Džeks Londons - Dzelzs papēdis

paskaidrot, ka sociālisti ne kongresā, ne ārpus tā nav šajā lietā vainīgi. Kas meta bumbu, mēs nezinām, bet to mēs zinām droši, ka mēs to neesam darījuši.

No otras puses, bija skaidrs, ka Dzelzs papēdis ir at­bildīgs par šo aktu. Mēs gan to nevaram pierādīt, mūsu slēdzieni dibinās vienīgi uz hipotēzēm. Bet vienu mēs zi­nām: valdības slepenie aģenti bija ziņojuši kongresa priekšsēdētājam, ka sociālistu delegāti ķersies pie terora taktikas un ir jau noteikuši dienu, kad sākt. Sī diena bija taisni tā, kurā notika sprādziens, tāpēc jau iepriekš ap kongresa ēku bija nostādīti kareivji. Tā kā mēs par bumbu nekā nezinājām, tā kā bumba patiešām eksplodēja un tā kā varas orgāni jau bija sagatavojušies uz šo sprādzienu, tad jāsecina, ka Dzelzs papēdis par to zināja. Mēs arī apgalvojām, ka Dzelzs papēdis ir vainojams vardarbībā un ka tas bija to sagatavojis un uzsācis nolūkā uzvelt mums vainu, mūs iznīcināt.

Priekšsēdētājs bija devis mājienu visiem, kas šinī namā nēsāja sarkanās livrejas. Tie zināja, ka vardarbības ak­tam jānotiek Ernesta runas laikā. Viņiem par attaisno­jumu jāsaka: viņi patiešām ticēja, ka sociālisti izdarīs šo vardarbības aktu. Nopratināšanā daudzi izsacījās go­dīgā pārliecībā, ka redzējuši Ernestu gatavojamies mest bumbu, bet tā eksplodējusi par agru. Skaidrs, ka viņi ne­varēja nekā tamlīdzīga redzēt, bet savās lielajās bailēs iedomājās, ka ir redzējuši. Tas ir viss.

Nopratināšanā Ernests sacīja:

— Vai kāds spēj noticēt, ka es, ja gribētu mest bumbu, izvēlētos tādu sīku nieku kā šo? Tanī nebija pietiekami daudz pulvera. Tā sacēla vienīgi dūmus un ievainoja tikai mani. Tā eksplodēja tieši man pie kājām, bet nenonāvēja mani. Ticiet man: ja es metīšu bumbas, tad būs arī pos­tījumi. Manās bumbās būs kaut kas cits, nevis dūmi.

Apsūdzībā savukārt bija aizrādīts, ka bumbas vājais spēks izskaidrojams ar sociālistu pārskatīšanos un tā priekšlaicīgi sprāgusi tāpēc, ka Ernests sācis nervozēt un izmetis bumbu no rokām. Lai apstiprinātu šo argumentu, vairāki delegāti liecināja, ka redzējuši Ernestu neveikli rīkojamies ar bumbu, izmetam to no rokām.

No mums neviens nezina, kas bumbu metis. Ernests sa­cīja man, ka ieraudzījis to pazibam pie savām kājām mirklī pirms eksplozijas. Viņš tā arī paskaidroja tiesā, bet viņam neviens neticēja. Bez tam viss šis incidents, vienkārši sakot, bija «uzcepts». Dzelzs papēdis bija nolē­mis mūs iznīcināt, un katrs pretspars bija veltīgs.

Mēdz teikt, ka patiesība vienmēr nākot gaismā. Es gan par to šaubos. Deviņpadsmit gadi ir pagājuši, un, par spīti mūsu nemitīgajām pūlēm, mēs neesam uzzinājuši, kas īsti bumbu metis. Neapšaubāmi, ka tas ir bijis kāds Dzelzs papēža emisārs, kurš izvairījies no atklāšanas. Mums nav bijis ne mazākās iespējas konstatēt vainīgo. Un tagad, pēc tik ilga laika, nekas cits neatliek kā ierindot šo notikumu vēsturēs noslēpumos. 1

' Evai Everhardai būtu vajadzējis dzīvot vēl daudzas paaudzes, lai noskaidrotu šo dīvaino noslēpumu. Tikai priekš kādiem simt ga­diem, seši simti gadu pēc viņas nāves, Vatikāna slepenajos arhīvos atrada kāda Perveza atzīšanos. Varbūt būs vietā mazliet pastāstīt par šo slepeno dokumentu, kaut arī tas lielāko tiesu interesants tikai vēsturniekam.

Pervezs bija Amerikā dzimis francūzis, kas krist, ēras 1913. gadā, apsūdzēts par slepkavību, gaidīja Ņujorkas cietumā uz tiesu. No viņa grēksūdzes redzams, ka viņš nav bijis kriminālnoziedznieks. Viņš bijis straujš, nesavaldīgs, viegli aizkustināms. Slimīgā greizsir­dības lēkmē viņš nogalinājis savu sievu — tolaik visai parasts ga­dījums. Pervezs, kā viņš gari un plaši stāsta grēksūdzē, mocījies ar bailēm no nāves. Lai izvairītos no nāves, viņš bijis gatavs uz visu, un politiskie aģenti sagatavojuši viņu, iegalvojot, ka viņu noteikti notiesās par slepkavību pēc pirmās kategorijas. Sādu slepkavību to­laik uzskatīja par lielu noziegumu. Vainīgo — sievieti vai vīrieti — nosēdināja speciāli konstruētā nāves krēslā, un ārstu uzraudzībā no­tiesātajam laida cauri stipru elektrisko strāvu. Tolaik tas bija plaši lietots sodīšanas veids. Anestēziju kā varmācīgas nāves līdzekli sāka lietot krietni vēlāk. ,

