Džeks Londons - Dzelzs papēdis

Kad Ernestam un man pienāca laiks doties uz Vašing­tonu, tēvs mūs nepavadīja. Viņam bija iepatikusies prole­tārieša dzīve. Viņš raudzījās uz mūsu netīro apkārtni kā uz lielu socioloģijas laboratoriju, un viņa izziņas kāre spārnoja viņu uz bezgalīgu sajūsmu. Viņš draudzējās ar strādniekiem un bija uzticības persona daudzās ģimenēs. Viņš uzņēmās arī dažādus gadījuma darbus, kas viņam nozīmēja tiklab laika kavēkli, kā atklājumus; tas sagādāja viņam prieku, un vakaros, mājās pārnācis ar bagātīgu pieredzi, viņš aizrautīgi stāstīja savus piedzīvojumus. Viņš bija un palika īsts zinātnieks.

Viņam nebija nekādas vajadzības strādāt, jo Ernests ar saviem tulkojumiem nopelnīja tik daudz, lai mēs visi trīs varētu iztikt. Tomēr tēvs nevēlējās atteikties no sa­vas aizraujošās idejas, un tā bija visai mainīga ideja, ja sprieda pēc tēva nodarbošanās. Nekad neaizmirsīšu to

vakaru, kad viņš atnesa mājās savu sīktirgotāja kasti ar kurpju auklām un bikšturiem, un tāpat arī to laiku, kad gāju iepirkties mazā sīktirgotavā un viņš ārā gaidīja mani. Tāpēc nemaz nebiju pārsteigta, kad viņš nedēļu no­strādāja traktierī otrpus ielas par viesmīli. Viņš strādāja par naktssargu, tirgojās ielā ar kartupeļiem, līmēja kon­servu fabrikā etiķetes, bija izsūtāmais papīra kārbu fab- likā, ūdens pienesējs kādai ielu dzelzceļa būvei un bija Iestājies pat trauku mazgātāju apvienībā tieši pirms tās likvidēšanas.

Apģērba ziņā, man šķiet, viņu bija stipri ietekmējis bīskapa piemērs, jo tēvs tagad valkāja lētu katūna kreklu ka strādnieki un kombinezonu ar šauru siksnu ap vidu. Tomēr vienu agrākās dzīves paražu viņš vēl nebija at-. metis: pusdienās un vakariņās viņš vienmēr ieradās pār­ģērbies.

Ar Ernestu es visur būtu jutusies laimīga, un manu laimi vēl pavairoja tas, ka tēvs jutās apmierināts mūsu jaunajos apstākļos.

— Zēna gados es biju ļoti ziņkārs, — tēvs izsacījās. — Es ilgojos izprast parādību cēloņus un būtību, tāpēc arī kļuvu fiziķis. Šodien es esmu tikpat ziņkārs kā bēr­nībā — un šī zinātkāre piešķir manai dzīvei vērtību.

Dažreiz viņš izmēģināja savu laimi uz ziemeļiem no Mārkitstrītas,' veikalu un teātru apkaimē, kur viņš pardeva laikrakstus, iznēsāja ziņojumus, atvēra karietem durvis. Kādu dienu viņš, atverot karietes durvis, sastapās ar mis­teru Viksonu. Tēvs jautrā noskaņā aprakstīja mums šo gadījumu:

— Kad es aizvēru aiz viņa durvis, viņš cieši ielūkojās manī un nomurmināja: «Lai mani pakar!» Tie bija viņa vārdi. Viņš bija nosarcis un tā apmulsis, ka aizmirsa iedot man dzeramnaudu. Tomēr viņš ātri attapās, jo rati nebija necik tālu, kad jau tos apgrieza apkārt, un Viksons brauca atpakaļ. Viņš izliecās pa durvīm un uzrunāja mani: «Pa­klau, profesor, tas ir par daudz! Ko varu darīt jūsu labā?» — «Es jums atvēru karietes durvis,» es atbildēju. «Parasti par to pasniedz desmit centu.» — «Jokus pie malas!» viņš sirdījās." «Es runāju nopietni.» Viņš patiešām bija nopietns, varbūt izjuta kaut ko līdzīgu sirdsapziņas pārmetumiem, tāpēc es kādu mirkli nopietni pārdomāju. Viņa seja bija gaidu pilna, kad sāku savu atbildi, bet jums vajadzēja to redzēt, kad es beidzu. «Atdodiet man

manu māju un manas Sjeras vērptuvju akcijas,» es sa­cīju.

Tēvs apklusa.

— Un ko viņš atbildēja? — es ziņkāri jautāju.

— Ko lai viņš būtu sacījis? Viņš neteica nekā. Tad es sacīju: «Ceru, ka jūs esat laimīgs.» Viņš mani dīvaini uzlūkoja. «Sakiet — vai esat laimīgs?» es vaicāju. Viņš pavēlēja kučierim braukt un pazuda, drausmīgi lādēda­mies. Nedabūju no viņa ne dzeramnaudu, ne arī savu māju un akcijas. Tātad redzi, mana dārgā, tavam tēvam gadījumstrādnieka karjera ir vilšanās pilna.

