Džeks Londons - Dzelzs papēdis

Tāds bija mūsu plāns. Katrs sīkums bija rūpīgi izdo­māts slepenībā, un, jo tuvāk nāca sacelšanās diena, jo vairāk biedru bija par to informēti. Savā ziņā tas bija bīstami: konspirācija kļuva vājāka. Tomēr līdz revolūcijai mēs netikām. Dzelzs papēža spiegi bija uzoduši mūsu no­domus, un Dzelzs papēdis gatavojās dot mums atkal asi­ņainu mācību. Sim nolūkam bija izvēlēta Čikāga, un tur mēs saņēmām šo mācību.

No visām pilsētām Čikāga [92] bija visvairāk nobriedusi revolūcijai. Tā jau sen bija pazīstamākā asins izliešanas pilsēta, un tagad tai nācās atkal izpelnīties šo nosaukumu. Čikāgā valdīja spēcīga revolucionāra noskaņa. Kapitā­lisma laikā tur bija apspiesti daudzi sīvi strādnieku streiki, strādnieki to nekād nevarēja aizmirst un piedot. Sinī pilsētā pat strādnieku kastas nebija imūnas pret re­volucionārām domām, jo agrākajos streikos bija ielauztas pārāk daudzas galvas. Par spīti uzlabotajiem dzīves ap­stākļiem, strādnieku naids pret apspiedējiem nebija nori­mis. Sis noskaņojums bija aizrāvis pat algotņus, trīs viņu pulki bija gatavi pievienoties mums pilnā sastāvā.

Čikāga vienmēr bija bijusi galvenais centrs konfliktos starp darbu un kapitālu, ielu ciņu un varmācīgas nāves pilsēta, kurā tiklab kapitālistiem, kā strādniekiem bija augsti attīstīta šķiras apziņa. Agrāk te pat skolotāji bija apvienojušies arodbiedrībās un, tāpat kā mūrnieki, iestā­jušies Amerikas Darba federācijā. Tā Čikāga kļuva par pāragrās Pirmās revolūcijas uzbrukuma centru.

Dzelzs papēdis paātrināja nemierus, pie tam izdarot to ļoti veikli. Ar visiem iedzīvotājiem, pat privileģētajām strādnieku kastām, sāka apieties ārkārtīgi nekrietni. Lauza solījumus un vienošanos, par sīkāko pārkāpumu piesprieda visbargāko sodu. Apakšzemes cilvēkus pamodināja no viņu apātijas. Dzelzs papēdis centās panākt, lai apakšzemes nezvērs sāktu rēkt. Bet reizē ar to Dzelzs papēdis kļuva neiedomājami bezrūpīgs, nemaz necentās Čikāgu nosar­gāt. Palikušo algotņu vidū disciplīna bija kļuvusi daudz vaļīgāka, un daudzi pulki bija izsūtīti uz dažādiem valsts apvidiem.

Šīs programmas izpilde aizņēma tikai pāris nedēļu. Mēs, revolucionāri, dzirdējām vienīgi nenoteiktas baumas par pašreizējo stāvokli, tomēr neko tādu, kas pareizi ap­gaismotu situāciju, nezinājām. Mēs patiešām uztvērām visu kā spontānu revolucionāra noskaņojuma izpausmi, ko vajadzēs rūpīgi iegrožot, pat sapņos neiedomādamies, ka to visu ir izveicīgi inscenējušas Dzelzs papēža šaurākās aprindas un pie tam tik slepeni, ka mums par to nebija ne jausmas. Šī pretsazvērestība bija gudri izdomāta, un to gudri realizēja.

Es atrados Ņujorkā, kad saņēmu pavēli nekavējoties braukt uz Čikāgu. Cilvēks, kas man nodeva šo pavēli, bija viens no oligarhiem, to es nopratu no viņa valodas, kaut gan nezināju ne viņa vārdu, ne arī redzēju viņa seju. Viņa instrukcijas bija pārāk skaidras, lai es varētu kļū­dīties. Es gaiši lasīju starp rindām, ka mūsu sazvērestība atklāta un zem mums palikta pretmīna. Viss bija sagata­vots pulvera uzliesmojumam, un neskaitāmajiem Dzelzs papēža aģentiem, to starpā arī man, vai nu tie dzīvoja Čikāgā, vai bija iesūtīti, vajadzēja panākt, lai mīna uz­sprāgtu. Es lepojos ar to, ka spēju saglabāt savaldību oligarha asā skatiena priekšā, kaut mana sirds dauzījās kā neprātīga. Man gribējās kliegt un sagrābt viņu kailām rokām pie rīkles, kamēr viņš aukstasinīgi sniedza man pē­dējos norādījumus.

Kad viņš bija aizgājis, es aprēķināju, cik man ir laika. Vajadzēja izmantot katru mirldi, lai gadījumā, ja laimē­tos, pagūtu aprunāties ar kādu no mūsu šejienes līderiem pirms vilciena atiešanas. Sajaukusi pēd,as, lai mani neiz- sekotu, es traucos uz ātrās palīdzības slimnīcu. Man pa­veicās, es tiku pie galvenā ķirurga — biedra Gelvina. Aiz­elsusies steidzos viņu informēt, bet viņš pārtrauca mani.

