Džeks Londons - Dzelzs papēdis

— Karavīru vilcieni? — es painteresējos.

Viņa apstiprinādama pamāja ar galvu.

— Visa dzelzceļa līnija pilna ar tiem. Mēs braucām liem garām visu nakti. Tie dodas uz Čikāgu. Lidmašīnas tāpat — tas kaut ko nozīmē.

Man ir draugs Čikāgā, — viņa atvainodamās piemeti­nāja. — Viņš ir mūsējais un kalpo algotņos. Man bailes viņa dēļ.

Nabaga meiča. Viņas draugs bija vienā no trim dum­pīgajiem pulkiem.

Brokastoju kopā ar Hartmani restorānvagonā, bet man bija jāpiespiežas, lai ko ieēstu. Debesis bija apmākušās, un vilciens traucās kā nelaimi vēstītājs zibens caur austo­šās dienas paisumu. Hartmanis domāja, ka stāvoklis ir bezcerīgs.

— Ko lai mēs darām? — viņš vai desmito reizi atkār­toja, bezpalīdzīgi raustīdams plecus.

Viņš pamāja ārā pa logu.

— Redziet, viss sagatavots. Varat ticēt, ka viņi ir_ no­vietoti katrā sliežu ceļā trīsdesmit vai četrdesmit jūdžu no pilsētas.

Viņš pievērsa manu uzmanību karaspēka ešeloniem uz blakus sliedēm. Kareivji gatavoja brokastis, sakūruši ugunskurus līdzās sliedēm, un ziņkāri noraudzījās, kā mēs aizjoņojam, nepagausinot trako tempu.

Čikāgā viss bija mierīgi, kad mēs tur ieradāmies. Acīm­redzot līdz šim nekas vēl nebija noticis. Priekšpilsētā mums ienesa vagonā laikrakstus. Tanīs nebija nekā se­višķa, tomēr tāds, kas 'prata lasīt starp rindām, varēja pamanīt daudz ko, kas bija tīšām tā rakstīts, lai vidus­mēra lasītājs to neievērotu. Katrā rindā bija manāma Dzelzs papēža veiklā roka. Tika norādīts uz oligarhijas nepietiekamo apbruņojumu, protams, nepasakot neko no­teiktu. Lasītājam vajadzēja pašam secināt. Tas bija visai izmanīgi pateikts. Vispār divdesmit septītā oktobra rīta laikraksti bija meistardarbs.

Vietējo ziņu trūka. Arī tas bija veikls paņēmiens. Viss, kas Čikāgā notika, bija tīts noslēpumu plīvurā, vidusmēra lasītājs varēja domāt, ka oliģarhija neuzdrošinās vietējās ziņas publicēt. Tika doti mājieni, protams, nepamatoti, ka visā zemē tiekot celtas nekārtības, bet varas orgāni darot visu, lai dumpiniekus nomierinātu un sodītu. Avīzes zi­ņoja, ka valstī uzspridzinātas daudzas bezdrāts telegrāfa stacijas un izsludināts liels atalgojums par vainīgo uzrā­dīšanu. Protams, neviena stacija nebija uzspridzināta. Tā­pat ziņoja arī par citiem tamlīdzīgiem varas darbiem, ku­ros vainojami revolucionāri. Tam vajadzēja modināt Či­kāgas biedros iespaidu, ka sākusies vispārēja revolūcija, kaut arī ziņojumos bija daudz visādu mulsinošu nesa­skanu. Nezinātājam nebija iespējams izvairīties no ne­skaidrās, bet noteiktās sajūtas, ka visa valsts nobriedusi revolūcijai, kura nupat sākas.

Ziņoja, ka algotņu dumpis Kalifornijā izvērties tik no­pietns, ka pusducis pulku izformēti un to sastāvs ar vi­sām ģimenēm aizdzīts no algotņu pilsētas uz strādnieku rajoniem. Pie tam Kalifornijas algotņi bija vieni no uz­ticamākajiem! Bet kā to varēja zināt n& visas pasauks nošķirtā Čikāga? Tad vēl kāda telegramma vēstīja par Ņu­jorkas proletariāta sacelšanos, kam pievienojušās strād­nieku kastas, un beidza ar apgalvojumu (acīmredzot lai to neņemtu par pilnu), ka karaspēks pilnīgi pārvalda si­tuāciju.

Tāpat kā rīta laikrakstus, oligarhi maldināšanas nolū­kos bija izmantojuši arī telegrāfu. Kā vēlāk uzzinājām, viņi, piemēram, bija sūtījuši slepenas telegrammas, lai tas, kas nakts pirmajā pusē pārraidīts, nāktu revolucionāriem ausīs.

— Domāju, ka Dzelzs papēdim mēs vairs neesam va­jadzīgi, — Hartmanis piezīmēja, nolikdams laikrakstu, kad vilciens ieripoja galvenajā stacijā. — Viņi veltīgi šķieduši laiku, sūtīdami mūs šurp. Viņu plāni acīmredzot izdevušies labāk, nekā viņi cerējuši. Katru mirkli te var iet elle vaļā.

Kad bijām izkāpuši no vilciena, viņš apgriezās un at­skatījās.

