Džeks Londons - Dzelzs papēdis

nāriem. Tomēr arī mūsu pašu slepenie izlūki saka strādāt. Otrā ieslodzījuma mēneša beigās kāds cietuma uzraugs atklāja man, ka viņš ir revolucionārs un sakaros ar orga­nizāciju. Pēc pāris nedēļām izrādījās, ka Džozefs Park- hersts, nesen pieņemtais cietuma ārsts, ir kaujas grupas loceklis.

Tā mūsu organizācija nemanāmi ieauda savus tīklus oligarhijas organizācijā. Tā es nācu saskarē ar ārpasauli. Un tā katrs mūsu apcietinātais līderis bija sakaros ar drosmīgajiem biedriem, kas bija maskējušies Dzelzs pa­pēža sarkanajā livrejā. Kaut gan Ernests bija ieslodzīts trīstūkstoš jūdžu atstatu, Klusā okeāna piekrastē, mums tomēr bija nepārtraukti sakari — un mēs regulāri ap­mainījāmies vēstulēm.

Līderiem tiklab cietumā, ka brīvē bija iespējams ap­spriest un vadīt karagājienu. Dažiem no viņiem jau vai­rākus mēnešus bija iespējams bēgt. Tomēr, tā kā ieslodzī­jums nebija par traucēkli mūsu aktivitātei, nolēmām izvairīties no jebkuras pārsteidzības. Cietumā atradās piec­desmit divi kongresa delegāti un vēl ap trīs simti mūsu līderu. Tika plānots visus atbrīvot vienlaicīgi. Ja maza daļa no tiem izbēgtu, oligarhijas modrība pieaugtu un pārējiem bēgšana būtu apgrūtināta. Bez tam uzskatīja,ka visu cietumnieku atbrīvošana psiholoģiski ārkārtīgi spēcīgi ietekmēs proletariātu visā valstī. Mūsu spēkam bija at­klāti jāparādās un jāmodina uzticība.

Bija norunāts, ka es pazudīšu pēc izlaišanas no cietuma un sameklēšu drošu slēptuvi Ernestam. Šāda pazušana nemaz nebija'tik vienkārša. Tikko es izkļuvu brīvībā, Dzelzs papēdis uzlaida .savus spiegus man uz pēdām. Bija nepieciešams novirzīt viņus no manam pēdām un nokļūt Kalifornijā. Vai jāsmejas, iedomājoties, kā es to paveicu.

Pasu sistēma, līdzīga tai, kāda pastāvēja cara Krie­vijā, vēl nebija pilnīgi ievesta. Es neiedrošinājos šķērsot kontinentu savā īstajā izskatā. Ja gribēju Ernestu kād­reiz vēl redzēt, tad man vajadzēja pilnīgi pazust; ja mani sameklētu pēc Ernesta bēgšanas, viņš atkal tiktu notverts. Es nedrīkstēju arī ceļot, ģērbusies kā proletāriete. Man atlika vienīgi uzlikt kāda oligarhijas locekļa masku. Lielo oligarhu bija tikai kāda saujiņa, toties bija neskaitāmi daudz mazāku — teiksim, tādu kā misters Viksons —, kas bija vērti dažus miljonus un turējās pie lielajiem oligarhiem. So jaužu sievu un meitu bija vai vesels leģi« ons, tāpēc tika nolemts, ka man jātēlo kāda no viņām. Pēc dažiem gadiem tas jau vairs nebūtu iespējams, jo tad pasu sistēma bija tā izveidota, ka reģistrēts bija katrs vīrietis, sieviete un bērns un katra pārvietošanās būtu manāma.

Kad viss bija sagatavots, spiegus novirzīja no manām pēdām. Pēc stundas nebija vairs Evas Everhardas; Fcli- sija van Verdigane iekāpa salonvagonā, un viņu pavadīja divas istabenes un klēpja sunītis ar savu kopēju [76] . Pēc dažām minūtēm vilciens aizjoņoja uz rietumiem.

Trīs jaunas meitenes, kas mani pavadīja, bija revolu- cionāres. Divas bija kaujas grupu locekles, un trešā, Greisa Holbruka, nākamā gadā iestājās šādā grupā, bet jau pēc sešiem mēnešiem Dzelzs papēdis notiesāja viņu uz nāvi. Tā bija meitene, kas tēloja klēpja sunīša kopēju. No abām pārējām Berta Stola pazuda pēc divpadsmit gadiem, kamēr Anna Roilstona dzīvo vēl šodien un viņas nozīme revolūcijā joprojām aug. [77]

Mēs laimīgi izbraucām cauri Savienotajām Valstīm un nokļuvām Kalifornijā. Oklendā mēs izkāpām, un tad Fe- lisija van Verdigane ar savām istabenēm, klēpja sunīti un tā kopēju pazuda uz visiem laikiem. Meitenes atceļā pavadīja uzticami biedri, un citi biedri uzņēma mani. Pus­stundu pēc vilciena pienākšanas es jau atrados mazā zvejnieku laivā Sanfrancisko jomā. Vējš bija mainīgs, un lielāko daļu nakts mēs bezmērķīgi noklejojām. Bet es re­dzēju Alkatrazas ugunis, un mani mierināja doma, ka esmu Ernesta tuvumā. Ausmā, kad zvejnieki ķērās pie airiem, mēs sasniedzām Merinu salas. Te mēs palikām slēptuvē visu dienu un nākošā naktī, straumes un spirgta vēja dzīti, divās stundās pārbraucām pāri San Pablo jo­mai un devāmies augšup pa Petalumas upi.

