Džeks Londons - Dzelzs papēdis

[39] sākumā tie bija privātdetektīvi, kas drīz vien nonāca kapitālistu kalpībā un beidzof izvērtās par oligarhijas algotņiem.

[40] vēl 1912. gadā tautas liela da|a ticēja, ka tā pārvalda valsti ;ir vēlēšanu biļetena palīdzību. Patiesībā valsti pārvaldīja tā dēvētā politiskā mašinērija. Sākumā tās vadītāji uzlika kapitālistiem pārmē­rīgas nodevas par likumu izdošanu, vēlāk kapitālisti atklāja, ka lētāk ii pašiem nostāties politiskās mašinērijas priekšgalā un algot tās līdz­šinējos vadītājus.

[40] 1906. gadā Roberts Hanters savā grāmatā «Nabadzība» aizrā­dīja, ka Savienotajās Valstīs tolaik desmit miljoni cilvēku dzīvo lielā trukumā.

[41] savienotajās valstīs 1900. gada tautas skaitīšanā (pēdējie publi­cētie skaitļi) minēts strādājošo bērnu skaits — 1 752 187.

8 — Dž. Londons, V sēj.

[42] važas — tajās iekala Āfrikas vergus un arī noziedzniekus. Vie­nīgi cilvēces īstās Brālības laikmetā važas atmeta.

' sī grāmata «ekonomika un izglītība» iznāca vēl tanī pašā gadā. Trīs eksemplāri ir saglabājušies: divi Ardisā un viens Asgardā. Tanī runīgi un sīki izanalizēts svarīgs faktors — mācīšanas šķiriskais raksturs tolaik pastāvošajās augstskolās un tautskolās. Šī grāmata ir loģiski pamatota, satriecoša apsūdzība, vērsta pret visu kapitālis­tisko izglītības sistēmu, kas studentu smadzenēs attīsta tikai tādas idejas, kuras kalpo kapitālistiskajam režīmam un izslēdz visu tam naidīgo un dumpīgo. Grāmata modināja lielu ievērību, un oligarhija lo tūdaļ aizliedza.

[44] ar šiem burtiem apzīmētās organizācijas nosaukums nav at­šifrēts.

[45] ar pārceltuvi varēja pāris minūšu laikā nokļūt no Berklijas uz Sanfrancisko. Īstenībā tiklab šī, kā citas pilsētas līcī sastādīja vienu vienību.

[45] Oskars Vailds, krist, ēras XIX gadsimta vārda meistars.

[46] lai palielinātu apgrozību, pārdošanas cenas pazemināja līdz iepirkšanas cenām un pat vēl vairāk. Lielie uzņēmumi varēja ilgāk izturēt šādu izpārdošanu nekā mazie un atbrīvoties no konkurentiem. Tas ir parasts konkurences paņēmiens.

[47] tolaik visādi pūlējās zemniekus, kam klājās aizvien ļaunāk, or­ganizēt politiskā partijā, kuras mērķis būtu ar stingru likumdošanu satriekt trestus un sindikātus. Visi šādi mēģinājumi cieta neveiksmi.

[48] pirmais panākumiem bagātais lielais trests, ko nodibināja gan­drīz veselu paaudzi pirms citiem.

[49] pēc nāves (lat.).

[49] Būtiski Everhardam bija taisnība, kaut viņš kļūdījās datumos.

[50] everhards šeit skaidri parāda tālaika strādnieku nemieru cēloņus. Dalot kopīgi iegūto pelņu, kapitāls gribēja paturēt visu, ko varēja dabūt, un darbs gribēja to pašu. Samierināšanās nebija iespējama. Cik ilgi vien kapitālistiskās ražošanas sistēma pastāvēja, kapitāls un darbs strīdējās par kopīgās pejņas sadalīšanu. Tagad mums tas šķiet smieklīgi, bet mēs nedrīkstam aizmirst, ka tas notika pirms septiņiem gadsimtiem.

pārprodukciju.» skaidrs, ka ar pārprodukciju viņš domā kapitālistiskās sistēmas peļņu, kas pārsniedz kapitālistu izlietošanas spējas. Tanī pašā laikā senators Marks Hanna izsacījās: «Savienotajās Valstis gadā ražo par vienu trešdaļu vairāk preču nekā var izlietot.» Arī kāds cits senators, Consijs Dipjū, izteicies: «Amerikas tauta ražo ik gadus par diviem miljardiem vairāk vērtību nekā var izlietot.»

[52] kārlis markss, lielais sociālisma teorētiķis. Tagad mums šķiel neticami, ka Marksa atklājumus politekonomijā veselām paaudzēm ilgi izsmēja buržuāziskās pasaules atzītie domātāji un zinātnieki. Viņa atklājumu dēj viņu izraidīja no dzimtenes, un viņš mira trimdā Anglijā.

[53] cik zināms, tā ir pirmā reize, kad ar šo vārdu apzīmē oligarhiju.

[54] šādu Everharda minēto sabiedrības iedalījumu lieto Lisjens Se- niels, tālaika autoritāte statistikā. Viņš aprēķināja šķiru skaitlisko spēku pēc 1900. gada tautas skaitīšanas rezultātiem Savienotajās Valstīs: plutokrātija — 250 251; vidusšķira — 8 429 845; proletariāts- 20 393 137.

[55] «standard oil» un Rokfellers — sk. piezīmi 252. lpp.

[55] Vēl 1907. gadā uzskatīja, ka Savienotās Valstis pārvalda 11 gru­pas; tomēr šis skaitlis samazinājās līdz 7, kad 5 dzelzceļu īpašnieku grupas saplūda .vienā dzelzceļa trestā. šīs piecas grupas, kas tā sa­plūda līdz ar saviem finansiālajiem un politiskajiem sabiedrotajiem, bija: 1) Džeimss Dž. 11i 11s, kas kontrolēja Ziemeļrietumu dzelzceļus; 2) Pensilvānijas dzelzceļu-grupa, ko finansiāli atbalstīja Sifs un citas lielas bankas Ņujorkā un Filadelfijā; 3) Harimens, kas kontrolēja centrālā kontinenta, dienvidrietumu un Klusā okeāna dienvidu pie­krastes transporta līnijas kopīgi ar padomdevēju Friku un politisko pārstāvi Odellu; 4) Goldu ģimenes dzelzceļu grupa; 5) Mūrs, Reids un Līds, kas pazīstami ar vārdu «Rokailendas kompānija». Šie spē­cīgās oligarhijas pārstāvji uzvarēja konkurences apstākļos un nonāca pie neizbegamās apvienošanās.

[56] kuluārs — šajā gadījumā birojs, ko ierīkoja, lai tur piekuku­ļotu likumdevējus un citus politiķus, kam vajadzēja pārstāvēt tautas intereses.

atradās pie viņa sliekšņa*un brēca pēc jaunas pajumtes. Sis negai­dītās jaunās raizes, kur atrast vietu savas petrolejas bērniem, maz­bērniem un mazbērnu bērniem, sašķobīja lidzsvaru šim vīram, kas cieta no gremošanas traucējumiem …

Rokfelleri pārņēma raktuves — dzelzs, og[u, vara un svina rak­tuves —, visdažādākās citas ražošanas nozares, ielu dzelzceļus, na cionālās, valsts un pašvaldības akcijas, pasažieru un preču kuģnie­cību, telegrāfa Ūnijas, zemes īpašumus, debesskrāpjus, pilis, viesnī­cas un universālveikalu blokus, dzīvības apdrošināšanu un bankas Drīz vairs nebija, burtiski, nevienas ražošanas nozares, kur nestrādātu viņu miljoni…

Rokfelleru banka — «National Citi] Bank» ir vislielākā banka Sa vienotajās Valstis. Visā pasaulē to pārspēj vienīgi Anglijas valsts banka un Francijas valsts banka. Tās depozīti caurmērā ir simt mil­jonu dienā, un tā pārvalda Volstrītas aizdevumu tirgu un biržu. Ta nav viena, tā ir tikai galvenā no daudzajām Rokfelleru bankām, pie kurām pieskaitāmas četrpadsmit bankas un aizdevu kases Ņujorka un daudzas stipras un ietekmīgas bankas visos valsts kapitāla centros.

Džonam D. Rokfelleram pieder «Standard Oil» tresta akcijas četri līdz pieci simti miljonu vērtībā pēc kursa. Viņš piedalījies ar simt miljoniem tērauda trestā, ar gandrīz tikpat daudz kādā rietumu dzelzceļu sistēmā, gandrīz ar pusi kādā citā utt., utt. Tā mēs varētu turpināt līdz apnikumam. Viņa ienākumi pēdējā gadā sasniedza ap­mēram 100 000000 dolāru, — apšaubāmi, vai visu Rotšilda ģimenes locekļu kopīgie ienākumi ir lielāki. Pie tam tie strauji pieaug ar katru gadu.»

[58] «melnie simti» bija reakcionāras bandas, ko Krievijas revolūcijas laikā 1905. gadā organizēja bojā ejošā patvaldība. Tās uzbruka re­volucionāriem un vajadzības gadījumā postīja un dedzināja, lai pat­valdībai būtu iemesls izaicināt kazakus.

[59] kapitālistiskajā iekārtā tamlīdzīgi periodi bija tikpat neatvai­rāmi, cik nejēdzīgi. Labklājībai vienmēr sekoja posts. Protams, tās bija pārprodukcijas sekas.

[61] no krievijas aizgūts tikai nosaukums, nevis ideja. Kapitālisma slepenie aģenti Savienotajās Valstīs organizēja «melnos simtus» un izlietoja tos cīņās pret strādniekiem jau XIX gadsimtā. Tas nav apstrīdams. Par šo konstatējumu atbild tik liela tālaika autoritāte kā Savienoto Valstu darba ministrs Kerols D. Raits. Mēs citējam no viņa grāmatas «Strādnieku cīņas» deklarāciju, ka «dažos lielos vēs­turiskos streikos paši uzņēmēji provocēja varas darbus». Turpat teikts, ka fabrikanti ar nodomu inscenējuši streikus, lai atbrīvotos no pārpalikušās produkcijas, un ka dzelzceļnieku streika laikā uzņē­mēju uzdevumā dedzināti preču vagoni, lai palielinātu nekārtības. Šie uzņēmēju slepenie aģenti tad arī organizēja «melnos simtus», un tie savukārt vēlāk kļuva par oligarhijas drausmīgo ieroci — aģentiem- provokatoriem.