Šo labsirdīgo un gļēvo cilvēku, kas smaka cietumā un gaidīja vienīgi nāvi, Dzelzs papēža aģenti pierunāja mest kongresā bumbu. Savā grēksūdzē viņš uzsver, ka viņam sacījuši, bumba neesot bīstama un sprādziens neprasīšot cilvēku upurus. Tas atbilst apgalvojumam, ka tanī bijis maz pulvera un tā, eksplodējot pie Everharda kājām, nav viņu nogalinājusi.

Pervezu novietojuši kādā no galerijām, kas it kā bijusi slēgta remonta dēj. Mirklis bumbas mešanai atstāts viņa ziņā, un viņš at­klāti atzīstas, ka, Everharda runas ieinteresēts un satraukts no sa­celtā trokšņa, gandrīz aizmirsis savu uzdevumu.

Atalgojot viņa darbu, viņu ne vien atbrīvojuši no cietuma, bet arī piešķīruši viņam mūža pensiju. Tomēr to viņš nav dabūjis ilgi izlietot. 1914. g. septeipbrī viņš saslimis ar sirds reimatismu un no­miris trīs dienu laikā. Pirms nāves viņš pieprasījis kātoju garīdz­nieku, pateru Pēteri Durbanu, un izsūdzējis grēkus. Garīdzniekam šī grēksūdze likusies tik svarīga, ka viņš to protokolējis un licis ap­zvērēt. Kas tad noticis, mēs varam tikai minēt. Dokuments licies pietiekami svarīgs sūtīšanai uz Romu, bet vareni spēki būs tikuši iaisti darbā, lai to noklusētu. Gadsimtiem ilgi pasaule nekā par to

Par mani tanī laikā nav nekas sevišķs stāstāms. Mani noturēja cietumā sešus mēnešus, kaut arī neapvainoja nekādā pārkāpumā. Es biju aizdomīga persona — baigs vārds, ar ko drīz vien bija jāiepazīstas visiem revclucio-

nezināja. Tikai pagājušajā gadsimtā izcilais itāliešu zinātnieks Lorbia bija to nejauši atklājis, pētījot Vatikānu.

Tagad nav šaubu, ka Dzelzs papēdis atbildīgs par bumbu, kas krist, ēras 1913. gadā kongresā eksplodēja. Kaut arī Perveza grēk­sūdze nebija zināma, tomēr neviens saprātīgs cilvēks par to nešau­bījās, jo šis akts, kas noveda cietumā piecdesmit divus delegātus, pilnīgi līdzinājās neskaitāmiem citiem aktiem no oligarhu un — jau agrāk — no kapitālistu prakses.

Mums ir klasisks piemērs: nevainīgie — tā dēvētie Heimārkitas anarhisti Čikāgā, kurus krist, ēras XIX gs. 80. gados nogalināja pēc tiesas nežēlīgā un vieglprātīgā sprieduma. īpašu kategoriju sastāda iepriekš nodomāti kapitālistu īpašumu grautiņi un dedzināšana, ko izdarīja paši kapitālisti. Par šādiem īpašumu grautiņiem bieži notie­sāja nevainīgus cilvēkus — «nogremdēja», kā mēdza tolaik sacīt.

Krist, ēras divdesmitā gadsimta pirmajā gadu desmitā strādnieku nemieru apspiešanai — Rietumu ogļraču federācija bija sacēlusies pret kapitālistiem — tika lietota līdzīga, tikai vēl asiņaināka taktika. Ka­pitālistu aģenti uzspridzināja Indenpendansas staciju. Trīspadsmit cil­vēku nogalināja un krietni lielāku skaitu ievainoja. Kapitālisti, kas pārvaldīja Kolorādo štata likumdošanas un tiesas mašinēriju, apvai­noja noziegumā ogļračus un gandrīz panāca notiesāšanu. Romens, tāds pats oligarhijas ierocis kā Pervezs, atradās cietumā otrā štatā — Kanzasā un gaidīja tiesu, kad pie viņa ieradās kapitālistu aģenti. Starpība bija tikai tā, ka Romena atzīšanās kļuva zināma, viņam dzīvam esot.

Tanī pašā laikā iztiesāja Moijera un Heivuda — divu spēcīgu, bez­bailīgu strādnieku vadoņu lietu. Viens bija Rietumu ogļraču federā­cijas priekšsēdētājs, otrs — sekretārs. Bijušo Aidaho štata guberna­toru kāds bija noslēpumainā kārtā nogalinājis. Sociālisti un ogļrači atklāti apvainoja noziegumā ogļraktuvju īpašniekus. Tomēr Aidaho un Kolorādo štata gubernatori, pārkāpjot nacionālo un štatu kon­stitūciju, nolaupīja Moijeru un Heivudu, ieslodzīja viņus cietumā un apvainoja slepkavībā. Par šo gadījumu Jūdžins V. Debss, torei­zējais amerikāņu sociālistu līderis, izsacījās: