Džeks Londons - Dzelzs papēdis

Un kāpēc arī ne? Apakšzemes cilvēkiem nebija ko zau­dēt, izņemot postu un mokas. Iegūt? Neko, tikai beidzot piepildīt savu baigo atriebības kāri. Kad es nolūkojos viņos, man ienāca prātā, ka šinī cilvēku lavas murdošajā straumē vajadzēja būt mūsu biedriem, varoņiem, kuru uz­devums bija pamodināt apakšzemes nezvēru un sakūdīt to uz kauju ar ienaidnieku.

Un tad ar mani notika kaut kas dīvains. Es jutos kā pārvērsta. Bailes no nāves, bailes par sevi un citiem at­stāja mani. Es jutos dīvaini pacilāta, cita būtne citā pa­saulē. Viss vienalga! Šoreiz viss zaudēts. Rītdien sāksies viss atkal no jauna, mūžam jauns un mūžam degošs. Un v tanī šausmu orģijā, kas sāka plosīties turpmākajās stun­dās, es spēju pat saglabāt vēsu interesi. Dzīvībai un nā­vei vairs nebija nozīmes. Es biju tikai ziņkāra notikumu vērotāja un dažkārt, kad straume mani aizrāva, arī ieinte­resēta dalībniece. Mana apziņa bija pacēlusies zvaigžņu saltajos augstumos un aukstasinīgi pārvērtēja visas vēr­tības. Ja tas nebūtu noticis, es zinu, es būtu gājusi bojā.

Kad pūlis jau bija izvērties kādu jūdzi garumā, mūs atklāja. Sieviete neiedomājamās skrandās, dziji iekritušiem vaigiem un šaurām, melnām acīm, kas meta caururbjošus skatienus, pamanīja mani un Hartmani priekšnamā. Viņa spalgi iebrēcās un metās pie mums. Kāds bars atšķīrās no pūļa un sekoja viņai. Rakstot šīs rindas, vēl tagad redzu, kā viņa stāvēja soļa atstatumā; viņas sirmie mati plīvoja plānās, sajukušās šķipsnās, no viņas ievainotās pieres lāsoja asinis. Labajā rokā viņa turēja cirvīti, kreisā, kaulaina un grumbaina, līdzīga dzelteniem putna nagiem, krampjaini tvarstīja gaisu. Hartmanis aizstājās man priekšā. Izskaidrošanai nebija laika. Mēs bijām labi ģērbušies, ar to pietika. Hartmanis iesita ar dūri sievietei sejā, tieši starp degošajām acīm. Sitiena spēks atsvieda viņu atpakaļ, bet cilvēku mūris aiz muguras viņu satu­rēja. Apdullināta un bez spēka viņa atsitās atkal pret mums, un viņas paceltais cirvis noslīdēja uz Hartmaņa pleca.

Kas notika nākamā mirklī, nezinu. Es nokļuvu pūļa varā. Priekšnamu pildīja kliedzieni, brēcieni, lāsti. Pār mani bira sitieni. Rokas tvarstīja un plosīja manu miesu un drēbes. Likās, mani saplosīs gabalos. Mani notrieca zemē, es cīnījos pēc elpas. Kāda spēcīga roka sagrāba mani aiz pleca un sāpīgi plēsa. Aiz sāpēm un gaisa trū­kuma paģību. Hartmanis vairs neizkļuva dzīvs no šī priekšnama. Sargādams mani, viņš bija saņēmis pirmo triecienu. Tas mani paglāba, jo burzmā drīz vien kļuva pārāk šauri un rokas spēja tikai trakumā kniebt un plēst.

Es atjēdzos pašā virpulī. Visapkārt mutuļoja cilvēku burzma. Mani aizrāva briesmīgā straume un nesa nezin uz kurieni. Svaigs gaiss iesitās sejā un saldi iespiedās plaušās. Galva reiba, māca nespēks. Kā pa sapņiem šķita, ka stipra roka satvērusi mani ap padusēm, satur mani un velk uz priekšu. Manis pašas locekļi bija pavisam vārgi. Priekšā es redzēju kustamies vīrieša muguru. Viņa ' svārku vidus vīle bija pārplēsta no augšas līdz apakšai un pie katra viņa soļa te pavērās, te sakļāvās. Sī parā­dība saistīja mani kādu laiku, kamēr mani jutekļi atžilba.

Tad sajutu, ka vaigi un deguns sāp un asinis lāso no se­jas. Cepure bija nokritusi, mati atrisuši un plīvoja, sāpes, kas durstīja galvu, atsauca atmiņā roku, kas priekšnamā bija sagrābusi mani aiz matiem. Manas krūtis un rokas bija ievainotas un smeldza daudzās vietās.

Apziņa kļuva skaidrāka, un es pagriezu galvu un palū­kojos cilvēkā, kurš mani balstīja. Tas bija viņš, kas bija izvilcis mani ārā un izglābis. Viņš pamanīja manu kus­tību.

— Viss kārtībā! — viņš aizsmacis iesaucas. — Es jus tūliņ pazinu.

Nevarēju viņu atcerēties, bet, iekāms paspēju pateikt vārdu, es paklupu pret kaut ko dzīvu, kas kustējās man zem kājām. Pūlis stūma mani tālāk, un es nevarēju no­liekties un paskatīties, tikai sapratu, ka tā ir sieviete, kas pakritusi un ko tagad tūkstošiem kāju, soļojot pāri, samin uz ietves.