Tā tēvs palika Pelstrītā, kamēr mēs ar Ernestu aiz­braucām uz Vašingtonu. Pastāvošajai iekārtai draudēja •bojā eja, un šī bojā eja bija tuvāk, nekā es to domāju. Pretēji mūsu cerībām nekas netika darīts, lai aizkavētu sociālistu delegātus stāties pie viņu pienākumiem. Viss noritēja gludi, un es zobojos par Ernestu, kas šo gludo gaitu uzskatīja par ļaunu pazīmi.

Mūsu biedri sociālisti bija pārliecināti par savu speķu un optimistiski noskaņoti. Daži kongresā ievēlētie fermeru pārstāvji pastiprināja mūsu spēku un kopā ar mums iz­strādāja rūpīgi apsvērtu darba programmu. Ernests vi­sam lojāli un enerģiski pievienojās, kaut gan šad un tad nevarēja atturēties no aizrādījuma, ne pie viena īpaši nevērsdamies:

— Ja nonāks līdz kautiņam, tad pieminiet manus vār­dus: ķīmija ir labāka par mehāniku.

Nemieri sākās vispirms tanīs štatos, kur pēdējās vēlē­šanās bija guvuši virsroku fermeru pārstāvji. Sādu štatu bija kāds ducis, bet ievēlētie nevarēja ieņemt savas vie­tas, jo agrākie delegāti atsacījās tās atstāt. Tas bija ļoti vienkārši. Viņi apgalvoja, ka vēlēšanas bijušas ne­likumīgas, un norobežojās ar neiedragājama birokrātisma mūriem. Fermeru pārstāvji bija bezspēcīgi. Viņu pēdējā cerība bija tiesas, bet tās atradās viņu ienaidnieku rokās.

Te slēpās vislielākās briesmas. Ja piekrāptie fermeru pārstāvji pārietu pie varas darbiem, viss būtu zaudēts. I<���ā sociālisti pūlējās viņus atturēt! Ernests pavadīja die­nas un naktis bez miega. Atbildīgie fermeru vadoņi re­dzēja briesmas un bija ar mums vienis prātis. Tomēr tas neko nelīdzēja. Oliģarhija vēlējās varas darbus un laida darbā savus provokatorus. Var droši sacīt, ka vienīgi pro­vokatori bija par cēloni Zemnieku revolūcijai.

Kādos desmit štatos uzliesmoja dumpis. Ekspropriētie fermeri ar varu gribēja iekļūt valdībā. Protams, tas bija pret konstitūciju, un Savienotās Valstis raidīja pret dum­piniekiem savus kareivjus. Provokatori visur uzkūdīja iedzīvotājus. Sie Dzelzs papēža emisāri maskējās gan kā amatnieki, gan kā fermeri un laukstrādnieki. Kalifornijas galvaspilsētā Sakramentā zemnieku vadoņiem bija izde­vies saglabāt kārtību. Mierīgajai pilsētai uzsūtīja tūksto­šiem slepeno aģentu. Veseliem pūļiem viņi klīda apkārt dedzinādami, izlaupīdami mājas un fabrikas. Viņi tikām kūdīja iedzīvotājus, līdz arī tie sāka piedalīties laupīšanā. Lai masas vēl vairāk iekarsētu, pūlim izsniedza lielos vai­rumos degvīnu. Kad viss bija sagatavots, ieradās Savie­noto Valstu karaspēks, kas īstenībā bija Dzelzs papēža karaspēks. Vienpadsmittūkstoš vīru, sievu un bērnu ap­šāva Sakramentas ielās vai nonāvēja mājās. Vašingtona bija Sakramentu uzvarējusi, un Kalifornijas patstāvībai bija beigas.

Kalifornijas liktenis piemeklēja ari citus štatus. Katrs štats, kur bija uzvarējuši fermeru pārstāvji, pieredzēja varmācību un asinspirti. Vispirms provokatori un «melnie simti» radīja nemierus, pēc tam izsauca karaspēku. Lauku apvidos plosījās sacelšanās un pūļa varmācība. Dienām un naktīm cēlās augšup dūmi no degošajām fermām, no­liktavām, ciemiem un pilsētām. Parādījās dinamīts. Uz­spridzināja dzelzceļu tiltus un tuneļus, nolaida no slie­dēm vilcienus. Milzīgu daudzumu nabaga fermeru nošāva vai pakāra. Atriebe bija feīva, un dažs labs plutokrāts un armijas virsnieks zaudēja dzīvību. Ļaužu sirdīs bija alkas pēc asinīm un atmaksas. Regulārās karaspēka daļas va­jāja fermerus tikpat nežēlīgi kā indiāņus. Karaspēkam bija arī iemesls: divtūkstoš astoņi simti kareivju bija gā­juši bojā drausmīgajās dinamīta cksplozijās Oregonā, tā­pat daudz preču vilcienu bija iznīcināti dažādās vietās un laikos. Tāpēc tiklab regulārais karaspēks, kā fermeri cī­nījās par savu dzīvību.