Džeks Londons - Dzelzs papēdis

Ap to laiku nozuda mans tēvs. Mēs vairs nesaņēmām viņa vēstules, kas līdz šim pienāca regulāri. Viņš vairs nerādījās mūsu dzīvoklī Pelstrītā. Mūsu biedri meklēja viņu visur. Mūsu slepenie izlūki pārmeklēja visus cietu­mus valstī. Tomēr viņš bija tik pilnīgi pazudis, it kā būtu zemē iegrimis, un līdz pat šim laikam nekas nav zināms par viņa galu. [81]

Es pavadīju sešus mēnešus vientulībā savā patvertnē,! bet neturēju rokas klēpī. Mūsu organizācijai bija panā-i kumi, un vienmēr saradās veseli kalni veicama darba. Ernests un pārējie līderi sniedza mums no cietumiem no­rādījumus, kas darāms, un mūsu uzdevums bija tos

l/pildīt. Vajadzēja noorganizēt mutvārdu propagandu, no- organizēt slepenās aģentūras sistēmu ar visiem tās sa­zarojumiem, ierīkot mūsu slepenās spiestuves, izbūvēt iiuisu apakšzemes satiksmes ceļus, kas saistītu kopā mūsu noskaitāmās patvēruma vietas, un radīt- jaunas slēptuves tur, kur trūka kāda posma tanī ķēdē, kas ietvēra visu valsti.

Kā jau teicu, darbam nebija gala. Pēc sešiem mēne­šiem manu vientulību pārtrauca divu biedru ierašanās, l īs bija jaunas meitenes, drosmīgas brīvības mīlētājas: l.ora Pētersone, kas nozuda tūkstoš deviņsimt divdesmit otrajā gadā, un Kēte Bīrsa, kas vēlāk apprecēja Dibuā [82] un vēl tagad ir mūsu vidū, pacēlusi acis uz rītdienas Miuli, kas nesīs jaunu laikmetu.

Abas jaunās meičas ieradās briesmu, baismu un pēkšņās uaves satrauktas. Zvejas laivā, kas viņas pārveda pāri San Pablo jomai, starp apkalpes locekļiem bija atradies spiegs, Dzelzs papēža marionete, kas sekmīgi tēloja revolucio­nāru un kam bija izdevies dziļi iespiesties mūsu organi- /acijas noslēpumos. Viņš neapšaubāmi bija sadzinis ma­nas pēdas, jo mēs sen zinājām, ka mana nozušana sagādā oligarhijas izlūkiem lielas bažas. Laimīgā kārtā, kā vēlāk noskaidrojās, viņš nebija savus atklājumus nevienam da­lījis zināmus. Acīmredzot viņš bija novilcinājis ziņojumu, gribēdams nogaidīt laimīgas beigas — atklāt manu slēp­tuvi un sagūstīt mani. Viņa atklājums miris reizē ar viņu. Aiz kaut kāda iegansta viņš bija atstājis laivu, kad abas meitenes sasniedza PetaĻumu un sēdās zirgos. Ceļā uz Sonomas kalniem Džons Karlsons bija atdevis meitenēm savu zirgu, licis viņām jāt tālāk vienām pašām un de­vies kājām atpakaļ. Viņam bija pamodušās aizdomas. Viņš bija notvēris spiegu un īsi attēloja mums notikumu tālāko gaitu.

— Es viņu padarīju nekaitīgu, — skanēja Karlsona aukstasinīgais paskaidrojums. — Es viņu padarīju nekai­tīgu, — viņš atkārtoja ar drūmu liesmu acīs, un viņa stip­ras, darbā rūdītās rokas darļrunīgi pavērās un atkal sa­žņaudzās. — Viņš necēla troksni. Es viņu paslēpu un šo­vakar iešu un aprakšu viņu labi dziļi.

Tolaik es bieži apbrīnoju pati savu pārvēršanos. Daž­reiz man likās neticami vai nu tas, ka es reiz biju mie­rīgi un klusi vadījusi dzīvi universitātes pilsētā, vai arī tas, ka esmu kļuvusi revolucionāre, ko nebiedē ne var­darbība, ne nāve. Šīs abas dzīves šķita nesavienojamas. Kura bija īstenība, kura sapnis? Vai tagadējā dzīve, slēpšanās šinī alā nebija grūti murgi? Jeb vai es biju re- v volucionāre, kas kādreiz kaut kad bija sapņojusi, ka mi­tusi kādā agrākā dzīvē Berklijā un nav pazinusi stip­rāku saviļņojumu par tējas un deju vakariem, vieglu tēr­zēšanu un lekcijām? Bet tad es atkal iedomājos, ka tā jājūtas visiem, kas sapulcējušies zem cilvēces brālības sarkanā karoga.

