Džeks Londons - Dzelzs papēdis

Tūkstoš deviņsimt trešajā gadā pieņemtais likums par zemessargiem stājās spēkā — un viena štata strādnieki aiz bailēm no nāves soda bija spiesti apšaut sa- us darba biedrus citos štatos. Protams, sākumā viss tik gludi ne- gaja. Daudzus zemessargu virsniekus nogalināja, un dau­dzus zemessargus tiesāja lauka kara tiesa. Ernesta pare­ģojums pārsteidzoši piepildījās attieksmē uz misteru Ko- valtu un misteru Asmunsenu. Abus iesauca zemessargos — un abus ieskaitīja soda ekspedīcijā, ko nosūtīja no Kali­fornijas pret Misūri štata fermeriem. Misters Kovalts un misters Asmunsens atteicās paklausīt. Ar viņiem daudz netielējās. Viņus nodeva lauka kara tiesai, un tā pie­sprieda viņiem nāves sodu. Viņus nostādīja ar muguru pret kareivju vadu un nošāva.

Daudz jauniešu aizbēga kalnos, lai izvairītos no iesauk­šanas zemessargos. Viņus izsludināja ārpus likuma — un ar viņiem izrēķinājās, kad iestājās mierīgāki laiki. Ar viņiem rīkojās nesaudzīgi. Valdība izdeva pavēli, ka vi­siem likumam paklausīgiem pilsoņiem trīs mēnešu laikā jāatstāj kalni un jāatgriežas mājās. Kad noteiktais ter­miņš pagāja, uz kalniem aizsūtīja pusmiljona kareivju; nebija ne izmeklēšanas, ne tiesas: kur vien kādu cilvēku atrada, to nošāva uz vietas. Kareivji rīkojās tā, ka kal­nos nepalika neviena cilvēka, neviena dezertiera. Dažas grupas, kam bija labākas pozīcijas, cīnījās drošsirdīgi, bet beidzot tomēr katrs izbēdzis zemessargs saņēma savu lodi.

Vēl vairāk iedzīvotājus ietekmēja bargie sodi, ko sa­ņēma Kanzasas štata zemessargi. Lielais Kanzasas dumpis sākās pirms militārajām operācijām pret fermeru partiju. Kanzasā sadumpojās seši tūkstoši zemessargu. Jau nedēļām ilgi viņi bija kurnējuši un spītējuši un tā­pēc ieslodzīti nometnē. Tomēr viņu atklātajam dumpim droši vien bija par iemeslu provokatori.

Divdesmit otrā aprīļa naktī viņi bija nogalinājuši sa­vus virsniekus, tikai dažiem izdevās aizbēgt. Tas gan ne­bija paredzēts Dzelzs papēža plānos; provokatori bija iz­darījuši vairāk, nekā vajadzīgs. Tomēr Dzelzs papēdis visu izmantoja savā labā. Tas bija gaidījis sacelšanos, un tagad tik daudzu virsnieku nogalināšana attaisnoja visu, kas vien sekoja. Sacēlušos kā uz burvja mājienu ielenca četrdesmittūkstoš regulārās armijas kareivju. Ze­messargi bija slazdā. Nu viņi redzēja, ka viņu ložrfietēji sabojāti un ka patronas neder viņu šautenēm. Viņi uz­vilka baltu karogu, bet tas nelīdzēja. Neviens zemessargs nepalika dzīvs. Tika iznīcināti visi seši tūkstoši. Viņus nogalināja iztālīm ar granātām un šrapneļiem, un, kad viņi izmisumā metās pāri ielenkuma līnijai, viņus no­pļāva ar ložmetējiem. Es runāju ar kādu aculiecinieku, un tas apgalvoja, ka neviens zemessargs nav ticis lož­metējiem tuvāk par simt piecdesmit jardiem. Zemi klāja

Ii'ķi, un beidzot nāca uzbrukumā kavalerija — un zirgu pakavi, revolveri un zobeni nobeidza visus ievainotos.

Vienā laikā ar fermeru sakāvi notika arī ogjraktuvju strādnieku sacelšanās. Tā bija organizēto strādnieku cīņa uz dzīvību un nāvi. Trīsceturtdaļmiljona ogļraču uzsāka streiku. Tomēr viņi bija pārāk izkaisīti pa visu valsti, lai varētu izmantot savu spēku. Viņus norobežoja_ viņu pašu iecirkņos un piespieda padoties. Tā bija pirmā liela vergu apspiešana. Pokoks [74] te kļuva slavens ka vergu uz­raugs un uz visiem laikiem iemantoja_visa proletariata dziļu naidu. Neskaitāmas reizes viņu mēģināja nogalināt, bet viņš šķita kā apburts. Tas ir viņš, kas atbildīgs par cariskās Krievijas pasu sistēmas ieviešanu kalnračiem, ar ko viņiem laupīja pārvietošanās brīvību.

