Džeks Londons - Dzelzs papēdis

[62] volstrīta — tā nosaukta pēc kādas ielas senajā Ņujorkā, kur atradās fondu birža, kurā aiz tālaika neracionālās organizācijas no­tika slepenas spekulācijas visās valsts rūpniecības nozarēs.

[62] Tas bija viens no pirmajiem kuģiem, kas pēc Jaunās pasaules atklāšanas aizveda kolonistus uz Ameriku. Šo pirmo kolonistu pēc­nācēji bija ilgu laiku lepni uz savu izcelšanos, bet pakāpeniski viņu pēcnācēji izplatījās visur, tagad viņu asinis rit katra amerikāņa dzīslās.

[63] Šī dzejojuma autoram arī turpmāk lemts palikt nezināmam. Sis fragments ir vienīgais, kas saglabājies līdz mūsu dienām.

[63] Meksikāņu ēdiens, kas pieminēts tālaika literatūrā. Jādomā, ka tas ir silts, vircots ēdiens. Nekādas tā izgatavošanas receptes līdz mums nav nokļuvušas.

[64] taisni pārsteidzoši, cik daudz tanīs juceklīgajos laikos izdeva par sludinājumiem. Konkurēja tikai sīkie kapitālisti, tāpēc viņi ievie­toja sludinājumus. Tā kā tresti nepazina konkurences, tiem sludinā­jumi nebija vajadzīgi.

[65] romas gruntnieclbas sabrukums nenoritēja tik straujos tempos kā amerikāņu fermeru un sīko kapitālistu bojā eja. Divdesmitajā gadsimtā bija tādi ekonomiski momenti, kādus senā Roma nepazina.

Daudzi fermeri, slimīgi pieķērušies savam kaktiņam, mēģināja izvairīties no ekspropriācijas, atturēdamies no jebkuriem tirdznie­ciskiem darījumiem. Viņi nepārdeva nekā un nepirka neka. Viņu starpā izauga pirmatnējā maiņas tirdzniecība, viņi piecieta daudz ko, bet izturēja. Tā bija jau zināma kustība. Veids, kāda viņus bei­dzot sakāva, bija tikpat īpatnējs, cik loģisks un vienkāršs. Pluto­krātija izlietoja savu ietekmi uz valdību un palielināja nodokļus. Tā bija fermeru vājā puse: tā kā viņi ne pirka, ne pārdeva, tad nau­das viņiem nebija — un zeme bija jāpārdod, lai samaksātu nodokļus.

[66] divdesmitā gadsimta sākumā sociālistu internacionālā organizā­cija beidzot formulēja savu ilgi apsvērto politiku kara jautājumā. Viņu slēdziens izpaudās dažos vārdos: «Kāpēc vienas valsts strād­niekiem jācīnās pret otras valsts strādniekiem kapitālistu — kungu labā?»

1905. gada 21. maijā, kad draudēja karš starp Austriju un Itāliju, Itālijas un Austroungārijas sociālisti sasauca konferenci Triestā un piedraudēja ar abu valstu strādnieku ģenerālstreiku kara pieteikšanas gadījumā. Tas pats atkārtojās nākamajā gadā, kad «Marokas inci­dents» draudēja ieraut karā Franciju, Vāciju un Angliju.

[66] Džeimss Fārlijs bija tolaik izdaudzināts streiklauzis, cilvēks, kura drosme pārspēja morāli, un nenoliedzami spējīgs organizators. Dzelzs papēža varas laikā viņš bija lielā godā un tika uzņemts oli­garhu šķirā. 1932. gadā viņu nonāvēja Sara Dženkinsa, kuras vīru Fārlija streiklauži bija nogalinājuši pirms trīsdesmit gadiem.

[67] grāmatu «mūsu labdarīgais feodālisms» sarakstījis V. Di. Gents 1902. gadā. Bieži apgalvo, ka Gents bijis tas, kas ierosinājis lielka­pitālistiem oligarhijas ideju. Šī pārliecība pastāvēja literatūrā trīs Dzelzs papēža gadsimtus un pat pirmajā cilvēces Brālības gadsimtā. Tagad mēs zinām, ka tas nav pareizi, taču mūsu zināšana nevar padarīt par nebijušu faktu, ka neviens cilvēks vēsturē nav tā bez vainas nomelnots kā Gents.