Bieži atcerējos cilvēkus no šīs agrākās dzīves, un dī­vainā kārtā tie nāca un gāja arī manā jaunajā dzīvē. Piemēram, bīskaps Morhauzs. Kad mūsu slepenā organi­zācija bija izvērsusies, mēs viņu veltīgi nomeklējāmies. Viņš bija vadāts no vienas vājprātīgo patversmes uz otru. Mēs izsekojām viņa gaitām no valsts vājprātīgo nama Napā līdz Stoktonai un no turienes uz Agnjūzu Santa Klāras ielejā. Te pēdas izgaisa. Ziņojuma par viņa nāvi nebija. Likās, viņam kaut kā laimējies izbēgt. Man ne­bija ne jausmas, kādos šausmīgos apstākļos es viņu vēl­reiz redzēšu nejauši .pazibam Čikāgas Komūnas trakajā virpulī.

Džeksonu, kas bija zaudējis roku Sjeras vērptuvēs un kas bija par cēloni tam, ka es kļuvu revolucionāre, vairs neesmu satikusi. Tomēr mēs visi zinām, ko viņš izdarīja pirms nāves. Viņš nepieslējās revolucionāriem. Sarūgti­nāts par savu likteni, pastāvīgi domādams par nodarīto netaisnību, viņš kļuva anarhists — ne filozofs, bet īsti dzīvniecisks, naida un atriebes alku pilns anarhists. Viņa atriebe bija drausmīga. Naktī, kad visi gulēja, viņš, par spīti sargiem, iezagās Pertonveitu pilī un uzspridzināja to. Neviens neizglābās, pat sargi ne. Un cietumā, kur viņš gaidīja uz spriedumu, viņš nosmacēja sevi zem segām.

Pavisam citāds liktenis nekā Džeksonam bija Dr. He- merfīldam un Dr. Bolingfordam. Abi cītīgi kalpoja saviem maizestēviem un tika atbilstoši atalgoti ar baznīcas pre- lātu pilīm, kur tie dzīvo vēl tagad pilnā mierā ar visu pasauli. Abi ir oligarhijas piekritēji, abi kļuvuši visai resni.

— Dr. Hemerfīlds, — kā Ernests izsacījās, — ir guvis lielus panākumus, pierādot ar savu metafiziku, ka dievs sankcionējis Dzelzs papēdi; viņš ietilpinājis tanī ari dai­ļuma pielūgšanu un Hekeļa «bezveidīgo» cilvēkā padarī­jis neesošu. Dr. Bolingfords atšķiras no viņa tikai ar to, ka piešķīris oligarhu dievam vēl vairāk gāzveidības un padarījis to vēl bezveidīgāku.

Lielu pārsteigumu mums visiem sagādāja Piters Done- lijs, Sjeras vērptuvju nožēlojamais priekšstrādnieks, ar ko es iepazinos, vācot ziņas par Džeksona nelaimes gadī­jumu. Tūkstoš deviņsimt astoņpadsmitajā gadā es piedalī­jos kādā «Frisko sarkano» sanāksmē. Tā bija baismīgākā, negantākā un nežēlīgākā no mūsu kaujas grupām. īste­nībā tā nemaz neietilpa mūsu organizācijā. Tās locekļi bija fanātiķi, bezprāši. Sādu noskaņojumu mēs neriskējām kultivēt. Tomēr, kaut šī grupa nebija mūsējā, mēs uzturē­jām ar to draudzīgas attieksmes. Mani tonakt pie viņiem noveda ārkārtīgi svarīgs jautājums. Starp daudzajiem vī­riešiem es viena biju bez maskas. Kad biju nokārtojusi jautājumu, kas mani bija šeit atvedis, kāds grupas lo­ceklis mani pavadīja. Tumšajā gaitenī viņš aizdedza sēr­kociņu, pacēla pie savas sejas un atvilka masku. Es sa­skatīju uz mirkli ciešanu izvagoto PItera Donelija seju. Tad sērkociņš apdzisa.

— Es tikai gribēju, lai jūs mani pazīstat, — viņš tumsā sacīja. — Vai jūs vēl atceraties ģenerāldirektoru Dallasu?

Es pamāju. Es labi atcerējos Sjeras vērptuvju vadītāju ar lapsas seju.

— To es nokniebu pirmo, — Donelijs lepni paziņoja,

— tūliņ, kā pārnācu pie sarkanajiem.

— Kā tas gadījies, ka jūs esat šeit? — es vaicāju.

— Kur jūsu sieva un bērni?

— Pagalam, — viņš atbildēja. — Tas ir iemesls. Nē,— viņš strauji turpināja, — tā nav atriebšanās par viņiem. Viņi nomira mierīgi savās gultās — slimībā, zināt, cits pēc cita. Kamēr viņi bija dzīvi, man bija saistītas rokas. Bet tagad, kad viņu vairs nav, es atriebjos par saviem zaudētajiem spēka gadiem. Reiz es biju Pīters Donelijs, nožēlojams priekšstrādnieks. Šonakt es esmu «Frisko sar­kanais» Nr. divdesmit septiņi. Nāciet, es tagad izvedīšu jūs ārā!

Vēlāk uzzināju par viņu vairāk. Viņš nebija daudz samelojis, sacīdams, ka visi viņējie pagalam. Tomēr viens, dēls Timotejs, bija dzīvs, kaut gan miris tēvam, jo kalpoja