Džeks Londons - Dzelzs papēdis

Tad mani apņēma laipns tukšums. Es nekā neapzinājos un neredzeju, tikai vilkos tālāk, meklējot patvērumu. Nā­kamās murgainās atmiņas saistās ar klusu nāves ielu. Es pienācu tai klāt pēkšņi, kā ceļinieks, klīstot pa lau­kiem, pienāk pie plūstošas straumes. Tikai šī straume, kurā es nolūkojos, neplūda, to bija sastindzinājis nāves sals. Tā pārklāja visu bruģi un ietves līdzenā plūsmā, tikai šur tur kāds ķermeņa paugurs vai izcilnis rēgojās pāri virsmai. Nabaga notrenkātie apakšzemes cilvēki, va­jātie vergi — te viņi gulēja kā truši Kalifornijā pēc me­dībām. [94] Aplaidu skatienu visapkārt ielai. Ne kustības, ne skaņas. Klusie nami lūkojās lejup ar saviem daudza­jiem logiem. Vienu reizi, tikai vienu reizi es redzēju roku, kas sakustējās šinī nāves straumē. Es zvēru, ka redzēju to sakustamies dīvaini krampjainā agonijas žestā, un tad pacēlās asiņaina galva, kas nepasakāmās šausmās ko nošļupstēja, tad atslīga un vairs nekustējās.

Atceros citu ielu ar klusiem namiem abās pusēs un šausmas, kas sagrāba mani, apzinoties, ka redzu atkal apakšzemes cilvēkus, kuri šoreiz plūst un tuvojas dzīvā straumē. Bet tad es sapratu, ka nav ko bīties. Straume kustējās lēni, no tās izlauzās nopūtas un vaimanas, lāsti un vecīgi, histēriski, slimīgi šļupsti, jo te bija kopā ļoti jauni un ļoti veci, vārgie un slimie, nespēcīgie un nedzie­dināmie, visas strādnieku rajona paliekas. Ugunsgrēks lielajā dienvidu rajonā bija izdzinis viņus ielu cīņu peklē. Kur viņi aizgāja un kas ar viņiem notika, es nezinu un neesmu varējusi uzzināt. [95]

Neskaidri atceros, ka izsitu kādu skatlogu un paslēpos veikalā, lai izbēgtu no kareivju vajāta pūļa. Arī kāda bumba sprāga manā tuvumā. Tas notika kādā klusā ielā, kur nebija neviena dzīva radījuma, lai arī es skatījos gan uz vienu, gan otru pusi. Nākamais spilgtais brīdis atmiņā saistīts ar šautenes sprakšķi un pēkšņu apziņu, ka uz mani šāvis kareivis automobilī. Šāviens neķēra mani, un nā­kamā mirklī es nosaucu paroli un atdarināju pazīšanās zīmi. Atmiņas par braucienu automašīnā ir visai miglainas, kaut arī tanīs ir viena skaidra aina. Blakus sēdētāja ka­reivja šautene sprakšķ, un es esmu spiesta atvērt acis. Es redzu, ka Džordžs Milfords, ko pazinu no Pelstrītas laikiem, lēni noslīgst uz ietves. Kareivis šauj vēlreiz. Mil- forda ķermenis saliecas, apsviežas un paliek raustoties. Kareivis nosmejas, un auto aizdrāžas.

Nākošā aina, ko atceros: mani uzmodina no cieša miega vīrietis, kas staigā gar mani šurpu turpu. Viņa seja ir novārgusi un saspringta, no viņa pieres plūst sviedri pāri degunam. Vienu roku viņš tur piespiestu pie krūtīm, un, kad viņš soļo, asinis pil uz grīdas. Viņš valkā algotņu formas tērpu. No āra it kā caur bieziem mūriem ieplūst apslāpēta bumbu sprādzienu dunoņa. Es atrodos kādā namā, kas cīnās ar pretējo namu.

Ienāk ārsts, lai pārsietu ievainoto kareivi, un es dzirdu, ka pulkstenis esot divi pēc pusdienas. Manas galvas sā­pes nepāriet, un ārsts uz bridi atstāj savu darbu, lai iedotu man spēcīgu līdzekli, kas nomierina sirdi un nes atviegli­nājumu. Es aizmiegu atkal un tad atjēdzos uz nama jumta. Cīņa nupat beigusies, un es vēroju aerostatu uz­brukumu cietokšņiem. Kāds aplicis man apkārt roku, un es esmu viņam cieši pieklāvusies. Man nav nekādu šaubu, ka tas ir Ernests, es tikai brīnos, ka viņa mati un uzacis tik stipri apsviluši.

Jā, tā bija pilnīga nejaušība, ka mēs sastapāmies šinī baismīgajā pilsētā. Viņam nebija ne jausmas, ka esmu atstājusi Ņujorku, un, nākot cauri istabai, kur es gulēju, viņš sākumā nebija gribējis ticēt, ka tā esmu es. Vairāk es nekā nezinu par Čikāgas Komūnu. Kad bijām noskatī­jušies aerostatu uzbrukumu, Ernests noveda mani lejā, nama iekšienē, un te es nogulēju visu pēcpusdienu un nakti. Trešo dienu mēs pavadījām ēkā, ceturtajā Ernests saņēma no priekšniecības aizbraukšanas atļauju un auto­mašīnu — un mēs atstājām Čikāgu.

