Džeks Londons - Dzelzs papēdis

Pūlis bija pēdas divdesmit piecas no mums, kad ložme­tēji atklāja uguni. Liesmojošais nāves aizkars neatstāja nevienu dzīvu. Pūlis traucās uz priekšu, bet netika tuvāk. No kritušajiem izveidojās grēda, tad paugurs, tas auga augumā kā milzīgs līķu un mirstošo vilnis. Pakaļējie spieda priekšējos, un kolonna brāzmām gāzās no vienas ietves uz otru. Ievainotie, vīrieši un sievietes, pārvēlās drausmīgā viļņa galotnei pāri un raustīdamies krita lejā, kamēr pakļuva zem auto riteņiem vai kareivju kājām. Tad kareivji nodūra nelaimīgos ar durkļiem, kaut gan es redzēju vienu, kas vēl saslējās un iekodās kareivim rīklē. Abi, ir kareivis, ir vergs, šajā mutulī gāja bojā.

Šaušana izbeidzās. Darbs bija padarīts. Pūlim vajadzēja atteikties no mežonīgā izlaušanās mēģinājuma. Atskanēja pavēle atbrīvot automašīnu riteņus. Auto nevarēja tikt pāri līķu kalnam, bet vajadzēja braukt pa ielu tālāk. Ka­reivji vēl vilka projām līķus, kas atradās starp riteņiem, kad atgadījās kaut kas negaidīts. Vēlāk mēs uzzinājām, kā tas viss noticis. Apmēram simt mūsu biedru bija ieņē­muši ielas stūrī kādu namu. Pāri jumtiem un cauri na­miem viņi devās šurp, kamēr sasniedza vietu, no kuras varēja nolūkoties lejup uz blīvo kareivju masu. Un tad sākās jauna apkaušana.

Bez kāda brīdinājuma no jumta nobira bumbu krusa.

Mašīnas sašķīda, un daudzi kareivji aizgāja bojā. Mēs bē­gām projām kopā ar dzīvajiem kā neprātīgi. Kvartāla vidū kāds cits nams atklāja uz mums uguni. Pirms brīža ka­reivji bija noklājuši ielu ar vergu līķiem, tagad viņu pašu līķi klāja ielu. Šķita, ka Gārtveits un es esam nodrošināti pret nāvi. Tāpat kā iepriekš, arī tagad mēs meklējām pa­jumti kādā priekšnamā. Tomēr šoreiz Gārtveitam negri­bējās tikt notvertam. Kad bumbu grāvieni aprima, viņš palūkojās ārā.

— Pūlis nāk atpakaļ! — viņš uzsauca. — Mums jātiek projām!

Rokās turēdamies, mēs skrējām pa asiņaino ietvi slī­dēdami un klupdami un mēģinājām sasniegt nākamo ielas stūri. Sānielā mēs redzējām dažus skrejošus kareivjus. Viņiem neviens neuzbruka. Ceļš bija brīvs. Mēs apstājā­mies uz mirkli un pametām skatienu atpakaļ. Pūlis lēni tuvojās. Tas paņēma kritušo ieročus un nonāvēja ievaino­tos. Mēs redzējām, kā mira jaunais virsnieks, kas bija mūs izglābis. Viņš ar pūlēm atbalstījās uz elkoņa un iz­šāva savu automātisko pistoli.

— Tur izput manas izredzes uz paaugstinājumu, — Gārtveits nosmējās, kad kāda sieviete noliecās pār ievai­noto jaunekli, vicinot miesnieka nazi. — Iesim! Tas gan nav pareizais virziens, bet kaut kur jau nokļūsim.

Mēs bēgām austrumu virzienā pa klusajām ielām, ga­tavi sagaidīt katrā ielu krustojumā jaunu nelaimi. Dien­vidos debesis aizsedza milzu ugunsgrēks. Mēs zinājām, ka tur deg lielais strādnieku rajons. Beidzot es noslīgu uz ietves. Man vairs nebija spēka iet tālāk. Jutos slima un sadauzīta, visi locekļi sāpēja, tomēr es nevarēju no­valdīt smaidu, kad Gārtveits, tīdams cigareti, ierunājās:

— Es zinu, ka rīkojos ačgārni, bet es nespēju orientē­ties šinī situācijā. Viss ir viens vienīgs juceklis. Katrreiz, kad gribam izlauzties no šī jūkļa, kaut kas atsviež mūs atpakaļ. Mēs esam tikai pāris kvartālu no tās vietas, kur es jūs atradu_ priekšnamā. Ej nu sazini, kurš draugs, kurš ienaidnieks. īsts haoss. Neviens nevar pateikt, kas atro­das tanīs sasodītajos namos. Mēģiniet to noskaidrot — un dabūsiet bumbu už galvas. Ja iesiet mierīgi savu ceļu, ieskriesiet pūlī un jūs nošaus ar šautenēm vai ieskriesiet algotņu barā — un jūsu pašu biedri jūs nonāvēs no jumta. Un, ja ne vienādi vai otrādi, tad nāks pūlis un nositīs jūs.

Viņš sērīgi nogrozīja galvu, aizdedzināja cigareti un atsēdās man līdzas.

— Un kā man gribas ēst, — viņš piemetināja. — Es varētu grauzt bruģa akmeņus.

Nākamā mirklī viņš jau bija kājās, izlauza no ielas ak­meni un ar to izsita veikala skatlogu mums blakus.