Te mūs sagaidīja biedrs ar zirgiem, un mēs nevilcino­ties devāmies ceļā zvaigžņotajā naktī. Ziemeļos es saska­ti |ii Sonomas kalnu grēdu, kurai mēs tuvojāmies. Mēs pametām veco Sonomas pilsētu pa labi un iejājām aizā, kas stiepās starp kalna atzarēm. Šoseja pārvērtās meža ceļā, ceļš — lopu takā, un taka beidzot nozuda kalnu ganībās. Mēs jājām taisni pa Sonomas kalnāju. Tas bija pats drošākais ceļš. Neviens mūs nepamanīja.

Rītausmā sasniedzām ziemeļu nogāzi un devāmies lejup caur krūmiem krēslainajā gaismā, kamēr nonācām skuju kokiem pieaugušās gravās, kuras bija piesildījusi aizejo­šas vasaras elpa. Man tā bija sen pazīstama un iemīļota vieta, un drīz es uzņēmos vadību. Tā bija mana slēptuve, cs to biju izraudzījusi. Mēs atlaidām pavadas vaļīgi un jājām pāri kalnu pļavai. Tad šķērsojām pazemu, ar ozo­liem apaugušu krauju un nokāpām no zirgiem kādā ma­zākā pļaviņā. Nu mūsu ceļš atkal devās kalnup, un mēs jājām zem sarkanmaiotu madronu un tumšsarkanu man- canitu lapotnes. Kad jājām kalnā, pirmie saules stari apspīdēja mums muguru. Rubeņu bars izspurdza caur bie­zokni. Liels zaķis krustoja mūsu taku; tā lēcieni bija aši un klusi kā stirnai. Un tad izskrēja briedis staltiem ra­giem. Viņa mugura un pleci atvizēja saulē sarkanā zeltā, kad viņš pārskrēja pār krauju un nozuda.

Brītiņu sekojām brieža pēdām, tad pagriezāmies lejup pa līču loču taku,.ko viņš bija nonicinājis, kamēr nonā­cām pie lapegļu grupas ap dīķi, kura ūdeni darīja tumšu rūdas slāņi tā dibenā. Man te bija pazīstams katrs krū­miņš. Kādreiz šīs kalnu ganības bija piederējušas manam draugam rakstniekam. Arī viņš bija kļuvis revolucionārs, tikai nelaimīgāks par mani, jo sen jau bija miris un pa­zudis, pie kam neviens nezināja, kā un kad. Bez manis vienīgi viņš vēl zināja slēptuvi, ko es tagad uzmeklēju. Viņš bija nopircis šo rančo tā skaistuma dēļ un, vietējiem fermeriem par lielu nepatikšanu, samaksājis par to krietni daudz naudas. Viņš vienmēr mēdza ar patiku stāstīt, kā viņi grozījuši galvu par cenu, ilgi rēķinājuši un tad no- sacījuši: «Bet jūs taču neieņemsiet no tā ne seši pro­centi.»

Tagad viņš bija miris, un rančo nebija mantojuši viņa bērni. Tagad tas bija Viksona īpašums. Viksonam piede­rēja visas Sonomas kalnu austrumu un ziemeļu nogāzes no Sprekela muižas līdz Beneta ielejas robežām. Viņš bija te ierīkojis lielisku medību parku, kur stirnas klaiņoja kā mūžamežā pa jaukām nogāzēm, klajumiem un gravām tūkstošiem akru platībā. Agrākie zemes īpašnieki bija aiz­dzīti. Arī valsts vājprātīgo nams bija noplēsts, lai paliktu vairāk vietas briežiem.

Vislabākais bija tas, ka Viksona medību pils atrada» tikai ceturtdaļjūdzi no manas slēptuves. Tas nebija bīs| tami, drīzāk gan sagādāja drošību. Mēs atradāmies maza oligarha aizsardzībā. Pašreizējos apstākļos nevarēja ras­ties nekādas aizdomas. Pēdējā vieta pasaulē, kur Dzelzs papēža spiegi iedomātos meklēt mani vai vēlāk Ernestu,] būtu Viksona medību parks.

Mēs piesējām zirgus pie kokiem dīķmalā. No slēptuves 1 satrunējuša koka dobumā mans pavadonis izcēla veselus krājumus — maisu ar piecdesmit mārciņām miltu, visvi-ļ sādus konservus, virtuves piederumus, segas, ūdens drošu telteni, grāmatas un rakstāmlietas, lielu saini vēstuļu, tad vēl kannu ar pieciem galoniem petrolejas un, kas pats* svarīgākais, lielu rituli stipras virves. Krājumi bija tiki lieli, ka vajadzēja iet vairākas reizes, lai tos nogādātu līdz manai slēptuvei,.