās gar pretējo namu. Sprādzieniem pa vidu bija dzirdami automātisko revolveru un šauteņu sprakšķi. Sī kauja turpinājās vairākas minūtes, tad ap­rima. Redzams, vienā namā bija mūsu biedri, otrā al­gotņi — un nu apšaudījās pāri ielai. Mēs tikai nezinā­jām, kurā namā atrodas mūsējie, kurā algotņi.

Tikmēr kolonna ielā bija jau gandrīz sasniegusi mūs. Kad tā pienāca pie karotājiem namiem, tie abi atkal kļuva aktīvi un no viena meta bumbas ielā, no otra šāva uz metējiem, kas nepalika parādā. Tagad mēs zinājām, kurā namā ir mūsējie, un viņi veica lielu darbu, glābdami ļau­dis uz ielas no ienaidnieka bumbām.

Hartmanis saķēra mani aiz rokas un ievilka plašā mā­jas priekšnamā.

— Tie nav mūsu biedri, — viņš iekliedza man ausī.

Iekšējās durvis bija aizslēgtas un aizbultētas. Mēs ne­varējām izbēgt. Nākamā mirkli kolonnas priekšgals bija jau klāt. Tā nebija kolonna, tas bija pūlis, drausmīga straume, kas pārplūdināja ielu, apakšzemes cilvēki, kas, skurbuma pārņemti, brēca pēc savu apspiedēju asinīm. Jau agrāk biju redzējusi apakšzemes cilvēkus, gājusi cauri viņu rajoniem un domājos viņus pazīstam, bet nu man šķita, ka redzu viņus pirmo reizi. Trulā apātija bija iz­gaisusi. Tagad tas bija spēks — aizrautīga baismu aina. Tas pārspēja katru iztēli, tas iemiesojās niknuma bangās, tas ņurdēja un kauca asinskārē, tas bija apskurbis no vei­kalos izlaupītā degvīna, apskurbis no naida un slāpēm pēc asinīm. Tie bija vīrieši, sievietes, bērni, skrandās un lu­patās, stulbi, satracināti, zaudējuši cilvēka izskatu, velna apsēsti cilvēki pērtiķi un cilvēki tīģeri, mazasinīgi, diloņ- slimi, nopinkojušies darba lopi, bālas sejas, kam sabied­rības vampīrs izsūcis pēdējo asins lāsi, uztūkuši, rupjī­bas un deģenerācijas apzīmogoti radījumi, izdēdējušas raganas, miroņgalvas ar patriarhu bārdām, satrūdējusi jaunatne un satrūdējis vecums, velnišķīgas sejas, greizi, sašķiebti, izkropļoti ērmi, slimību saēsti un ilgas badoša­nās šausmu nomākti, — cilvēces atkritumi un padibenes, skrandaina, brēcoša, spie'dzoša dēmonu orda.