Džeks Londons - Dzelzs papēdis

Revolūcija lielā mērā ieguva reliģijas raksturu. Mēs ne­sām upurus uz Revolūcijas altāra, jo tas bija brīvības altāris. Dievišķā uguns dega mūsu sirdī. Vīrieši un sievie­tes ziedoja savu dzīvību cildenajam mērķim, tam novē­lēja jaunpiedzimušus bērnus, tāpat kā senāk tos būtu no­vēlējuši kalpošanai dievam. Mēs mīlējām cilvēci.

XVII NODAĻA SARKANĀ LIVREJA

Līdz ar lauksaimniecības štatu izpostīšanu Iermeru par­tijas delegāti pazuda no kongresa. Viņus apsūdzēja valsts nodevībā, un viņu vietu kongresā ieņēma Dzelzs papēža marionetes. Sociālisti sastādīja nožēlojamu mazākumu un zināja, ka viņu gals ir tuvu. Kongresa un senāta sēdes bija formālas, vārdu sakot, tīrais farss. Sabiedriskus jau­tājumus gan svinīgi apsprieda un izlēma saskaņā ar ve­cām tradīcijām, bet patiesībā viss notika vienīgi tādēļ, lai oligarhijas rīkojumiem piešķirtu konstitucionālas proce­dūras raksturu.

Ernests atradās pašā cīņas jūklī, kad pienāca beigas. Tika apspriests likums par palīdzību bezdarbniekiem. Iepriekšējo gadu grūtības bija iedzinušas plašas prole­tariāta masas galīgā postā, un ieilgušās, aizvien pieaugo­šās nekārtības gremdēja tās vēl dziļāk. Miljoniem ļaužu cieta badu, kamēr oligarhi un to līdzskrējēji dzīvoja pār­pilnībā. 1 Mēs dēvējām šīs galīgā trūkumā nonākušās

masas par «apakšzemes cilvēkiem» un, lai mazinātu šis drausmīgās ciešanas, sociālisti bija iesnieguši likumu par pabalstu bezdarbniekiem. Tomēr tas nebija Dzelzs papē­dim pa prātam. Tas gatavojās likt šos miljonus pie.darba, bet viņa nodomi nesaskanēja ar mūsu nodomiem, tāpēc bija dota pavēle balsot pret mūsu priekšlikumu. Ernests un viņa biedri zināja, ka viņu pūles būs veltīgas, bet vi­ņiem bija apnikusi pastāvīgā noraidīšana. Viņi gribēja lai kaut kas notiktu. Viņi zināja, ka nekā nesasniegs, to­mēr vismaz cerēja izbeigt šo likumdošanas farsu, kurā viņiem negribot vajadzēja spēlēt līdzi. Kādas varētu būt beigas, viņi nezināja, bet neko ļaunāku par to, kas pa­tiesībā notika, viņi diezin vai bija gaidījuši.

Es todien sēdēju galerijā. Mēs visi zinājām, ka draud kaut kas briesmīgs. Tas bija jūtams gaisā, un šo nojautu pastiprināja bruņoti kareivji, kas ierindā stāvēja gaite­ņos, un virsnieki, kuri bija sastājušies pulciņos pie kon­gresa ēkas ieejām. Oliģarhija bija sagatavojusies dot trie­cienu. Ernests runāja. Viņš attēloja bezdarbnieku cieša­nas, it kā dīvainas iedomas pārņemts, ka spēs aizkustināt viena otra kongresa locekļa jūtas un sirdsapziņu. Bet demokrāti un republikāņi tikai smīnēja un ņirgājās par viņu, zālē bija neiedomājams troksnis, starpsaucieni. Er­nests pēkšņi mainīja nostāju.

— Es zinu, ka mani vārdi jūs neaizkustina. Jums nav sirds, kas ļautos aizkustināties. Jūs esat gļēvi bezmugur- kaula radījumi. Jūs svinīgi dēvējaties par republikāņiem un demokrātiem. Nav nekādas republikāņu partijas! Nav nekādas demokrātu partijas! Šinī namā nav ne demo­krātu, ne republikāņu. Jūs esat podlaižas un pielīdēji, plu­tokrātijas marionetes. Jūs pļāpājat senlaicīgā stilā par savu brīvības mīlestību un pie tam nēsājat Dzelzs papēža sarkano livreju.

Atskanēja kliedzieni un saucieni: «Kārtību! Kārtību!» Tie pārskanēja Ernesta balsi, bet viņš ar nicinošu seju nogaidīja, kamēr troksnis mazliet aprima. Tad viņš ar žestu, kas ietvēra viņa pretiniekus, pavērsās pret saviem biedriem un noteica:

— Paklausieties, kā rej šie uzbarotie plēsoņas!

Sacēlās īsts elles troksnis. Priekšsēdētājs sauca pie kār­tības un meta gaidu pilnus skatienus uz virsniekiem pie ieejām. Varēja dzirdēt saucienus: «Dumpis!» — un resns liela auguma Ņujorkas delegāts uzbrēca Ernestam: «Anar­hists!» Ernestu bija baigi uzlūkot. Ik dzīsliņa, ik muskulītis viņam trīsēja sasprindzinājumā, un viņa seja pauda cīņas sparu kā dzīvniekam kautiņā, kaut pats viņš palika vēss un apvaldīts.

— Neaizmirstiet, — viņš noteica tik skali, ka viņa balss izlauzās cauri troksnim, — ka proletariāts, ja jūs būsiet līdzcietīgi pret viņu, arī kādu dienu būs līdzcietīgs pret jums.

Kliedzieni «dumpinieks» un «anarhists» divkāršojās.

— Es zinu, ka jūs balsosiet pret šo likumu, — Ernests turpināja, — jūs esat saņēmuši savu pavēlnieku rīko­jumu balsot pret to. Un mani jūs saucat par anarhistu! Jūs mani saucat par anarhistu, jūs, kas esat iznīcinājuši tautas valdību un nekaunīgi lepojaties publiskā vietā ar savu apkaunojošo sarkano livreju. Es neticu elles ugunij un sēram, bet tādā mjrklī kā šis man žēl, ka esmu ne­ticīgs. Nē, šādā mirklī es esmu pat ticīgais. Ellei ir jābūt, jo nekur citur jums nav iespējams saņemt jūsu noziegu­miem atbilstošu sodu. Kamēr jūs dzīvojat, pasaulei ne­pieciešama elles uguns.

Pie ieejas sākās rosība. Ernests, priekšsēdētājs un visi delegāti palūkojās turp.

— Kāpēc jūs nesaucat savus kareivjus iekšā un nepa­vēlat viņiem darīt savu darbu? — Ernests jautāja. — Viņi ātri realizēs jūsu plānus.

— Te gatavojas citu plāni, tāpēc kareivji ir šeit, — skanēja atbilde.

— Laikam mūsu plāni, — Ernests zobojās. — Slepka­vība vai kas līdzīgs.

Pie vārda «slepkavība» klaigas sākās no jauna. Ernests nespēja tās pārkliegt, tāpēc palika mierīgi stāvam un gaidīja, kamēr tracļs aprims. Un tad tas notika. Es no savas vietas galerija neko citu nevarēju saskatīt kā sprā­dziena uzliesmojumu. No rībiena man aizkrita ausis, un es tikai redzeju caur dūmu mutuļiem, ka Ernests sagrīļo­jās un pakrita un kareivji iebruka zālē. Ernesta biedri

uzlēca kājās — ārprātīgi aiz dusmām un gatavi uz katru varas darbu. Tomēr Ernests uz mirkli piecēlās kājās un māja ar rokām, pieprasot klusumu.

— Tā ir sazvērestība, — viņš brīdināja savus biedrus. — Nedariet nekā, citādi jūs esat pagalam!

Tad viņš lēni noslīdēja zemē — un kareivji sastājās ap viņu. Nākošā mirklī galerijas publiku izraidīja, un es vairs nekā neredzēju.

Kaut gan viņš bija mans vīrs, mani nepielaida pie viņa. Kad es nosaucu savu vārdu, mani tūdaļ apcietināja. Tanī pašā laikā apcietināja visus Vašingtonā sabraukušos so­ciālistu delegātus, pat nelaimīgo Simpsonu, kas viesnīcā gulēja slims ar tīfu.

Tiesas procedūra bija īsa un ātra. Notiesāja visus. Bija taisni brīnums, ka Ernestam nepiesprieda nāves sodu. No oligarhijas puses tā bija liela kļūda, kas tai dārgi mak­sāja. Bet oliģarhija bija pārāk pašapzinīga tanīs dienās. Tā bija apskurbusi aiz panākumiem un pat nesapņoja, ka šai mazajai saujiņai varoņu būs spēks sašķobīt pašus oligarhijas pamatus. Rīt, kad sāksies lielā revolūcija un visa pasaule nodimdēs no miljonu soļiem, oliģarhija uzzi­nās, Ieaut arī vēlu, cik vareni pieaudzis šis varoņu pulks. 1

Pati būdama revolucionāre un vēl tāda, kas zināja vi­sus revolucionāru slepenos plānus, cerības un bažas, es piederēju pie tiem nedaudzajiem, kas varēja noraidīt ap­vainojumu, ka mēs, sociālisti, esot metuši bumbu kon­gresā. Un es varu pilnīgi atklāti un bez jebkādām šaubām Eva Everharda bija pārliecināta, ka viņas stāstījumu lasīs viņas pašas laikā, tāpēc viņa nepiemin, kāds bija iznākums tiesāšanai par valsts nodevību. (Manuskriptā manāmi daudzi šādi traucējoši izlai­dumi.) Piecdesmit divus sociālistu delegātus tiesāja par valsts no­devību un atzina par vainīgiem. Dīvaini, ka nevienam tomēr nepie­sprieda nāves sodu. Everhardam un vienpadsmit citiem, starp tiem Teodoram Donnelsenani un Metjūsam Kentam, piesprieda mūža cie­tumu. Pārējiem četrdesmit piesprieda ieslodzījumu no trīsdesmit līdz četrdesmit pieciem gadiem, bet Arturs Simpsons, kurš, kā manuskriptā minēts, bija saslimis ar tīfu, tika cauri ar piecpadsmit gadiem. Kā stāsta, viņš nomiris viennīcā badā, un šo nežēlīgo rīcību izskaidro ar viņa' nesalaužamo stūrgalvību un lepno naidu pret visiem despotisma kalpiem. Viņš miris Kabanā, Kubas salā, kur bija ieslodzīti arī trīs viņa biedri. Piecdesmit divi sociālistu delegāti bija izvietoti pa kara cietokšņiem visās Savienotajās Valstīs. Piemēram, Dibuā un Vuds atradās Portorikas salā, kamēr Everhards un Merivezers — Alkatrazā, kādā salā Sanfrancisko jomā, kur gadiem ilgi atradās kara cie­tums.