Džeks Londons - Dzelzs papēdis

[20] vēsturē nav drausmīgākas lappuses par sieviešu un bērnu ver­dzināšanu Anglijas fabrikās krist, ēras XVIII gadsimta otrā pusē. Tomēr daudzi tālaika prāvākie īpašumi izauga no šīm industrijas ellēm.

[21] everhards būtu varējis minēt labāku piemēru, ja būtu norādījis, kā dienvidu štatos baznīca cīnījās par verdzību tā dēvētajā «Dum­pinieku karā». Te pievienoti daži šādi piemēri, ņemti no tālaika doku­mentiem. 1835. gadā presbiteriāņu baznīcas galvenā padome pieņēma šādu lēmumu: «Verdzība ir atzīta tiklab Vecajā, kā Jaunajā derībā un nav no dieva aizliegta.» Čarlstonas baptistu apvienība 1835. gadā izsacījās šādi: «Kungu tiesības rīkoties ar savu vergu laiku skaidri uzsvēris visu lietu radītājs, kas pēc sava prāta var piešķirt īpašuma tiesību uz i/fvienu lietu.» Mācītājs E. D. Saimons, teoloģijas doktors un Randolfmeikonas metodistu koledžas profesors Virdžīnijā, rakstīja: «-Svētie raksti daudzās vietās neapgāžami apstiprina tiesības turēt vergus saskaņā ar vispārējām īpašuma tiesībām. Tiesības pirkt un pārdot ir skaidri izteiktas. Vispār, vai nu mēs pievēršamies paša dieva nodibinātajai jūdu valsts politikai vai vispārējiem uzskatiem un cilvēces praksei visos gadsimtos, vai apskatām Jaunās derības priekšrakstus vai mūsu pašu morāles likumus, mums jāsecina, ka ver­dzība nav nemorāliska. Ja reiz konstatēts, ka pirmie Āfrikas vergi ir likumīgi padarīti par vergiem, tad neizbēgami jāsecina, ka mums tiesības ari viņu bērnus paturēt verdzībā. Tā mēs redzam, ka verdzībai Amerikā ir likumīgi pamali.»

Tāpēc nav nemaz jābrīnās, ka baznīca kādu paaudzi vēlāk atkal apskata šo jautājumu, aizstāvot kapitālistisko īpašumu. Asgardas lie­lajā muzejā atrodas Henrija van Daika grāmata «Praktiskas esejas». Grāmata publicēta krist, ēras 1905. gadā, un pēc tās var spriest, ka van Daiks bijis garīdznieks. Tā ir labs piemērs «buržuāziskajai domā­šanai», kā sacītu Everhards. Cik līdzīgi skan iepriekš minētie Čarl­stonas baptistu apvienības izteicieni un van Daika septiņdesmit gadus vēlāk paustais uzskats: «rBībele māca, ka pasaule pieder dievam. Viņš piešķir visu katram cilvēkam pēc savas labas gribas saskaņā ar vispārējiem likumiem.»

[22] tolaik bija tūkstošiem šādu nabadzīgu tirgotāju, ko sauca par pauniniekiem. Viņi nēsāja visu savu preču krājumu no vienas mājas uz otru. Tas bija visnelietderīgākais enerģijas izšķiešanas veids. Darba sadale bija tikpat juceklīga un neracionāla kā visa sabiedriskā sistēma.

[23] Šis vārds apzīmē pussagrautas un sabrukušas mājas, kurās pla­šas strādnieku masas tolaik bija atradušas pajumti. Viņi maksāja īpašniekiem stingri noteiktu un salīdzinājumā ar šādu māju vērtību pārmērīgi augstu īri.

' rītos, kad darbs sākās, un vakaros, kad tas beidzās, pūta fabri­kas tvaika svilpe, kam bija mežonīgi spiedzīga, nervus plosoša skaņa.

[25] tresta juristu uzdevums bija ar koruptām metodēm kalpot tresta mantkārīgajām interesēm. Te attiecināmi Teodora Rūzvelta — torei­zējā Savienoto Valstu prezidenta vārdi, ko viņš sacīja 1905. g. Har- varda universitātes aktā: «Mēs visi zinām, kāds ir pašreizējais stā­voklis. Daudzi jo iespaidīgi un labi atalgoti tiesu darbinieki katrā lielākā centrā sprauž sev īpašu uzdevumu izstrādāt pārdrošus un smalki izdomātus plānus, kas palīdz viņu turīgajiem klientiem, vai nu tās ir atsevišķas personas, vai sindikāti, apiet likumus, kam va­jadzēja regulēt lielo bagātību izlietošanu vispārības labā.»

[26] tipiska ilustrācija tai cīņai uz dzīvību un nāvi, kas plosījās visā • abiedrībā. Cilvēki aplaupīja cits citu kā plēsīgi vilki. Lielie vilki ap­rija mazos, un šinī barā Džeksons bija viens no vismazākajiem.