[68] minēsim pāris piemēru, kādus lēmumus tiesas pieņem pret strād­niekiem. Visiem zināms par bērnu nodarbināšanu ogļraktuvēs. Krist, ēras 1905. gadā Pensilvānijas strādniekiem laimējās panākt likuma izdošanu, ka pirms pieņemšanas darbā bērna vecums un izglītība jā­apliecina ne tikai ar vecāku zvērestu, bet arī ar oficiālu izziņu. Lu­cernas apgabala tiesa pasludināja, ka šis likums esot antikonstitu- cionāls un pretrunā ar 14. paragrāfu, jo radot nevienādu pieeju vienas šķiras indivīdiem, proti, bērniem, kas jaunāki par četrpadsmit Radiem, vai bērniem, kas vecāki par četrpadsmit gadiem. Stata tiesa apstiprināja šo lēmumu. Ņujorkas tiesas speciāla sesija krist, ēras 1905. gadā pasludināja par antikonstitucionālu likumu, ka sievietēm tin nepilngadīgiem jābeidz vakaros darbs fabrikās līdz pīkst, devi- i.iiem, jo tas vēršoties pFet vienu šķiru. Tolaik pārmērīgi nostrādināja ceptuvju strādniekus. Ņujorkas štata likumdošanas iestādes nolēma ierobežot darbu ceptuvēs uz desmit stundām dienā. Krist, ēras 1906. g. Savienoto Valstu augstākā tiesa pasludināja šo lēmumu par antikon­stitucionālu ar šādiem vārdiem: «Nav nekāda pamata ierobežot per- sonu brivibu un brīva līguma tiesības, nosakot ceptuvju strādnieku darba stundas.»

[70] sis everharda sociālais pareģojums ir ievērības cienīgs. Pa­gātnes notikumu gaismā viņš skaidri saskatīja privileģēto arodbied­rību nodevību, strādnieku kastu rašanos un lēno sairšanu, tāpat kā strādnieku kastu un bojā ejošās oligarhijas cīņu par to, kura rokās būs lielais pārvaldes aparāts.

[71] mēs varam tikai apbrīnot everharda gaišredzību. Iekāms vēl oligarhu galvās radās domas par tādām brīnumpilsētām kā Ardisa un Asgarda, Everhards jau garā redzēja šīs pilsētas un to dibinā­šanas neatvairāmo nepieciešamību.

[72] kopš šī pareģojuma dienas pagājuši trīs Dzelzs papēža kundzī­bas gadsimti un četri cilvēces Brālības gadsimti, un šodien mēs iz­mantojam satiksmes ceļus un dzīvojam pilsētās, ko radījusi oliģarhija. Tiesa, taisni tagad mēs ceļam vēl varenākas brīnumpilsētas, bet oli­garhijas celtās joprojām pastāv, un es rakstu šīs rindas Ardisā, brī­nišķīgākajā no visām pilsētām.

[73] sinī savienībā ar oligarhiju iestājās visas dzelzceļnieku arod­biedrības, un tas ir zīmīgi, ka peļņas nolaupīšanas politiku krist, ēras XIX gs. pirmo reizi praksē realizēja «Lokomotīvju vadītāju brālība». P. M. Arturs jau 20 gadus bija tās galvenais vadītājs. Pēc Pensil- vānijas dzelzceļu streika 1877. g. viņš ierosināja dzelzceļa sabiedrībai tādus noteikumus, kas radīja viņa organizācijai īpaši labvēlīgus ap­stākļus salīdzinājumā ar pārējām arodbiedrībām. Sis plāns bija tik­pat panākumiem bagāts, cik savtīgs, un vārdu «arturizācija» sāka lietot, apzīmējot arodbiedrību piedalīšanos peļņas sadalīšanā. Šis vārds sagādājis daudz grūtību etimologiem, bet nu tā izcelšanās, domāju, ir skaidra.

[74] alberts pokoks, kāds cits pazīstams tālaika streiklauzis, kas līdz savam pēdējam brīdim prata noturēt ogļračus paklausībā. Viņam se­koja viņa dels Luijs Pokoks, un šī ievērības cienīgā «vergu saval- ditāju» cilts piecas paaudzes no vietas valdīja pār ogļraktuvēm. Ciltstēvs, tā saucamais Pokoks I, aprakstīts šādi: «Garens, šaurs galvaskauss, kails galvvidus, ko gar malām ietver iesirmi brūni mati; i/.spiesti vaigu kauli, bāla seja; nespodras, pelēkas acis, metāliska balss un gausas kustības'.» Viņš bija vienkāršu vecāku bērns un sāka ■>avas darba gaitas kā viesmīlis. Tad viņš kļuva privātdetektīvs ielu dzelzceļu uzņēmumā un pakāpeniski izveidojās par profesionālu streik­lauzi. Pokoks V, pēdējais savā dinastijā, tika sūkņu mājiņā uzspri­dzināts kādā nenozīmīgā ogļraču dumpī indiāņu teritorijā. Tas no­tika krist, ēras 2073. gadā.

[75] Šīs kaujas grupas mazliet līdzinājās Krievijas revolucionāru kau­jas organizācijām, un šīs grupas noturējās trīs gadsimtus, par spīti Dzelzs papēža nepārtrauktiem spaidiem. Šīs grupas, kas sastāvēja no cildenu mērķu apgarotiem vīriešiem un sievietēm, kuri nebijās nāves, stipri ietekmēja valdošo šķiru un ierobežoja tās neapvaldīto patvaļu. Tomēr viņu darbs neierobežojās ar neredzamu cīņu pret oli­garhijas slepenajiem aģentiem. Pat oligarhi bija spiesti ievērot grupu norādījumus, jo pretējā gadījumā viņus bieži vien sodīja ar nāvi, tāpat rīkojās ar oligarhijai pakļautajiem — armijas virsniekiem un strādnieku kastu līderiem.