— Es jau zinu, — Gelvins rāmi sacīja, kaut viņa īra acis liesmoja. — Es zinu, kāpēc jūs esat ieradusies. Es uzzināju visu pirms piecpadsmit minūtēm un paziņoju jau tālāk. Tiks darīts viss, lai biedri šeit nekā neuzsāktu. Či­kāga būs jāupurē, bet tikai Čikāga.

— Vai esat mēģinājuši sazināties ar Čikāgu? — es jau­tāju.

Viņš pakratīja galvu.

— Telegrāfiski sakari pārtraukti, Čikāga noslēgta no visas pasaules. Tur tagad sāksies elle.

Viņš mirkli klusēja, un es redzēju, ka viņa baltā roka sažņaudzās dūrē. Tad viņam izlauzās:

— Kā es gribētu būt tur!

— Vēl ir iespējams ļaunāko novērst, ja vilcienā nekas neatgadās un es nokjūstu laikā, — es sacīju. — Vai arī kāds cits biedrs no izlūkošanas dienesta, tāds, kas zina

patiesību.

— Jūs, izlūkošanas darbinieki, šoreiz esat ļāvušies ap- šmaukties, — viņš noteica.

Es mazdūšīgi pamāju.

— Viss noritējis lielā Slepenībā, — es atbildēju. — Vie­nīgi centra izlūkošanas dienesta vadītāji kaut ko zinājuši agrāk. Mums ar viņiem nav sakaru, un tāpēc mēs nekā nezinājām. Būtu jel Ernests bijis šeit! Bet varbūt viņš ir Čikāgā un viss ir kārtībā.

Gelvins papurināja galvu.

— Pēc pēdējām ziņām spriežot, viņš aizsūtīts uz Bos­tonu vai Ņūhivenu. Sis slepenais dienests ienaidnieka labā viņu gan ļoti apgrūtina, tomēr tas ir labāk nekā gulēt

slēptuvē.

Es gatavojos aiziet, un Gelvins paspieda man roku.

— Savaldieties, — viņš atvadoties sacīja. — Kas par to, ja pirmā revolūcija zaudēta? Mēs rīkosim otru un tad būsim gudrāki. Dzīvojiet sveika, un lai jums labi klājas! Nezinu, vai kādreiz vēl redzēsimies. Tur būs īsta elle, bet es atdotu desmit gadu no sava mūža, lai varētu būt tur jūsu vietā.

«Divdesmitais gadsimts» [93] atstāja Ņujorku sešos vakarā, un nākošā rītā septiņos tam vajadzēja būt Čikāgā. Šova­kar tas tomēr nokavējās. Mēs sekojām kādam citam vil­cienam. Starp braucējiem manā mīkstajā vagonā bija biedrs Hartmanis, kurš, tāpat kā es, bija Dzelzs papēža izlūks. Viņš pastāstīja man par vilcienu, kas brauca mums pa priekšu. Tas bija mūsu vilciena dubultnieks, tikai tanī nebija pasažieru. Šim tukšajam vilcienam vajadzēja no­vērst nelaimi, ja tiktu rīkots atentāts uz «Divdesmito gadsimtu». Vispār vilcienā bija maz cilvēku — mūsu va­gonā varbūt kādi desmit.

— Vilcienā jābūt dažām svarīgām personām, — sprieda Hartmanis. — Es redzēju piekabinātu salonvagonu.

Pienāca nakts, kad mums pirmo reizi apmainīja loko­motīvi, un es izkāpu uz perona, lai ieelpotu svaigu gaisu un apskatītos visu, kas bija redzams. Caur salonvagona logiem es pamanīju trīs pazīstamus cilvēkus. Hartmanim bija taisnība. Viens no tiem bija ģenerālis Altendorfs, pā­rējie divi — Meisons un Vanderbolds, oligarhijas iekšējā izlūkošanas dienesta galvenie vadītāji.

Bija rāma mēnesnīcas nakts, bet mani māca nemiers, un es nevarēju iemigt. Piecos no rīta es jau piecēlos un saģērbos.

Pavaicāju kalpotājai, par cik stundām vilciens nokavē­sies. Viņa atbildēja: — Par divām. — Viņa bija mulate, un es ievēroju, ka viņas vaigi iekritušies, ap acīm tumši loki, kamēr pašas acis plaši ieplestas kā lielās bailēs.

— Kas jums kaiš? — es uzprasīju.

— Nekas, mis, gluži vienkārši neesmu izgulējusies, — skanēja atbilde.

Palūkojos viņā ciešāk un, lai pārliecinātos, pateicu kādu mūsu paroli. Viņa atbildēja, un es biju par viņu skaid­rībā.

— Čikāgā notiks kaut kas briesmīgs, — viņa sacīja. — Mums pa priekšu brauc tukšs vilciens. Tas un karavīru vilcieni mūs aizkavē.