— Apakšstāvs — un nav nekāds labais, — viņš pa­skaidroja, palīdzēdams man ielīst pa izsisto logu, — bet tas ir prātīgākais, ko mēs varam darīt. Pagulieties kādu laiciņu, es došos izlūkgājienā. Esmu nosolījies jūs izglābt un to arī izdarīšu, bet man vajag laika, krietni daudz laika — un kaut ko ēdamu.

Mēs atradāmies seglinieka veikalā, un Gārtveits ierī­koja man guļvietu uz zirgu segām kantorī aiz veikala. Ta kā visām manām likstām pievienojās vēl neciešamas galvas sāpes, tad biju priecīga, ka varu aizvērt acis un mēģināt iemigt.

— Būšu drīz atpakaļ, — viņš atvadoties apgalvoja. — Vai sameklēšu auto, to es neceru, bet kaut ko uz zoba liekamu noteikti atnesīšu.

Satiku Gārtveitu tikai pēc trim gadiem. Toreiz viņš ne­atnāca vis atpakaļ, viņu nogādāja slimnīcā ar lodi plau­šās un otru lodi kakla muskuļos.

Es nebiju aizvērusi acis kopš nakts brauciena «Divdes­mitajā gadsimtā» un, tā kā bez tam biju arī nogurusi, tad iegrimu dziļā miegā. Kad pirmo reizi pamodos, bija nakts. Gārtveits nebija atgriezies. Biju pazaudējusi pulk­steni, un man nebija jausmas par laiku. Gulēdama aizvēr­tām acīm, es dzirdēju atkal tos pašus tālu eksploziju dobjos grāvienus. Elle trakoja joprojām. Es izlīdu cauri veikalam pie loga. Milzu ugunsgrēku atblāzmā iela bija gaiša kā dienā, vissmalkākos burtus varētu viegli salasīt. Aiz dažiem kvartāliem krakšķēja rokas granātas, sprak­šķēja ložmetēji, un tālumā nodārdēja vesela virkne dobju sprādzienu. Atlīdu atpakaļ uz savām zirgu segām un iemigu atkal.

Kad nākamo reizi pamodos, telpā iespīdēja vārga, iedzeltena gaisma. Ausa jauna diena. Es ielīdu atkal vei­kalā. Gaisu pildīja dūmaina migla, kurai spraucās cauri bāli stari. Otrpus ielas grīļojās kāds nelaimīgs vergs. Vienu roku viņš spieda pie sāniem, un aiz viņa bija pali­kušas asiņainas pēdas. Viņa acis šaudījās uz visām pu­sēm aizdomu un baiļu pilnas. Reiz viņš paskatījās tieši uz mani, un es redzēju viņa sejā ievainota un notrenkāta dzīvnieka trulumu. Viņš redzēja mani, bet starp mums ne­bija nekā kopēja, nekādu cerību uz saprašanos, tāpēc viņš lēni aizvilkās, sameties kūkumā. Viņš negaidīja vairs pa­līdzības ne no viena visā plašajā pasaulē. Viņš bija vergs lielajā vergu izkaušanā, ko bija sarīkojuši viņa kungi. Vienīgais, uz ko viņš cerēja, pēc kā lūkojās, bija ala, kur ielīst un paslēpties kā dzīvniekam. Skarbā rīboņa, ko sa­cēla palīdzības auto, nogriezdamies gar stūri, piespieda viņu satrūkties. Palīdzības auto nebija domāts tādiem kā viņš. Sāpīgi ievaidējies, viņš iemetās kādā pavārtē. Pēc mirkļa viņš bija ārā un izmisis vilkās tālāk.

Es atgriezos pie savām zirgu segām un kādu stundu gaidīju Gārtveitu. Galvas sāpes nebija mitējušās, gluži otrādi — pastiprinājušās. Man bija jāsaņem viss gribas­spēks, lai atdarītu acis un palūkotos apkārt, bet tas sa­gādāja neciešamas sāpes. Asinis spēcīgi pulsēja deniņos. Pavisam vārga es grīļodamās izlīdu caur izsisto logu un devos tālāk pa ielu, instinktīvi tiekdamās izkļūt no šīs drausmīgās kautuves. Un tad sākās murgi. Manas atmi­ņas par to, kas tuvākās stundās norisinājās, ir līdzīgas atmiņām par grūtiem, murgu pilniem sapņiem. Daudzi notikumi spilgti iespiedušies manās smadzenēs, bet starp šīm neizdzēšamajām ainām ir intervāli, un, kas tanīs no­ticis, es nezinu un nekad neuzzināšu.

Atceros, ka ielas stūrī paklupu pār guļoša cilvēka kā­jām. Tas bija nabaga nodzītais nelaimīgais, kas nesen bija vilcies garām manai paslēptuvei. Cik skaidri vēl ta­gad redzu viņa bēdīgās, nožēlojamās, savilktās rokas, kad viņš gulēja uz bruģa, — rokas, kas drīzāk atgādināja pleznas vai ķetnas, sakropļotas un sabeigtas mūža darbā, ar tulznainu, puscollas biezu ādu uz plaukstām. Uzslēju- sies kājās, lai ietu- tālāk, es ieskatījos nelaimīgajam sejā un sapratu, ka viņš vēl dzīvs, jo viņa acīs atplaiksnījās saprāts un viņš redzēja mani.