Džeks Londons - Dzelzs papēdis

Pagāja vairākas stundas, iekāms viņa galva atlaidās spilvenā un es iežūžoju viņu miegā. Man pašai miegs ne­nāca. Biju pārāk laimīga — man jau arī nebija aiz mu­guras bēgšana no cietuma un ilgais jājiens.

Kamēr Ernests gulēja, es pārģērbos, sasukāju matus citādi un kļuvu atkal par savu jauno, negribēto «es». Kad Bīdenbahs un pārējie biedri pamodās, mēs kopīgi sagudrojām mazu sazvērestību. Viss bija kārtībā, mēs sē­dējām tanī alas daļā, kas nederēja reizē par virtuvi un ēdamistabu, kad Ernests atvēra durvis un ienāca. Šinī mirklī Bīdenbahs uzrunāja mani par Mēriju — un es pie­vērsos viņam un atbildēju. Tad es ziņkāri palūkojos Er­nestā, kā to darītu jauns biedrs, pirmo reizi ieraugot at­zītu revolūcijas varoni. Ernesta skatiens pārslīdēja man pāri un, nepacietīgi pētīdams, pārlūkoja telpu. Nākamā mirklī mani kā Mēriju Holmsu iepazīstināja ar viņu.

Lai maldi būtu pilnīgi, uz galda bija lieks šķīvis, un, kad mēs apsēdāmies, viens krēsls palika neaizņemts. Es vai iekliedzos priekā, manot Ernesta pieaugošo nemieru un nepacietību. Beidzot viņš vairs nenovaldījās.

— Kur ir mana sieva? — viņš strupi uzprasīja.

— Viņa vēl guļ, — es atbildēju.

Tas bija kritisks mirklis. Tomēr mana balss skanēja sveši, un viņš to nepazina. Sākām ēst. Es runāju daudz un jūsmīgi, kā mēdz runāt varoņu pielūdzējas, un viņš taču neapstrīdami bija varonis. Es sasniedzu sajūsmas un dievināšanas augstāko pakāpi un, iekāms viņš paspēja uzminēt manu nodomu, metos viņam ap kaklu un noskūp­stīju uz lūpām. Viņš atbīdīja mani, ciktāl viņa roka sniedza, un vērās manī apmulsis un sapīcis. Četri vīrieši sāka skaļi smieties un paskaidroja notikušo. Sākumā Er­nests negribēja ticēt viņu paskaidrojumiem. Viņš mani vērīgi aplūkoja, it kā jau noticēja, tad pakratīja galvu un atkal sāka šaubīties. Tikai tad, kad es kļuvu agrākā Eva Everharda un iečukstēju viņam ausī noslēpumus, ko tikai mēs abi vien zinājām, viņš atzina mani par savu sievu.

Vēlāk dienā viņš mani apskāva, stipri apmulsis, un ru­nāja par poligāmām izjūtām.

— Tu esi mana Eva, — viņš sacīja, — un tomēr tu esi arī cita. Tu iemieso divas sievietes, un tāpēc tu esi mans harēms. Nu es vismaz esmu drošs, ka man nebūs grūti iegiīt Turcijas pavalstniecību, [85] ja Savienotajās Valstīs mums kļūs par karstu.

Dzīve mūsu slēptuvē aizritēja man ļoti laimīgi. Pro­tams, mēs strādājām ilgi un nopietni, bet mēs strādājām kopīgi. Mēs bijām abi kopā astoņpadsmit brīnišķīgus mē­nešus, bet nebijām vientuļi, jo pastāvīgi nāca un gāja kustības vadītāji un ierindas biedri — dīvainas balsis no intrigu un revolūcijas aizkulisēm, viņi mums sniedza jau­nas ziņas par plāniem un cīņām visā frontē. Bija arī daudz joku un prieka.

Mēs nebijām tikai drūmi sazvērnieki. Mēs gan strādā­jām grūti un cietām daudz, aizpildījām robus mūsu rin­das un turpinājām cīņu, bet, par spīti bīstamajam dar­bam, mēs atradām laiku jautrībai un mīlai. Mūsu vidū bija mākslinieki, zinātnieki, studenti, mūziķi un dzejnieki; šinī alā valdīja augstāka un izsmalcinātāka kultūra nekā oligarhu pilīs un brīnumpilsētās. īstenībā daudzi mūsu biedri palīdzēja izdaiļot šīs brīnumpilsētas. [86]

Mēs nesēdējām tikai slēptuvē vien. Nakti mēs bieži de­vāmies izjājienos pa kalniem, pie tam pastāvīgi ar Vik­sona zirgiem. Ja viņš būtu zinājis, cik daudz revolucio­nāru jājuši ar viņa zirgiem! Mēs pat rīkojām ekskursijas uz attālākiem, mums pazīstamiem apvidiem, kur uzturē­jāmies visu dienu, izjādami rītausmā un atgriezdamies mājās, krēslai iestājoties. Mēs lietojām arī Viksona krē­jumu un sviestu, [87] un ernestam nebija iebildumu pamedīt Viksona irbes un zaķus vai nošaut izdevīgā gadījumā kādu stirnu buku. «

Tiešām — mums bija drošs patvērums. Jau minēju, ka to atklāja tikai vienu vienīgu reizi, un tāpēc man jāiz­stāsta jaunā Viksona nozušanas noslēpums. Tagad, kad viņš miris, varu brīvi par to runāt.