Tikmēr sociālisti turējās stingri. Kamēr fermeru par­tija gāja bojā liesmās un asinīs un organizētos strādnie­kus sašķēla, sociālisti dzīvoja mierā un stiprināja savas slepenās organizācijas. Fermeru partija veltīgi lūdzās mūs. Mēs pareizi spriedām, ka jebkura sacelšanās, ko uz­sāktu mēs, nozīmētu nāvi visai revolūcijai. Dzelzs papē­dis, kas sākumā vilcinājās izrēķināties ar visu proleta­riātu uzreiz, atklāja, ka darbs vieglāks, nekā domāts, un nevarēja vien sagaidīt, kad sacelsimies mēs. Mums tomēr izdevās izvairīties, lai gan mūsu rindas bija provokatoru pilnas. Dzelzs papēža aģenti tolaik bija mazliet par tū­ļīgiem. Viņiem vajadzēja vēl daudz mācīties, bet tikmēr mūsu kaujas grupas viņus izsekoja un izravēja kā nezā­les. Tas bija atbaidošs, asiņains darbs, bet mēs cīnījāmies par dzīvību un revolūciju un bijām spiesti sist pretinieku ar viņa paša ieročiem. Tomēr mēs cīnījāmies godīgi. Ne­vienu Dzelzs papēža aģentu nesodīja bez noklaušināša­nas. Mums varēja būt kļūdas šinī ziņā, bet to bija maz.

Kaujas grupās iestājās visdrosmīgākie, kareivīgākie un pašaizliedzīgākie biedri. Pēc desmit gadiem Ernests, dibi­noties uz skaitļiem, ko viņam bija snieguši grupu valdī­tāji, aprēķināja, ka ikviena vīrieša vai sievietes_ mūža ilgums pēc viņu iestāšanās kaujas grupā caurmēra sa­sniedzis piecus gadus. Kaujas grupu locekļi bija īsti va­roņi, un dīvainakais ir tas, ka visi viņi principā neatzina nogalināšanu. Viņi rīkojās pret savu dabu, bet viņi mīlēja brīvību, un nekāds upuris nebija viņiem par lielu. [75]

Mēs sev spraudām trejkāršu uzdevumu: pirmkārt, iznī­dēt no mūsu rindām oligarhijas spiegus, otrkārt, noorga­nizēt kaujas grupas un izveidot slepenu revolūcijas gal­veno organizāciju, treškārt, iedabūt mūsu pašu slepenos aģentus katrā oligarhijas organizācijā — strādnieku kas­tas, it īpaši starp telegrāfistiem, sekretāriem un rakstve­žiem, karaspēkā, starp provokatoriem un vergu uzraugiem. Tas bija grūts un bīstams darbs, un bieži mūsu pūles iz­nicināja kāds nepareizs gājiens.

Atklātā cīņā Dzelzs papēdis svinēja uzvaru, bet jau­najā cīņā, ko mēs uzsākām, mūsu organizācija izturēja, un šis neredzamais karš kļuva baigs un briesmīgs. Nekas nebija redzams, daudz kas nebija uzminams, akls cīnījās pret aklu, un tomēr viss bija saplānots, darbība bija mērķtiecīga un labi izdomāta. Mēs pārplūdinājām visu Dzelzs papēža organizāciju ar saviem aģentiem, kamēr mūsu organizācijā spiedās iekšā Dzelzs papēža spiegi. Tas bija drūms un viltus pilns karš ar intrigām un kon­spirāciju, sazvērestībām un pretsazvērestībām. Un aiz visa ta mūžam uzglūnēja varmācīga, briesmīga nāve. Vīrieši un sievietes, mūsu tuvākie un labākie biedri, nozuda, šo­dien vēl mēs viņus redzējām, rīt viņu vairs nebija. Mēs nekad viņus vairs neredzējām un zinājām, ka viņi mi­ruši.

Nebija vairs ne paļaušanās, ne uzticības. Cilvēks, kas cīnījās ar mums plecu pie pleca, varēja būt Dzelzs papēža spiegs, kaut arī mēs visi viņu pazītu. Mēs iedabūjām Dzelzs papēža prganizārijā savus slepenos aģentus, un Dzelzs papēdis savukārt ielika savus slepenos aģentus mūsu organizācijā. Kaut gan paļaušanās un uzticības trūka, mēs bijām spiesti katru savu pasākumu dibināt uz tam. Bieži mēs tikām piekrāpti, jo bija arī vāji cilvēki. Dzelzs papēdis piedāvāja naudu, omulību, priekus un greznību, kas vilināja brīnumpilsētu mierā. Mēs varējām piedāvāt tikai apmierinājumu, ka esi bijis uzticīgs cilde­nam ideālam. Un tiem, kas palika uzticami, nebija citas algas kā nebeidzamas briesmas, mokas un nāve.

Cilvēki bija vāji, es saku, un tāpēc mēs varējām at­maksāt vienīgi ar nāvi, cita atmaksa nebija mūsu spēkos. Nepieciešamība spieda mūs sodīt nodevējus. Katram, kas mūs nodeva, pa pēdām sekoja kāds desmits uzticamu at­riebēju. Mēs varējām piedzīvot neveiksmi, izpildot sprie­dumu mūsu ienaidniekiem, piemēram, Pokokam, bet mūsu pašu nodevēju sodīšanā nedrīkstēja būt nekādas neveik­smes. Mēs sūtījām savus biedrus nodevēju maskā uz bri- numpilsētām, lai tie izpildītu mūsu spriedumu īstajiem nodevējiem. Mēs iedvesām tādas šausmas, ka bīstamāk bija mūs nodot nekā palikt mums uzticīgam.