— Tā jau domāju, — Hartmanis nomurmināja. — Viņi atkabināja salonvagonu, tiklīdz saņēma laikrakstus.

Hartmanis bija galīgi satriekts. Mēģināju viņu uzmun­drināt, bet viņš nepievērsa man uzmanību un, kad gājām cauri stacijai, pēkšņi sāka runāt ļoti steidzīgi un klusu. Sākumā es nekā nesapratu.

— Es nebiju par to drošs, tāpēc nevienam nekā nesa­cīju. Kaut arī nedēļām nodarbojos ar šo jautājumu, es netiku pie skaidrības. Uzmanieties no Noltona! Es turu viņu aizdomās. Viņam zināmas daudzas mūsu slepenās slēptuves. Viņa rokās ir simtiem mūsējo dzīvību, bet es viņu uzskatu par nodevēju. Tā gan ir tikai nojauta, bet man šķiet, ka pēdējā laikā esmu manījis viņā zināmas parmaiņas. Baidos, ka viņš mūs pārdevis vai gatavojas io darīt. Esmu gandrīz pārliecināts par to. Es neteiktu par savām aizdomām nevienam cilvēkam, bet man lie­kas, ka Čikāgu es dzīvs vairs neatstāšu. Paturiet Noltonu acīs! Izlieciet viņam slazdus! Atmaskojiet viņu! Es ne­zinu nekā noteikta. Tās ir tikai aizdomas, jo man nav ne mazākā pieturas punkta.

Mēs patlaban uznācām uz ietves.

— Atcerieties, — Hartmanis nopietni nobeidza, — patu­riet Noltonu acīs!

Un Hartmanim bija taisnība. Vēl nebija pagājis mē­nesis, kad Noltons samaksāja par savu nodevību ar dzī­vību. Milvoki pilsētas biedri viņu notiesāja pēc visiem likumiem.

Ielās bija klusu, pārāk klusu. Čikāga šķita kā izmirusi. Nerībēja un nedunēja mašīnas, nebija redzami pat rati. Nedarbojās ne tramvaji, ne gaisa dzelzceļš. Tikai šad tad ietvēs parādījās vientuļi gājēji, un tie tad arī steidzās kā uz noteiktu mērķi, kaut viņu kustības bija dīvaini ne­noteiktas, it kā viņi baidītos, ka nami apgāzīsies, ietves iebruks zem viņu kājām vai uzskries gaisā. Vienīgi pāris zeņķu slaistījās apkārt', un viņu acīs bija apspiesta ziņ­kāre par gaidāmajiem uztraucošajiem notikumiem.

Kaut kur tālu, pilsētas dienvidos, dobji nodunēja kāds sprādziens. Tas b-ija viss. Tad bija klusums, kaut arī ielas zeņķi, izdzirdējuši sprādzienu, satrūkās kā jauni meža zvēri. Namu durvis bija noslēgtas, veikalu logu aizvirtņi ciet. Ielās atradās daudz policistu un naktssargu, un šad tad automobilī aizdrāzās garām kāda algotņu patruļa.

Mēs ar Hartmani nolēmām, ka nav nozīmes pieteikties mūsu vietējā aģentūrā. Mēs zinājām, ka pašreizējo noti­kumu dēļ mums to piedos. Tāpēc devāmies uz lielo strād­nieku rajonu pilsētas dienvidos, cerēdami stāties sakaros ar kādiem mūsu biedriem. Par vēlu! Mēs to zinājām. To­mēr nevarējām dīkā stāvēt šinīs rēgainajās, klusajās ielās. Kur atrodas Ernests? — es jautāju sev. Kas bija noticis strādnieku kastu un algotņu kvartālos? Un cietokšņos?

Par atbildi pēkšņi noskanēja attāluma noklusināts va­rens grāviens, ko pastiprināja sprādziens pēc sprādziena.

— Cietokšņi, — Hartmanis noteica. — Lai dievs žēlīgs šiem trim pulkiem!

Ielu krustojumā mēs ieraudzījām lopkautuvju virzienā milzīgu dūmu stabu. Nākamajā krustojumā mēs redzējām rietumos kāpjam augšup vairākus šādus dūmu stabus. Virs algotņu kvartāla ieraudzījām lielu aerostatu, kas nā­kamā mirklī eksplodēja un nonāca zemē kā ugunīgs vraks. Mēs nevarējām izskaidrot šo traģēdiju gaisā. Nezinājām, vai aerostata ekipāžā atradās biedri vai ienaidnieki. Līdz mūsu ausīm atplūda juceklīgas skaņas, it kā iztālēm virtu kāds milzu katls. Hartmanis sacīja, ka tur sprakšķot ložmetēji un šautenes.

Kur mēs gājām, tur joprojām viss bija mierīgi. Nekas nenotika mūsu apkārtnē. Garām aizbrauca automašīnas ar policistiem un patruļām un reiz arī sešas ugunsdzēsēja mašīnas, kas acīmredzot atgriezās no ugunsgrēka vietas. Kāds virsnieks no automobiļa uzsauca ugunsdzēsējiem, un mēs dzirdējām atbildi: