Džeks Londons - Dzelzs papēdis

Krēslā ieradās Džons Karlsons un pieprasīja Viksona kurpes. Jauneklis negribēja tās dot un pat uzsāka cīņu, kamēr dabūja izjust kalēja spēku Ernesta rokās. Karl­sons vēlāk stāstīja mums par tulznām un sāpīgiem no- • praukumiem, jo viņam kurpes bija par mazām. Tomēr viņš veica ar tām lielu darbu. Pie alas sienas, kur pēdas izbeidzās, Karlsons apvilka kurpes un devās uz kreiso pusi. Viņš klaiņoja jūdzēm tālu ap pakalniem, pāri kalnu kraujām, caur gravām un izbeidza savu gājienu tekoša ūdens malā, pie kādas upes. Te viņš novilka kurpes, ga­balu pabrida pa ūdeni un krastā uzvilka pats savus apa­vus. Pēc nedēļas Viksons saņēma savas kurpes atpakaļ.

Tonakt bija palaisti vaļā suņi — un mūsu slēptuvē miegs ilgi neuzturējās. Otrā dienā atkal laiku pa laikam suņi riedami skraidīja pa gravu, bet, uztikuši uz pēdām,; ko Karlsons bija atstājis, aizklīda citās gravās augstu kalnos. Visu laiku mūsējie slēptuvē gaidīja ar ieročieiļ rokās — ar automātiskajiem revolveriem un šautenēm, ne­maz nerunājot par pusduci elles mašīnu, ko bija pagata­vojis Bīdenbahs. Ja kāda meklētāju grupa būtu iekļuvusi mūsu slēptuvē, to būtu sagaidījis lielisks pārsteigums. • l

Tie ir patiesi fakti par to, kā pazuda Filips Viksons, kādreizējais oligarhs un vēlākais revolucionārs, jo mēs viņu pēdīgi atgriezām. Viņa gars bija modrs un veido4 jams, un viņš bija cilvēks ar skaidru sirdi. Pēc dažiem* mēnešiem mēs kopīgi aizjājām ar viņa tēva zirgiem pāri Sonomas kalniem uz Petalumu, kur viņu uzņēma maza zvejas laiva. Mēs viņu ērti nogādājām pa mūsu apakšze­mes satiksmes ceļiem uz Karmelas slēptuvi.

Tur viņš palika astoņus mēnešus, un tad viņš vairs negribēja mūs atstāt — un, proti, aiz diviem iemesliem! pirmkārt, viņš bija iemīlējies Annā Roilstonā, otrkārt, viņš tiešām bija kļuvis mūsējais. Vienīgi pārliecinājies, ka viņa mīla bez cerībām, viņš izpildīja mūsu vēlēšanos un at­griezās pie sava tēva. Līdz pat mūža galam oligarhi viņu uzskatīja par savējo, bet patiesībā viņš bija viens no mūsu vērtīgākajiem aģentiem. Dzelzs papēdis ļoti bieži cieta ne­veiksmi, realizējot pret mums vērstos plānus un operai cijas. Ja oligarhi zinātu, cik daudz mūsu aģentu ir viņu rindās, viņi nebūtu brīnījušies par savām neveiksmēm! Jaunais Viksons vienmēr palika uzticīgs mūsu lietai. Tie4 šām — pat viņa nāvei bija par cēloni viņa pienākuma sa­jūta. Lielajā negaisā tūkstoš deviņsimt divdesmit septī­tajā gaelā, piedalīdamies mūsu līderu sanāksmē, viņš sa­aukstējās, saslima ar plaušu karsoni un nomira. [89]

Tanī ilgajā laikā, ko pavadījām slēptuvē, mēs bijām ciešā saskarē ar visu, kas notika pasaulē, un labi zinā­jām, cik spēcīga ir oliģarhija, ar ko mēs karojām. Pēc pārejās posma grūtībām jaunā kārtība bija nostiprināju­sies un visas pazīmes liecināja, ka tā pastāvēs ilgi. Oli­garhijai bija izdevies izveidot tādu pārvaldes aparātu, kas, būdams gan sarežģīts un plašs, strādāja precīzi — par spīti mūsu pūlēm jaukt tā darbu un radīt nekār- libas.

Tas pārsteidza daudzus revolucionārus. Viņi nebija do­mājuši, ka tas iespējams. Darbs valstī tomēr turpinājās. Vīrieši strādāja raktuvēs un tīrumos kā īsti vergi. Sva- rīgākajās rūpniecības nozarēs valdīja uzplaukums. Lielo strādnieku kastu locekļi bija apmierināti un gāja uz darbu ar prieku. Pirmo reizi savā mūžā viņi strādāja mierīgos apstākļos. Viņiem nebija jābažījas par sliktiem laikiem, streikiem, lokautiem un arodbiedrību etiķetes prasībām. Viņi apdzīvoja ērtas mājas paši savās glitajās pilsētās — glītās salīdzinājumā ar tām nomalēm un rajoniem, kur viņi bija agrāk mituši. Viņiem bija labāks uzturs, īsāks darba laiks, vairāk atpūtas dienu, visvisādas intereses un i/.priecas. Viņi nelikās zipot par saviem mazāk laimīga­jiem brāļiem un rnāsām, par neprivileģētajiem strādnie­kiem, par nodzītajiem apakšzemes cilvēkiem. Bija sācies jauns laikmets — savtības laikmets. Un tomēr tas nav pilnīgi pareizi sacīts. Strādnieku kastās bija iespiedušies mūsu aģenti — cilvēki, kuriem nepietika ar pilnu vēderu, kuru acis cauri postam skatīja brīvības un brālības sta­rojošo tēlu.

Otrs liels institūts, kas bija izveidojies stingrā formā un raiti darbojās, bija algotņi. Šis militārais spēks bija radies no vecās regulārās armijas un sastādīja ap miljonu vīru, nerēķinot kolonijās novietotos. Algotņi izveidoja īpašu kastu. Viņi dzīvoja savās pilsētās, ko paši pārval­dīja, un baudīja daudzas privilēģijas. Viņi izlietoja krietnu daļu oligarhijas atlikušo uzkrājumu. Viņi bija zaudējuši jebkuru saskari ar pārējo tautu, kā arī tās simpātijas un īstenībā izveidoja paši savu šķiras apziņu un morāli. Taču viņu vidū darbojās tūkstošiem mūsu aģentu. 1

Paši oligarhi pārdzīvoja ievērojamu un, jāatzīstas, ne­gaidītu evolūciju. Kā šķira viņi bija labi disciplinēti. Kat­ram tās loceklim pasaulē bija savs uzdevums, un viņš bija spiests to izpildīt. Jauniešu vidū vairs nebija dīkdieņu. Viņu spēks bija vajadzīgs oligarhijas kopīgā spēka stip­rināšanai. Viņi bija militāro vienību priekšnieki un rūp­niecības vadītāji. Viņi apguva praktiskās zinātnes, un daudzi kļuva par ievērojamiem inženieriem. Viņi strādaja pārvaldes aparātā, koloniju dienestā, un desmitiem tūksto­šiem atrada sev darbu izlūkošanas dienestā. Es teiktu, ka viņi izgāja mācību pedagoģijas, baznīcas, mākslas, zināt­nes un literatūras laukā un kalpoja šinīs nozarēs, pildot svarīgo uzdevumu — iedvest nācijai domu par oligarhijas mūžīgu pastāvēšanu.

Viņus mācīja un vēlāk atkal viņi mācīja, ka viss, ko viņi dara, ir pareizs. Šo aristokrātisko uzskatu viņi ap­guva jau bērnībā, kad sāka uztvert pirmos ārpasaules iespaidus. Aristokrātisma ideju viņiem iedvesa ar audzi­nāšanu, līdz tā beidzot pārgāja asinīs. Viņi raudzījās uz sevi kā uz mežonīgu dzīvnieku dresētājiem, kā uz zvēru savaldītājiem. Zem viņu kājām ducināja revolūcijas apakš-J zemes pērkons. Viņiem pastavīgi uzglūnēja varmācīga nāve: bumba, nazis un lode apdraudēja viņus kā rēcošā apakšzemes nezvēra nagi — nezvēra, ko viņiem vajadzēja savaldīt, ja cilvēce gribēja arī turpmāk pastāvēt. Viņi uz­skatīja sevi par cilvēces glābējiem un bija pārliecināti, ka varonīgi un pašaizliedzīgi strādā augstāku mērķu vārdā.

Viņi ticēja, ka viņu šķira ir vienīgā civilizācijas uztu­rētāja. Viņi ticēja, ka lielais nezvērs ieris viņus un visu skaisto un brīnišķīgo, visus priekus un labumus savā ne­gantajā, slienainajā rīklē, ja viņi reiz kļūs vāji. Bez vi­ņiem valdīs anarhija un cilvēce atslīgs atpakaļ pirmatnējā naktī, no kuras ar tādām mokām pacēlusies. Bērniem pa­stāvīgi tēloja anarhijas šausmu ainas; šo ieaudzināto baiļu apmāti, tie pieauguši savukārt sāka biedēt ar anarhiju savus bērnus. Tas bija briesmonis, kas jāsamin, un aris­tokrātijas augstākais pienākums bija to samīt. īsi sakot, viņi bija pārliecināti, ka viņi vienīgie nenogurstošā darbā liti uzupurēšanās priekā nostājušies starp vājo cilvēci un alkatīgo briesmoni, un viņi tam stingri ticēja.

Es nevaru vien pietiekami uzsvērt šo visas oligarhu šķi­ras augsto morālo pašapziņu. Tas bija Dzelzs papēža spēks, un pārāk daudz biedru aiz kūtrības vai nevēlēšanās necentās to saprast. Daudzi piedēvēja Dzelzs papēža spēku la atalgojuma un soda sistēmai. Tas nav pareizi. Debesis un elle var būt galvenie faktori kādam dedzīgam reliģijas fanātiķim, bet lielākajai daļai ticīgo debesis un elle nav Šķiramas no taisnības un netaisnības. Taisnības mīlestība, alkas pēc taisnības, nesamierināšanās ar netaisnību, īsi sakot, krietna dzīve, ir galvenais reliģijas faktors. Tā tas bija arī ar oligarhiju. Cietumi, trimda, pazemojumi, gods, pilis, brīnumpilsētas — tas viss ir nejaušība. Galvenais oligarhijas dzinējspēks bija ticība, ka tā rīkojas pēc tais­nības; un tas viss, par spīti izņēmumiem, par spīti spai­diem un netaisnībai, uz kā Dzelzs papēdis balstījās. Tas viss ir tā. Mums svarīgi tas, ka oligarhijas spēks meklē­jams taisni tās pārliecībā par savas rīcības pareizību. [90]