[27] Šī piezīme attiecas uz sociālistu balsu skaitu 1910. g. vēlēšanās Savienotajās Valstīs. Šīs balsošanas panākumi skaidri parāda revo­lucionāru partijas straujo pieaugumu. Par viņiem balsoja 1888. g. — 2068, 1902. g. — 127713, 1904. g. — 435040, 1908. g. — 1 108427 un 1910. g. — 1688 211 vēlētāju.

[28] toreizējo gadsimtu drausmīgajā cīņā neviens nejutās ilgi drošībā, kaut tas būtu sakrājis nezin kādas bagātības. Aiz rūpēm par piede­rīgo labklājību radās apdrošināšanas sistēma. Mūsu kulturālajā laik­metā šāda apdrošināšana šķiet smieklīgi aplama un primitīva, bet tolaik tas bija visai nopietns faktors. Visamizantākais ir tas, ka ap­drošināšanas sabiedrību kapitālus bieži izšķērdēja — un pa lielākai dajai ierēdņi, kam bija uzticēta kapitālu pārvaldīšana.

[29] pirms evas everhardas dzimšanas džons stjuarts milis rak­stīja savā esejā «Par brīvību»: «Kur vien ir kāda augšupejoša šķira, tur tūliņ krietnu daļu morāles nosaka šīs šķiras intereses un pārā­kuma apziņa.»

[30] verbālas kontradikcijas, sauktas bullas, ilgi bija seno īru iemī­ļota vājība.

[31] 1902. gadā antracīta tresta prezidents Džordzs F. Baiers sludi­nāja laikrakstos šādus principus: «Strādnieku tiesības un intereses sargā tie cilvēki, kam dievs savā bezgalīgā gudrībā nodevis īpašumu intereses valstī.»

[32] «sabiedrība» šeit saprotama ierobežotā nozīmē: tolaik tā apzī­mēja apzeltītos tranus, kas nestrādāja, bet uzbarojās no darbaļaužu savāktā medus. Ne strādniekiem, ne sīktirgotājiem nebija laika «sa­biedriskajai dzīvei». To piekopa laiskie bagātnieki, kas bezdarbībā

šķieda savu laiku.

[33] «nesiet mums savu aptraipīto naudu,» — tā skanēja tālaika baz­nīcas aicinājums.

[34] tālaika kritiskā nedēļas izdevumā «outlook» 1906. gada 18. au­gusta numurā ir atstāstīts, gadījums, kur strādnieks zaudējis roku tādos pašos apstākļos, par kādiem stāsta Eva Everharda, runājot par Džeksonu.

[35] tolaik bija paradums pieblīvēt dzīvojamās telpas ar visādiem nieciņiem. Dzīves vienkāršība vēl nebija atklāta. Šādas telpas bija kā muzejs, kas prasīja nepārtrauktu tīrīšanu. Putekļu dēmons bija mājas valdnieks. Bija neskaitāmi paņēmieni putekļu apkarošanai un tikai pāris tādu, kas tiešām derēja.

[36] testamentu apstrīdēšana bija tālaika raksturīga parādība. Milzu bagātību uzkrāšanās radīja to īpašniekiem grūti atrisināmu pro­blēmu — kā nokārtot naudas izlietošanu pēc savas nāves. Testamentu sastādīšana un apstrīdēšana kjuva kas līdzīgs bruņu plākšņu un liel­gabalu ražošanai. Aicināja izveicīgākos juristus, lai tie sastādītu tes­tamentus, kas nav laužami. Tomēr tos lauza vienmēr un jo bieži tie paši juristi, kas tos bija sastādījuši. Tomēr mantīgā šķira arvien tu­rējās pie savām ilūzijām, ka iespējams sastādīt absolūti neapstrīdamu testamentu, un klienti un advokāti paaudzēm ilgi nodarbojās ap šo fikciju — tāpat kā viduslaiku alķīmiķi ap universālo dziedniecības līdzekli.

[37] Ērmīgu romānu sērija, kuras uzdevums bija parādīt strādnieku šķirai valdošās aprindas nepatiesā, labvēlīgā gaismā.

[38] tā gadsimta cilvēki bija frāžu vergi. viņu pakļaušanās frāzei mums nav saprotama. Vārdu maģija gandrīz vai pārspēja burvju mākslas. Cilvēku prāts bija tik apskurbis un haotisks, ka viens vie­nīgs vārds varēja iznīcināt visus mūžā krātos nopietnu pētījumu un domu rezultātus. Šāds vārds bija «utopija». Ar to pietika, lai no­sodītu ideju, kas ierosināja ekonomiskas pārgrozības, kaut arī tā būtu nezin cik loģiska. Plašas iedzīvotāju masas bija kā apmātas no frāzēm «godīgi pelnīts dolārs» vai «pilna bļoda». Šādu frāžu iz­gudrošanu uzskatīja par ģenialitāti.