Kādā no augšas neredzamā alas stūrī dažas stundas dienā iespīdēja saule. Mēs te bijām sabēruši daudz smilšu no upes gultnes, un tā te bija radīta patīkama, sausa un silta sauļošanās vietiņa. Kādu pēcpusdienu es te sēdēju, pa pusei iesnaudusies, ar Mendenhola dzejoļu krājumu klēpī. [88] Es jutos tik omulīga un droša, ka pat viņa lies­mainie dzejoļi mani nesatrauca.

Mani izbiedēja zemes pika, kas nokrita pie manām kā­jām. Tad es izdzirdu augšā troksni, un nākamā mirklī manā priekšā atradās jauns vīrietis, kas nošļūca pa stāvo sienu. Tas bija Filips Viksons, ko es, protams, toreiz ne­pazinu. Viņš nolūkojās manī vēsi un pārsteigumā klusi iesvilpās. -

— Tā, — viņš noteica, bet tad noņēma cepuri un sa­cīja: — Lūdzu piedošanu, es necerēju te kādu sastapt.

Es nebiju tik aukstasinīga. Māksla izmantot situāciju kritiskos mirkļos man vēl bija sveša. Vēlāk, kad strādāju kā starptautiska spiedze, līdzīgā gadījumā es nebūtu rīko­jusies tik neveikli. Tagad es uzlēcu kājās un devu brīdi­nājuma signālu.

— Kāpēc jūs tā darāt? — viņš jautāja, asi paveroties manī.

Viņš noteikti nebija domājis alā kādu sastapt, kad kāpa lejup, to es atvieglota konstatēju.

— Un ko jūs domājat, kādā nolūkā es to darīju? — es atjautāju. Tolaik es tiešām biju neveikla.

— To es nezinu, — viņš atbildēja, papurinot galvu.

— Varbūt jums te tuvumā ir draugi. Šā vai tā, jums jāsniedz man daži paskaidrojumi. Man tas viss nepatīk. Jūs esat nelikumīgi ienākuši svešā īpašumā. Šī zeme pie­der manam tēvam …

šinī mirklī Bīdenbahs, kas vienmēr bija pieklājīgs un laipns, klusu ieteicās aiz viņa muguras:

— Rokas augšā, jaunais džentlmeni

Jaunais Viksons pacēla rokas un pavērsās pret Biden- bahu, kas turēja rokās automātisko revolveri. Viksons ne­zaudēja aukstasinību.

— Oho, — viņš noteica, — revolucionāru perēklis un īsts lapseņu midzenis, kā man šķiet. Nu, ilgi tas nevil­ksies, to es jums varu apgalvot.

— Varbūt jūs paliksiet šeit pietiekami ilgi, lai varētu šo apgalvojumu vēlreiz apsvērt, — Bīdenbahs mierīgi at­bildēja. — Tikmēr es jūs lūgšu ienākt iekšā.

— Iekšā? — Jauneklis bija patiešām pārsteigts.^— Vai jums te ir katakombas? Esmu dzirdējis par tādām.

— Nāciet un apskatiet, — Bīdenbahs atbildēja, apbu- iosi akcentēdams vārdus.

— Bet tas ir pret likumu, — otrs protestēja.

— Jā, pret jūsu likumu, — terorists uzsvērti atbildēja. — Jūs tomēr varat man ticēt: pēc mūsu likumiem tas ir atļauts. Jums jāpierod pie tā, ka te jūs esat citā pasaulē, kur nav tās apspiešanas un varmācības, pie kuras jūs esat pieradis.

— Tur vismaz iespējams jautājumus iztirzāt, — Viksons nomurmināja.

— Tad palieciet šeit, iztirzāsim tos!

Jauneklis iesmējās un sekoja savam sagūstītājam. Viņu Ieveda iekšējā telpā un pielika kādu jaunu biedru par sargu, kamēr mēs virtuvē apspriedām, ko darīt.

Bīdenbahs ar asarām acīs pastāvēja uz to, ka Vikso- nam jāmirst, un atvieglots nopūtās, kad mēs pārbalsojām viņa drausmīgo priekšlikumu. No otras puses, mums ne- uaca ne prātā ļaut jaunajam oligarham aizbēgt.

— Es jums pateikšu, ko mēs darīsim, — Ernests sa­cīja. — Paturēsim viņu šeit un pāraudzināsim!

— Tad es pieprasu tiesības mācīt viņam jurispru­denci, — Bīdenbahs izsaucās.

Visi smiedamies pieņēma šo ierosinājumu. Mēs nolēmām paturēt Filipu Viksonu par gūstekni un mācīt viņam mūsu etiķu un socioloģiju. Tomēr vispirms bija veicams cits darbs. Visas jaunā oligarha pēdas bija jāizdzēš. Uzde­vums izdzēst zīmes, ko Viksons, lejup rāpjoties, bija at­stājis drupanajā sienā, krita Bīdenbaham, kas, virvē pie­sējies, cītīgi nostrādāja visu dienu, līdz nekas vairs ne­bija manāms. Tāpat nepametām nekādas pēdas arī no alas līdz gravai.