— Viss kārtībā, — viņš atkārtoja. — Es esmu Gārt- veits.

Viņš bija apaudzis ar bārdu, novājējis un netīrs, tomēr tagad es atcerējos viņu kā spēcīgu jaunekli, kas bija pa­vadījis dažus mēnešus mūsu Glenellenas slēptuvē pirms trim gadiem. Viņš atdarināja dažas Dzelzs papēža izlūko­šanas daļas pazīšanas zīmes par pierādījumu, ka viņš arī atrodas tās dienestā.

— Tiklīdz būs iespējams, es jūs aizdabūšu no šejie­nes, — viņš apgalvoja. — Tikai uzmanieties ejot! Pie­lūkojiet, kā neklūp.at un nekrītat!

Tanī dienā viss norisinājās pēkšņi, un tagad pūlis tik strauji apstājās, ka es apreibu. Sāpīgi uzgrūdos virsū kā­dai lielai sievietei (vīrietis ar pārplēstajiem svārkiem bija nozudis), kamēr tie, kas atradās aiz manis, uzgrūdās virsū man. Sacēlās elles troksnis, brēcieni, lāsti, mirstošo klie­dzieni, ložmetēju tarkšķi un šauteņu sprakšķi kļuva aiz­vien stiprāki. Sākumā es nesapratu, kas notiek. Pa labi un kreisi krita cilvēki. Sieviete, kas atradās man priekšā, saliecās un noslīga zemē, izmisīgā tvērienā piespiedusi rokas pie vēdera. Kāds vīrietis locījās nāves krampjos pie manām kājām.

Sapratu, ka mēs atrodamies kolonnas priekšgalā. Vesela pusjūdze kolonnas bija nozudusi — kur un kā, to neda­būju zināt. Arī šodien es nezinu, kas noticis ar šo pus­jūdzi cilvēcisko būtņu, — vai tās iznīcinājis kāds skaudrs kara zibens, vai tās izkliedētas un iznīcinātas pa daļām, jeb vai tām palaimējies izbēgt. Mēs tagad stāvējām nevis kolonnas vidū, bet priekšgalā, un kaucošā svina straume varēja mūs aizskalot no dzīves.

Tikko nāve bija padarījusi burzmu retāku, Gārtveits, kas vēl vienmēr cieši turēja mani aiz rokas, ieveda grupu paglābušos un mani kādas valsts iestādes plašajā priekš­telpā. Te aizelsušies radījumi, kas tikko turējās kājās, piespieda mūs pie pašām durvīm. Kādu brīdi mēs palikām šinī stāvoklī.

— Esmu gan izstrādājis labu joku, — Gārtveits žēlo­jās. — Esmu ievedis jūs īstos slazdos. Ielā vēl mums bija spēlmaņa laime, bet te mums vairs nav izejas. Atliek tikai saukt: «Lai dzīvo revolūcija!»

Tad sākās tas, ko viņš bija paredzējis. Algotņi noga­lināja visus bez žēlastības. Sākumā bars spieda mūs vai nost, bet, jo tuvāk nāca nāve, jo spiediens mazinājās. Mirušie un mirstošie sabruka, un mums palika vairāk vie­tas. Gārtveits pieliecās man pie auss un kliedza, bet trok­snī es nekā nesapratu. Viņš negaidīja, saķēra mani un nosvieda zemē. Tad viņš uzsvieda kādu mirstošu sievieti man virsū un,'visādi izgrozījis un izstumdījis to, paslē­pās zem tās, pārliecies man pāri. Miroņu un mirstošo kaudze virs mums auga augumā. Pār to ķepurojoties un vaidot rāpās tie, kas vēl bija dzīvi. Tomēr arī tiem drīz pienāca gals, un nu iestājās šķietams klusums, ko traucēja tikai vaidi, elsas un gārdzieni.

Es būtu pagalam, ja nebūtu bijis Gārtveita. Vēl tagad nesaprotu, kā es varēju noturēt tādu smagumu un palikt dzīva. Bet bez sāpēm man bija vēl ziņkāre. Kā tas viss beigsies? Ko es jutīšu mirstot? Tā es saņēmu savas asins- kristības Čikāgas kautuvēs. Agrāk man nāve bija teorija, bet tagad, kad tā bija kļuvusi par vienkāršu faktu, tā šķitās viegla.

Algotņi tomēr neapmierinājās ar paveikto. Viņi iespie­dās priekštelpā, nogalinot ievainotos un meklējot dzīvos, kas līdzīgi mums izlikās par mirušiem. Atceros kādu vī­rieti, ko viņi izvilka no grēdas un kas gļēvi lūdzās, ka­mēr revolvera šāviens notrieca viņu no kājām. Kāda sie­viete turpretī aizstāvējās aiz kādas grēdas ņirgādamās un šaudama. Viņa izšāva sešas reizes, iekāms viņu no­galināja. Kādus 'zaudējumus pretiniekam viņa nodarīja, mēs neredzējām. Varējām sekot šīm traģēdijām tikai ar dzirdi. Viena tamlīdzīga aina sekoja otrai un katra no­slēdzās ar revolvera šāvienu, kas tai darīja galu. Pastar- pem mēs dzirdējām kareivjus runājam un sirdāmies, kamēr viņi meklējās pa līķiem, un virsnieki skubināja pasteigties.