Galvas sāpes bija pārgājušas, bet es biju nogurusi miesīgi un garīgi. Atbalstījos mašīnā pret Ernestu un vienaldzīgi noskatījos, kā kareivji mēģina izvest mašīnu no pilsētas. Atsevišķās vietās kauja vēl turpinājās. Šur un tur vēl veseli iecirkņi atradās mūsu biedru rokās, bet šos iecirkņus ielenca un apsargāja spēcīgas karaspēka vie­nības. Mūsu biedri bija ieslēgti simtiem atsevišķos slaz­dos, kamēr viņu apspiešana turpinājās. Apspiešana nozī­mēja nāvi, jo nekādas žēlastības nebija, un biedri varonīgi cīnījās līdz pēdējam vīram. [96]

Katrreiz, kad tuvojāmies tādam apvidum, sardze rai­dīja mūs atpakaļ un sūtīja pa citu ceļu. Reiz vienīgais iespējamais ceļš veda cauri degošiem kvartāliem, kur at­radās divas stipras mūsu biedru pozīcijas. Abās pusēs mēs dzirdējām kaujas troksni un šāvienus, kamēr auto lau­zās cauri kūpošām drupām un brūkošiem mūriem. Bieži vien ielas bija aizbēruši drupu kalni — un mēs bijām spiesti mest līkumu. Mēs maldījāmies šai postažu labi­rintā un virzījāmies uz priekšu visai lēni.

Lopkautuvju apvidus (strādnieku rajons, kautuves un viss pārējais) bija kūpošas drupas. Tālu pa labi plašs dūmu mākonis aizsedza debesis — dega Pulmaņa pilsēta jeb bijusī pilsēta, kā kareivis šoferis mums paskaidroja, jo tā esot pilnīgi izpostīta. Trešās dienas pievakarē viņš tur vedis depešas. Tur esot plosījušās visniknākās kaujas, viņš stāstīja, daudzām ielām netiekot cauri, jo tur esot veseli kalni kritušo.

Kad bijām pabraukuši garām kādam sagrautam namam lopkautuvju apvidū, mūs atkal aizturēja līķu kalns, gluži kā augstu saslējusies jūras banga, un mēs sapratām, kas te noticis. Kad pūlis uzbruka no ielas stūra, ložmetēji no sānielas bija pļāvuši to'rindām vien. Tomēr arī kareivji nebija paglābušies no sava likteņa. Veikli mesta bumba bija eksplodējusi viņu vidū, aizturētais pūlis, kad tā mi­roņi un mirēji bija izveidojuši valni, bija raidījis tam pāri cīņā savas dzīvās padibenes, cīnītājus vergus. Te nu gu­lēja kareivji un vergi, saraustīti un saplosīti, kopā ar šauteņu un automašīnu drupām.

Ernests izlēca no mašīnas. Viņš bija pamanījis kādus plecus kokvilnas kreklā un baltu matu vainagu, kas vi­ņam šķita pazīstams. Es neko neievēroju, un, tikai at­griezies man līdzās un mašīnai traucoties tālāk, viņš no­teica:

— Tas bija bīskaps Morhauzs.

Drīz mēs bijām zaļā klajumā, un es pametu pēdējo skatienu uz dūmiem segto debess pamali. No turienes dobji dunēja tāli sprādzieni. Es piekļāvu seju pie Ernesta krūtīm un klusu raudāju par zaudēto kauju. Ernests maigi apskāva mani.

— šoreiz mēs esam zaudējuši, mīļā sirds, — viņš sa­cīja, — bet ne jau uz visiem laikiem. Mēs esam daudz mācījušies. Rīt mēs sāksim visu no jauna, stipri spēkā un disciplīnā.

Auto piebrauca pie dzelzceļa stacijas. Te mums vaja­dzēja sēsties Ņujorkas vilcienā. Kamēr mēs vēl gaidījām uz perona, mums garām Čikāgas virzienā aizdārdināja trīs vilcieni. Tie bija pieblīvēti ar skrandainiem, nekvali­ficētiem strādniekiem, apakšzemes cilvēkiem.

— Vergu mobilizācija Čikāgas atjaunošanai, — Ernests sacīja. — Redzams, Čikāgā visi vergi nogalināti.

Tikai pēc tam, kad bijām ar Ernestu nodzīvojuši nedē­ļām ilgi Ņujorkā, mēs varējām aptvert visu to postu, kas bija uzbrucis revolūcijai. Stāvoklis bija izmisuma pilns. Daudzās vietās visā valstī bija notikusi vergu sacelša­nās un apkaušana. Mocekļu skaits pieauga. Visur bija izpildīti neskaitāmi nāves sodi. Kalni un neapdzīvoti ap­vidi bija pilni bandītu un bēgļu, kurus vajāja un nonā­vēja bez žēlastības. Mūsu pašu slēptuves bija pilnas bied­riem, par kuru galvām bija izsolīta atlīdzība. Dzelzs papēža kareivji, ko spiegi bija uzlaiduši uz mūsu pēdām, bija izpostījuši daudzas mūsu slēptuves.